– Gadījies dzirdēt, ka visādi citādi līdzīgas konkurences un ierobežota finansējuma apstākļos ekspertiem neatliek nekas cits kā piešķirt līdzekļus “pēc iekšējās izjūtas”. Vai pienāks laiks, kad projektu vērtēšanā tiks izvirzīti konkrētāki kritēriji – piemēram, tirāžas, tas, cik autora darbs lasīts bibliotēkās u.c.? 0
S. Boicova: – Mūsu organizācijai vairākkārt ir radusies vēlme, lai VKKF projektu izvērtēšanā būtu punktu sistēma – it īpaši, kad projektā ir iesaistītas vairākas mūsu biedru organizācijas un sadarbības partneri. Ja projekts tiek noraidīts, tad viņi bieži jautā – cik tad punktu saņēmām un kur slēpjas problēma?
E. V.: – Par modeļiem, kā vērtēt, ir diskutēts visā VKKF vēsturē. Igaunijas KKF nokopēja sistēmu, kāda pastāvēja starpkaru Latvijā, mēs 1998. gadā – to, kas pastāvēja Igaunijā, bet lietuvieši – to, kas ir pie mums un Igaunijā. Vairākās programmās punktu sistēmu pēc desmit kritērijiem esam ieviesuši, tomēr šī pieeja nav attaisnojusies. Kultūras projektu kvalitāti ir ļoti grūti punktu sistēmā izvērtēt, jo tad, iespējams, būtu vajadzīga sistēma ar vismaz simts kritērijiem. Šajā punktu sistēmā augstāko novērtējumu ieguva viduvēji projekti. Veiksmīgi atbira vājie projekti, tomēr sliktākais, kas notika – tika noraidīti arī labie – specifiskās ievirzes dēļ, jo nenotika ekspertu diskusija. Jāņem vērā daudzpusīgā projektu ievirze, kur izvērtēšanā svarīgs varbūt tieši viena eksperta, piemēram, etnogrāfa vai muzikologa viedoklis. Īstenojot tādu vērtēšanas sistēmu kā Eiropas projektiem, būtu jāatbalsta projekti 100% apjomā, lai varētu arī prasīt 100% projekta pamatojumā norādītos rezultātus, nevis piešķirt no 10 līdz 30%, kā šobrīd un samierināties ar to kvalitāti, kāda iespējama, piesaistot vai nepiesaistot pārējo nepieciešamo finansējuma daļu projekta īstenošanai. Turklāt šādas sistēmas pielietošana kardināli samazinātu atbalstīto projektu skaitu.
D. M.: – Man tomēr liekas, ka esošais VKKF projektu vērtēšanas modelis nav pietiekami veiksmīgs. Pie manis nāk kultūras nozarē strādājošie un teic: jūs esat definējuši tādas un tādas kultūrpolitikas vadlīnijas, un man ir šāds projekts, tomēr noraidīts, jo saņēmis atzinumu, ka nav aktuāls. Lai gan patiešām redzams, ka projekts ir ļoti veiksmīgs, sasaucas ar prioritātēm un arī īstenotājs spēcīgs. Ja cienījams Latvijas teātris Raiņa un Aspazijas gadam ir sagatavojis interesantu projektu par šo tematiku un ticis noraidīts, tas rada jautājumus. Nav atrasts risinājums tam, kā nodrošināt VKKF ekspertu komisiju lēmumu sasaisti ar kultūrpolitikas vadlīnijām.
U. B.: – Ja kāds projekts tiek noraidīts kā neaktuāls, tad tam jābūt ļoti nepārliecinošam projektam. Biežāki pilnīga vai daļēja noraidījuma iemesli ir konkrētā projekta mazāka aktualitāte citu pieteikumu konkurencē vai arī nepietiekami kvalitatīvi sagatavots pieteikums. Katras nozares eksperti strādā savas nozares budžeta ietvaros, kas caurmērā nosedz tikai nepilnu ceturto daļu pieprasīto līdzekļu. Tādēļ, izvērtējot projektus, ļoti bieži ir jāpieņem sāpīgi lēmumi.
M. P.: – Tā ir sistēmiska problēma – vairāk par funkciju sadalījumu – ko finansē KM, ko VKKF un ko – pašvaldības. Problēma lielā mērā ir tajā, ka kultūras institūciju pamatlietām budžets ir nepietiekams.
– Vai nākotnē varētu būt izmaiņas ekspertu komisiju izveides kārtībā, kas novērstu subjektīvisma risku? Aizdomāties par to lika šopavasar atklātībā nākusī 64 vizuālās mākslas nozares pārstāvju parakstītā vēstule, kurā bija izteikta neapmierinātība ar šīs nozares (nu jau bijušo) ekspertu darbību, jo 45% līdzekļu tiekot piešķirti šaura nozares segmenta attīstībai.
E. V.: – Ar ekspertiem viss nekad nebūs kārtībā, jo vaina nav sistēmā, bet pašos cilvēkos. Varam uztaisīt superlabu sistēmu, kā eksperts tiks izvirzīts – arī šobrīd tā ir ļoti sarežģīta – viņus izvirza radošās organizācijas, tad ir ministra iecelts cilvēks, kurš, labi pārzinot nozari, vēro, lai komisija izveidotos maksimāli spriestspējīga. Pēc tam ir VKKF padome, kas apstiprina šo izveidoto komisiju sastāvu. Neapmierinātība ar ekspertiem būs vienmēr, jo neviens, arī ministrs, taču ne vienmēr zina, kādos grupējumos, kur un ar ko cilvēks ir saistīts. Un tad pie manis nāk un saka: jums no viena grupējuma ir trīs, no otra – divi. Taču tas grupējums taču eksistē tikai gaisā… Kad es lūdzu jūsu pieminētās vēstules autorei pieminēt izejas datus, viņa teica, ka tādu nav. Kad mēs veicām savu izpēti, rezultāts bija pilnīgi cits.
– Tomēr ir taču pāris to personu un izdevniecību, kas vienmēr saņem no VKKF līdzekļus. Vai te nav par ko aizdomāties?
E. V.: – Mēs secinājām, ka jau gadu gadiem viens no līderiem cīņā par VKKF līdzekļiem ir bijuši “Latvijas koncerti”, izdevniecība “Neputns”, Latvijas literatūras centrs, vai arī Jaunā teātra institūts, kura finansējums ir 75% no pieprasītā. Tomēr jāskatās jau arī, kāpēc tā notiek – piemēram, “Neputnam” viņu segmentā nav konkurentu.
D. M.: – Mani savukārt uztrauc, ka vienmēr, kad notiek kašķi par to, kas saņem naudu, akcents ir uz to, kam tā tikusi, nevis uz izlietojumu un kas no tā ir ieguvējs.
U. B.: – Iespējams, saņēmēji atkārtojas tāpēc, ka projektu rakstīšana jau arī ir rutīnas darbs, un tie, kas to pieprot labāk un precīzāk, uzraksta pārliecinošākus projektu pieteikumus. Sekmīgas projekta īstenošanas gadījumā viņiem veidojas pozitīva sadarbības vēsture.
