Kur Latvijas “kultūrkapitāli”? 0
– VKKF pat krīzes gados atbalstīja kultūru reģionos, tomēr sarunās ar novadu cilvēkiem nereti izskan, ka viņu projekts noraidīts…
S. B.: – Vidzemes kultūras un mākslas biedrībā “Haritas” darbojas gan amatierkolektīvi, gan dažādu kultūras jomu profesionāļi, gan juridiskas organizācijas un privātie biedri. VKKF finansējumu ir ļoti grūti saņemt mazām kultūras biedrībām, kas darbojas kā sociālie kultūras centri savā novadā, lai atspoguļotu viņu un arī visas Latvijas lokālās identitātes kontekstā svarīgas personības vai notikumus. Ir Vidzemes kultūras programma, tomēr tur ir nosacījums, ka tikai no viena pagasta un par nelielām summām projektu nevajadzētu rakstīt, jo tā būtu līdzekļu sadrumstalošana. Varbūt, lai dotu izaugsmes iespējas šīm mazajām kultūras organizācijām, Vidzemes kultūras programmas vai varbūt visa VKKF ietvaros ar laiku varētu būt mērķprogramma, veltīta nacionālajai identitātei ar uzsvaru uz mazām nevalstiskajām kultūras organizācijām?
E. V.: – Jau VKKF likumā ierakstīts, ka jābūt vienmērīgai līdzekļu sadalei, tiem jānonāk līdz tālākajiem lauku ciematiem. No 34 pirmskrīzes laika mērķprogrammām VKKF krīzes laikā palika divas – viena no tām bija VKKF atbalstītā reģionālā mērķprogramma. Ja būtu vairāk naudas, varētu dažādot arī konkursus. Ar semināriem, kā rakstīt projektus, esam bijuši visos Latvijas reģionos. Droši var apgalvot, ka sliktāk sarakstīti projekti tagad nāk no rīdziniekiem, nevis no reģionu pārstāvjiem. Jautājums ir, cik no esošā finansējuma varam procentuāli atvēlēt reģioniem. Piemēram, igauņiem ir 12 mazi “kultūrkapitāli” un ar likumu noteikts, ka 10% finansējuma jāsadala tur.
– Vai šobrīd, divus gadus pēc VKKF stratēģijas pieņemšanas, beidzot ir skaidrs, ko atbalsta VKKF un ko – valsts?
– Kā šajā kontekstā vērtējat neseno vēsturnieku sabiedrības daļas pausto vēlmi, lai VKKF tiktu izveidota vēstures nozare?
E. V.: – Bet kāpēc viņi pie mums ir atnākuši? Tāpēc, ka Izglītības un zinātnes ministrijā ir uzskats, ka jāfinansē tikai fiziķi un botāniķi, nevis vēsture un literatūrzinātne. Viņi meklē izeju. Varbūt viņu vēlme veidot atsevišķu nozari VKKF ir priekšlaicīga, tomēr vēstures nozare pēdējos gados VKKF konkursos saņem ap 100 000 eiro gadā. Citādi daudzas ļoti nepieciešamas lietas vienkārši nenotiktu. Viņi pamatoti meklē, jautājums, vai varam tikpat pamatoti viņiem atbildēt.
D. M.: – Es vēsturnieku jautājumu saredzu Latvijas simtgadu svētku programmas kontekstā. Līdzšinējās diskusijas liecina, ka Latvijas vēsture tiek atbalstīta nepietiekami. Tuvojoties 2018. gadam, skaidrs, ka vēstures jautājumi būs viens no aktuālākajiem virzieniem. Viens no lieliskākajiem risinājumiem varētu būt simt stipendijas Latvijas vēstures pētniecībai, publikācijām, dokumentālajām filmām, jo ir svarīgi, kā padarām šos rezultātus pazīstamus sabiedrībai. Tomēr tas neatbrīvo arī IZM no atbildības.
– Esat teikusi, ka viena no VKKF funkcijām tuvākajā nākotnē varētu būt tapšana par Latvijas simtgades fondu.
D. M.: – VKKF nākotnes attīstības modelī es gribētu arī redzēt, ka tas ne vien paņem un sadala valsts finansējumu, bet arī aktīvi strādā ar ziedotājiem, sponsoriem, mecenātiem. Man gribētos, lai, veidojot simtgadu programmu, mēs motivētu daudzus uzņēmējus piedalīties tās atbalstīšanā, bet tam pretī nepieciešama atbilstoša VKKF darbinieku profesionālā kapacitāte.
E. V.: – Līdzās Latvijas Valsts mežu (LVM) ziedojumam VKKF arī tagad piesaista ziedojumus dažādiem projektiem. Redzam, ka daudz labprātāk ziedo konkrētām lietām. Jautājums, vai vēl kāds bez LVM ir gatavs šādām nopietnām ziedošanas akcijām, jo ir slikts piemērs – pēc tam, kad nodega Rīgas pils, izsludinājām ziedojumu akciju, un rezultāts bija saziedotais 501 lats.
– Simt gadu kontekstā laba iestrāde ir VKKF mērķprogramma “Latvija. 21. gadsimts”, kura nesen noslēgusies un kurā tika sadalīti 450 000 eiro. Kā plānots attīstīt šo mērķprogrammu, kas tieši saistīta ar vienu no līdz šim līdz galam nerealizētajām fonda prioritātēm – nacionālās identitātes stiprināšanu?
E. V.: – Drīzumā notiks VKKF padomes stratēģiskā sēde, kurā lems par nākamā un turpmāko gadu mērķpropgrammām – nedomāju, ka, izvērtējot rezultātus, būtu pamats šo programmu neturpināt. Rudenī padome lems arī par jaunām mūža stipendijām.
– Tomēr daudzi mērķprogrammā atbalstītie projekti ir tādi, kuri šo finansējumu varētu tikt ieguvuši arī regulāro konkursu ietvaros.
H. M.: – Mērķprogrammas “Latvija. 21. gadsimts” turpināšana labi uzsvērtu kultūras nozīmību Latvijas simtgadu kontekstā, parādot, ka kultūra ir centrālais kodols, ap ko veidojas Latvijas identitāte. Taču ir arī tā, ka radošie cilvēki nereti izmanto šādas jaunas iniciatīvas, lai iesniegtu pieprasījumus pēc līdzekļiem regulāriem notikumiem, jo neviens jau droši nezina, vai šāda programma nākamgad vēl būs. Atceros, kad šo programmu ieviesa pirmo reizi, radošo cilvēku vidū bija liela pretestība, jo tā tika uztverta kā politiskais pasūtījums.
