Kultūrtelpas – apdraudēta vērtība. Kādu labumu dod Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts? 0
Šogad novembrī Nacionālais Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar astoņām vērtībām: Gaujas plostnieku amata prasmes (pieteicējs: biedrība “Gaujas plostnieki”), dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē (pieteicējs: Valkas novada dome), Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas (pieteicējs: biedrība “Skaņumāja”), caurspēlējamās cītaras spēle (pieteicējs: biedrība “Skaņumāja”), knipelēšanas prasme (pieteicējs: Rīgas pilsētas pašvaldības Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”), lībiešu kultūrtelpa (pieteicējs: biedrība “Līvõ kultūr sidām”), Rucavas tradicionālā kultūrtelpa (pieteicējs: Rucavas novada dome), Upītes kultūrtelpa (pieteicējs: biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”.
Kādēļ tieši šīs vērtības iekļautas Nacionālajā sarakstā, un uz ko var cerēt kopienas – to nesēji? Kā panākt valstisku atbalstu nacionālajām vērtībām, un kas ir lielākais apdraudējums to pastāvēšanai? Par šiem jautājumiem “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) tautas lietišķās mākslas eksperte LINDA RUBENA, Valkas novada domes izglītības un kultūras darba vadītājs Aivars Ikšelis Lībiešu kultūras centra vadītājs VALTS ERNŠTREITS, Nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors ANDRIS SLIŠĀNS un Rucavas tradīciju kluba biedre, kopas “Rucavas sievas” vadītāja MĀRA TAPIŅA. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Kā saglabāt pēctecību
– Kas ir būtiskākais jūsu pārstāvētajā kultūrtelpā un prasmē?
Linda Rubena: – No 2019. gada projekti, kas saistīti ar Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta pieteikumu sagatavošanu, jāiesniedz VKKF regulāro projektu konkursu norises laikā tradicionālās kultūras nozarē. Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu paredz izveidot 2016. gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas ir regulējums, ar kura palīdzību tiek veidota Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam nepieciešamā vide un apstākļi.
Igaunijā desmit gados, kopš tiek veidots šāds saraksts, tajā ierakstītas jau deviņdesmit vērtības. Mēs, otro gadu strādājot, esam tikuši līdz četrpadsmit vērtībām. Man ir liels prieks par visiem, kas uzdrošinājušies savas vērtības pieteikt nacionālajam sarakstam, un šogad no 11 pieteiktajām par vērtībām atzītas astoņas.
LNKC turpinās darbu, aktivizējot sabiedrību, aicinot izmantot iespēju caur VKKF piesaistīt līdzekļus Nemateriālā kultūras mantojuma nopietnākai pētniecībai un arī pieteikumu sagatavošanai un lai par nacionālām atzītās vērtības gūtu plašāku atpazīstamību sabiedrībā. Patlaban izstrādes procesā ir interneta vietne, kurā turpmāk un ilgtermiņā plašākai sabiedrībai būs pieejama Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību prezentācija. Valsts atbalsts vērtību saglabāšanai ir pilnveidojams un attīstāms.
Māra Tapiņa: – Bet Kurzeme nav tikai suiti, esam arī mēs, rucavnieki. 2011. gadā Tradīciju klubā tika izveidota kopa “Rucavas sievas”. Lepojamies ar Rucavas tautastērpu, kas ir viens no trim (līdzās Bārtas un Nīcas. – V.K.) Dienvidkurzemes bagātīgākajiem, krāšņākajiem un senākajiem tērpiem, kam ir būtiska nozīme vietējās identitātes uzturēšanā, lokālpatriotisma veidošanā.
Lepojamies arī ar mūsu kulinārijas mantojumu, piemēram, tikai ar mums raksturīgām zivju zupām, uz oglēm ceptu siļķi ar kartupeļiem piedevās. Tāpat īpaša bija Rucavas senā valoda, tās tuvākie pratēji ir kaimiņi sventājnieki, kas dzīvo zemēs, kuras 1920. gadā, velkot robežas, atdeva Lietuvai. Taču arī tur dzīvo cilvēki ar mūsu, kuršu, raugu. Tikai rucavniekiem raksturīga vienbalsīgā dziedāšana.
Aivars Ikšelis: – Pats esmu audējs un visu mūžu esmu juties parādā tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” vadītājai Brunhildei Pētersonei, kura uz austu segu man iemācīja skatīties nevis kā uz lietišķu priekšmetu, bet poētiski.
Vēlāk, rakstot doktora disertāciju, pētīju, kā lietišķā māksla attīstās Latvijas pierobežā. Valkas pusē ļoti daudzās austās segās parādās zilā krāsa kopā ar melno. Vecie audēji teikuši, ka senos laikos Gaujas pļavās ganītos zirgus pāri robežai nākuši zagt igauņi. Kā stāsta, no turienes zili melnie toņi. Tāpat brūnā krāsa audumos nāk no alkšņiem upmalā un apvidus ainavas.
Šodien uz lietām skatāmies arī no ekonomiskā viedokļa. Jebkurš audējs pateiks, ka aust dubultauduma šatiera segu nozīmē vienlaikus – vienu augšā, otru apakšā – ar dažādām krāsām aust divas segas. Un tas nav viegli.
Pirmkārt, grūti fiziski, otrkārt, dārgi, jo ne jau visiem mūsdienās ir aitas, un, treškārt, jebkurš audekls prasa arī matemātiku gan kompozīcijas ziņā, gan skaitot velkus. Un tu saproti, kāpēc, salīdzinot ar 90. gadiem, kad izstādēs bija daudz dubult-auduma šatiera segu, tagad to kļūst arvien mazāk – jo dārgi, darbietilpīgi, laikietilpīgi.
Un ir mainījies arī estētiskais uzskats par šodienas dizainu mājās. Ne visi uzskata par vērtību vecmāmiņas segu, lielo lakatu, dreļļu galdautu. Kā vārnas un žagatas tiecas uz spīguļiem, tā īpaši jaunā paaudze – uz ārzemju veikalu plauktos plaša patēriņa precēm, kas savā būtībā nav mūsu.
Taču ne māksla, ne valoda nav iemarinēts gurķis burkā, tas ir dzīvs process.
Un, lai tas neizzustu, par to jārūpējas, un nacionālo vērtību saraksts ir viens no rūpju praktiskiem rīkiem. Ir profesionālas ievirzes mākslas skolas, daiļamata studijas, bet tās diemžēl noveco – tieši pēctecības trūkums ir lielākais apdraudējums jebkurai sarakstā iekļautai nacionālai vērtībai.
L. Rubena: – Bet kā gan studijas nenovecos, ja skolās arvien mazāk velta uzmanību rokdarbiem!
M. Tapiņa: – Pārmantojamības un pēctecības vārdā Rucavas un Dunikas pamatskolās jāievieš novada mācība. Tāpat būtiska ir amatniecības un tautastērpa darināšanas prasmju veicināšana. Vēlama prioritāte būtu finansējuma piesaistē Rucavas Tradicionālās kultūras centram.
Valts Ernštreits: – Piekrītu, ka pēctecības trūkums ir lielākais vērtību apdraudējums, taču nodrošināt šo pēctecību tieši ir likuma un nacionālā saraksta uzdevums. Runājot par lībiešu kultūrtelpu, no vienas puses, lībieši ietekmējuši visu, kas Latvijā ir, no otras – lībieši ir atsevišķa kopiena, kas pamanījusies saglabāties cauri laikiem.
Tāpēc grūti nodalīt, kur beidzas lībiešu mantojums un sākas latviešu kopējais mantojums. Lībiešu situācijā jārunā kā par kultūru kultūrā, jo lībiešu kultūrtelpa ietver visu, sākot no valodas, folk-loras, saimniekošanas līdz pat mūsdienu kultūrai.
Pārējās vērtības nu pirmoreiz ir guvušas valstiski atzītu statusu, bet lībiešiem situācija cita.
1992. gadā lībieši kā pamattautība tika ierakstīta likumā par kultūras autonomiju, Satversmes preambulā, Valsts valodas likumā un Kultūras kanonā. Statuss ir, bet kādas tam sekas? Gandrīz nekādas! Nu iekļaušana nacionālo vērtību statusā pašvaldībām un mantojuma nesējiem pašiem liks apzināties un novērtēt to, kas ir viņu rokās.
Ne visas pašvaldības apzinājās, ka viņu teritorijā ir tāda liela vērtība kā Lībiešu krasts, ko var izmantot kaut vai tūrismā. Arī šīs teritorijas iedzīvotāji paši vairāk apzināsies, ka no paaudzes paaudzē mantotās tradīcijas, kas pašiem šķiet tikai ikdiena un nekas vairāk, patiesībā ir liela vērtība.
Kaut vai tā pati jūras mudu (zāļu) izmantošana mēslošanai, vistu ēdināšana nevis ar olu čaumalām, bet ar gliemežvākiem, kurus tirgo pat uz iekšzemi. Mums absolūti normāli liekas ēdienreizē kefīrs ar siļķi vai zivis ar gaļu, kas citiem šķistu vismaz dīvaini. Tāpat Latvijā nekādu ievērību nepelna tāds ēdiens kā visiem zināmā karbonāde, bet ārpus Latvijas tā izrādās gandrīz eksotika.
Kopš lībiešu kultūrtelpa iekļuvusi nacionālajā sarakstā, pirmoreiz sanākušas kopā trīs Lībiešu krasta pašvaldības – Ventspils novada, Dundagas novada un Rojas novada – un noslēgušas sadarbības memorandu, kas agrāk nekad nav pieredzēts. Parādījušies pirmie sadarbības aizmetņi.
Beidzot sāk runāt par to, ka Lībiešu krastā jau sen vajadzētu izvietot divvalodu zīmes, ko jau sen atļauj Valsts valodas likums kā vienīgo izņēmumu.
Andris Slišāns: “Upītes” kultūrtelpa ir nedaudz jaunāka par valsti, radusies jaunā vietā vēsturiska ciema ietvarā. Lielākais dzinulis tās attīstīšanā bija pagājušā gadsimta 70. gados, kad Antons Slišāns (Ontons Slišāns) un Miķeļis Jermacāns sāka garīgo un tautasdziesmu vākšanu, ierakstīja lentēs gan tautasdziesmas, gan garīgās dziesmas, pierakstīja dančus, teicēju sacīto.
80. gados sāka aktīvi darboties tradicionālās kultūras kopēji, kas pārstāvēja trīs paaudzes: Upītes etnogrāfiskais ansamblis, Upītes pamatskolas etnogrāfiskais pulciņš un bērnu folk-loras kopa. 90. gados darbojās muzikantu kapela, vēlāk folkloras kopa “Upīte”, Upītes Tautas nama bērnu un jauniešu kapela.
Arī visiem zināmā tekstilmāksliniece Annele Slišāne izaugusi no Upītes kultūrtelpas. Liels sasniegums bija tas, ka Dziesmu svētku atklāšanas koncertā Doma baznīcā ar psalmu dziedājumiem piedalījās mūsējie. 2017. gadā bijām izauguši tik tālu, ka varējām nodibināt savu starptautisko danču festivālu “Lipakust”. Pie mums viesojās rumāņi, slovāki, lietuvieši. Plašākam lokam nepietika naudas.
Par statusu un naudu
– Varbūt iekļaušana nacionālajā sarakstā līdzēs kādas durvis pavērt plašāk?
– Uz to arī ceram! Varbūt VKKF eksperti turpmāk, ņemot vērā mūsu statusu, varētu kļūt dāsnāki. Nav noslēpums, ka pierobežā cilvēku kļūst mazāk un pašvaldības nabadzīgākas. Arī Upītes kultūrtelpā patlaban vai viss balstās tikai cilvēku entuziasmā.
Kāpēc, piemēram, projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros bērni no Latvijas malām nevarētu tikt vesti pie mums uz “Upītēm”? Mums ir ko parādīt. Gribētos ciemiņus uzņemt skaistākās vietās ar sakārtotu infrastruktūru – telpām, apkārtni, vidi, bet tas viss prasa lielu naudu. Ja valsts iedotu šim nolūkam kaut vai desmit procentus, pašvaldības deputātam būtu vieglāk nobalsot par atlikušajiem deviņdesmit procentiem aizņēmumam.
L. Rubena: – Atrašanās nacionālo vērtību sarakstā un pašvaldības novērtējums paver iespējas pieteikties lielākiem pārrobežu projektiem. Cik zinu, daudzas vietas Latvijā var sakārtot, tikai pateicoties šādiem projektiem.
A. Slišāns: – Jā, mums ir draugi Lietuvā, kur arī atrodas ciems ar nosaukumu “Upīte”. Nesen rakstījām pieteikumu Latvijas–Lietuvas pārrobežu projektam, bet līdzekļus iedeva vairāk zināmām vietām Latvijā.
L. Rubena: – Nav ko slēpt, tā savā ziņā ir laimes spēle…
A. Ikšelis: – Neieciklēsimies tikai uz naudu! Atrašanās nacionālo vērtību sarakstā naudu no valsts nebūt negarantē, viss atkarīgs tikai no pašiem. Cerēt, ka no valsts budžeta vai VKKF dos naudu nacionālo vērtību saglabāšanai… utopisks ideālisms! Nepiepildīsies.
A. Slišāns: – Runa nav par automātisku naudas došanu kultūrtelpai kā tādai, bet par ko citu – ja esi novērtēts valstiski, ir vieglāk pamatot līdzekļu nepieciešamību konkrētai lietai.
A. Ikšelis: – Konkrētās nacionālās vērtības saglabāšana tomēr vairāk vajadzīga vietējai kopienai.
A. Slišāns: – Nepiekrītu! Ja valsts mūs ir atzinusi, iekļaujot nacionālo vērtību sarakstā, tas nozīmē, ka esam vajadzīgi visai Latvijas sabiedrībai kopumā.
M. Tapiņa: – Konkrētajā kultūrtelpā dzīvojošajiem cilvēkiem jāapzinās, ka, pirmkārt, vērtība ir viņi paši kā savu tradīciju un kultūras uzturētāji. Un cilvēki, kuri apzināsies, piemēram, sava tautastērpa vērtību, pēc koncerta nelaidīsies ar to slapjā zālē.
V. Ernštreits: – Arī uzņēmējs, kurš kūpina zivis pēc gadsimtiem seniem paņēmieniem, varbūt līdz šim neapzinājās, ka viņa prasme ir īpaša vērtība. Būtu ideāli, ja ikviens, ielūkojoties internetā un vēloties iepazīt lībiešu mantojumu, to varētu atrast vietnē, piemēram, «lībiešu zivju kūpināšanas tradīcijas» un atrast cilvēkus, kas tās piekopj.
Nacionālo vērtību saraksta mērķis ir motivēt gan pašu kopienu, gan visus ar to saistītos nezaudēt savas tradīcijas un padarīt pamanāmākas daudzās atšķirīgās vērtīgās lietas Latvijā. Manuprāt, Latvijas lielākā bagātība ir tieši kultūru daudzveidība. Un te mēs ļoti pamatīgi labā nozīmē atšķiramies gan no ziemeļu, gan dienvidu kaimiņiem.
Katram sava valodiņa
L. Rubena: – Klausoties Andrī, man ienāca prātā – varbūt tagad, kad modē nāk naturālāks dzīvesveids laukos, atradīsies jaunieši, kuri vēlētos kļūt par Upītes kultūrtelpas iedzīvotājiem? Starp citu, mani bērni kādreiz ir vaicājuši – kādēļ mūs skolā neiepazīstina kaut vai ar pašām elementārākajām zināšanām par latgaļu un lībiešu valodu? Tad varbūt labāk varētu izprast arī latviešu valodu.
A. Slišāns: – Diemžēl mūsu pusē vecāki ar bērniem arvien vairāk runā latviešu valodā, taču tieši ģimenei vajadzētu saglabāt un ar lepnumu nest latgalisko, mūsu Ziemeļlatgales izloksni.
A. Ikšelis: – Runājot par Vidzemi, arī mums ir Ērģemes izloksne. Izdotas pat divas Ērģemes izloksnes vārdnīcas. Segu izstādē vecākajai bija vairāk nekā 110 gadi – to atradām pārmestu pār malkas kaudzi –, pie fotoattēliem bija arī dažu vārdu tulkojumi – blakus vārdiem “aita”, “vilna” arī tulkojums Ērģemes dialektā. Pat daudziem vietējiem tas bija milzīgs atklājums.
A. Slišāns: – Mūspusē gan lielākā daļa cilvēku par senajiem vārdiem Ziemeļ-latgales izloksnē nebrīnās!
Baltais sviests, Lībiešu institūts un slēgta skola
– Kas no pēdējā laika notikumiem jūsu kultūrtelpā sagādājis vislielāko gandarījumu?
M. Tapiņa: – Rucavas baltais sviests ieguvis Eiropas aizsardzības zīmi, Zilo karogu, un tas nozīmē, ka piecu gadu laikā jānodrošina ražošanas sākšana. Protams, runa varētu būt tikai par mājražošanu, jo šis sviests – ļoti mīksts un garšīgs – ēdams tikai trīs dienas pēc izgatavošanas. Īpaši baudāms kopā ar karstiem kartupeļiem.
Liels prieks, ka Dziesmu svētkos piedalījās mūsu ansamblis “Ķocītis” un izveidojusies arī vidējās paaudzes deju kopa “Saksirnis” (dienvidrietumu vējš). Uz mēģinājumiem Rucavā brauc pat no Ventspils. Būtu brīnišķīgi, ja varētu izveidot katalogu kā ceļvedi pa muzeju krātuvju un arī Rucavas saimnieču rokdarbu pūriem.
V. Ernštreits: – Pēdējo gadu būtiskākais notikums ir nupat, 26. septembrī, nodibinātais Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Beidzot izbeigsies tā absurdā situācija, ka viss ar lībiešu nemateriālo mantojumu saistītais līdz šim tika pētīts ārpus Latvijas, lai gan lībieši vēsturiski ārpus Latvijas dzīvojuši nav nekad.
Bez lībiešu mantojuma īsti labi nevar saprast pilno Latvijas ainu arī vēsturiski.
Diemžēl arī tiem, kas nodarbojas ar latviešu valodu, par lībiešu valodu priekšstata nav nekāda. Bet bez zināšanām par lībiešu valodu nevar adekvāti strādāt ar latviešu valodu. Savukārt par lībiešu valodas saglabāšanos Latvijā ir tiešā veidā atbildīga lībiešu kultūrtelpa. Tas ir mūsu uzdevums. Arī visiem būtiskākajiem vākumiem, kas atrodas Igaunijā, nav pieejas bez lībiešu valodas zināšanām.
A. Slišāns: – Bet Upītes kultūrtelpā šogad atgadījās bēdīgs notikums, kas patiesībā bija viens no stimuliem rakstīt pieteikumu nacionālo vērtību sarakstam. Pašvaldība slēdza Upītes pamatskolu, kurā mācījās vairāk nekā 56 bērni, kuri tagad mācās trīs dažādās skolās pēc vecāku izvēles apmēram desmit līdz divdesmit kilometru rādiusā.
Upītes kultūrtelpā vairāk pievēršamies tieši jauniešiem, jo pēc desmit gadiem diemžēl veco teicēju vairs nebūs mūsu vidū.
Lepojamies, ka Latvijā jaunākā “pusbalsu” zinātāja ir no Upītes un viņai ir tikai septiņpadsmit gadu.
Nodarbības pēc stundām skolā bērni uztvēra kā pašsaprotamas, taču diez kā būs, kad nu visus nāksies pulcēt no trim skolām mūsu nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte”. Viss samākslotais bērnus atsvešina. Kultūras mantojumu mēģinām iedzīvināt tā jauneklīgāk – kaut vai ar T krekliņa uzrakstu “Upītē dzīve jauka”. Atved mamma trīs jaunus bērnus pie mums, un pirmais jautājums no mazo puses – vai mums arī būs tādi krekli?
Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā no jauna iekļautās kultūrtelpas
· Lībiešu kultūrtelpa
Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas izveidojusies Latvijas teritorijā pirms vairākām tūkstošgadēm. Savulaik lībieši apdzīvojuši plašas teritorijas Vidzemē un Kurzemē, kas vēstures gaitā ievērojami samazinājušās, 19. gs. vidū aptverot tikai nelielu areālu Svētupes lejtecē un 14 Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, ko mūsdienās apzīmē ar nosaukumu “Lībiešu krasts” (Līvõd rānda).
Pēdējo gadsimtu laikā arī šo pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto areālu skāruši ievērojami satricinājumi – lībiešu daļēja piespiedu pārvietošana uz latviešu apdzīvotajiem novadiem pēc 1859. gada Lībiešu dumpja; pilna lībiešu ciemu iedzīvotāju evakuācija Pirmā un Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā, ko lībieši pazīst ar jēdzienu ulzõajtõbāiga (‘izdzīšanas laiks’) un tai sekojošās deportācijas un emigrācija uz ārvalstīm.
Galīgo triecienu kompaktas lībiešu apdzīvotas teritorijas pastāvēšanai deva 20. gs. 50. gados Ziemeļkurzemē izveidotā PSRS pierobežas zona, ievērojami ierobežojot galveno saimniecisko nodarbi – zveju, un lībieši darba meklējumos lielākoties bija spiesti pamest dzimtos ciemus.Tiek lēsts, ka 19. gs. vidū Ziemeļkurzemē dzīvoja 2500 lībiešu, 20. gs. pirmajā pusē – ap 1500 un pēc Otrā pasaules kara – ap 700. Saskaņā ar 2011. gada tautskaites datiem visā Latvijā dzīvo 250 cilvēki, kas uzskata sevi par lībiešiem, no tiem 119 Rīgā un Pierīgā, 47 – Ventspilī un 38 – Lībiešu krasta teritorijā. Patlaban mantotā lībiešu valodā spēj sazināties vismaz 20 cilvēku, taču valodas pārmantošanas procesā iesaistīto loks ir ievērojami plašāks.
· Rucavas tradicionālā kultūrtelpa
Kaut arī Rucavas kultūrtelpa ir tieši blakus Nīcas un Bārtas kultūrtelpai un to centri ir vien 20 km attālumā no Rucavas, un tajās ir kopīgas iezīmes, kas saistāmas ar senāku izcelsmi, ļoti daudz ir arī atšķirīgu iezīmju.
No aizvēstures līdz mūsdienām atnākušas spilgtas Rucavas kultūrtelpu raksturojošas īpatnības, kas izpaužas tautastērpā, valodā, dziedāšanā, folklorā, saimniekošanas veidā, darba un sadzīves tradīcijās, gadskārtas svētkos. Rucavas kultūrā saglabājušās arī senās vienbalsīgās dziedāšanas pēdas, kas uzskatāma par savdabīgu komunikācijas veidu.
· Upītes kultūrtelpa
Upītes kultūrtelpa ir Viļakas novada, Šķilbēnu pagasta Upītes ciema, tam pieguļošo teritoriju un ciemu ļaudis un dzīvais kultūras mantojums. 19.–20. gs. sākumā šajā teritorijā izveidojās blīvāka apdzīvotība nekā pārējā Ziemeļlatgales teritorijā.
Upītes kultūrtelpa ir daļa no vēsturiskā Abrenes apriņķa un unikāla ar saglabāto un dzīvo Ziemeļlatgales latviešu (latgaliešu) kultūras mantojumu, tradīcijām un valodu.
Šobrīd centrālā vieta, kas uztur, satur un veido Upītes kultūrtelpu, ir Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte” ar trim struktūrvienībām – Upītes tautas namu, Upītes bibliotēku, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeju. Upītes kultūrtelpā darbojas 30 prasmju nesēji un amatu meistari.
Kas notiks tālāk?
· Nākamo Nemateriālā kultūras mantojuma pieteikumu iesniegšana tiks izsludināta 2019. gada janvārī.
· Pieteikumu sagatavošanai tiks dots pusgads laika.
