Vai kāds var būt vairāk prioritārs? 2
– 2015. gadā Valsts kontrole pārmeta VKKF nevienlīdzību līdzekļu sadalē starp nozarēm. Pēc tam tika veikts apjomīgs pētījums, kurā arī konstatēts, ka jālīdzsvaro to sadales sistēma – it sevišķi starp nozarēm, kurām tiek lielāks valsts un pašvaldību atbalsts, un tām, kurām tā trūkst – kā literatūra, māksla, arhitektūra. Vai šobrīd šajā ziņā ir izdevies izveidot lielāku sabalansētību?
S. Kušnere: – Arī par šo mums ir bijušas dziļas un ilgas diskusijas, taču tīrā matemātika šeit nelīdzēs. Piemēram, literatūras nozares specifika ir tā, ka ļoti lielu finansējuma daļu iegulda paši izdevēji, lai grāmata vispār tiktu izdota. Ja VKKF neiedod vienu, otru reizi, izdevējs varbūt vienojas ar autoru par mazāku honorāru, un grāmata tomēr iznāk. Liela daļa cita veida projektu, ko VKKF nespēj atbalstīt, vispār nenotiek. Un tad parādās tas piestrādāšanas moments.
I. Brūvere: – Nozares tomēr ļoti atšķiras pēc savas struktūras. Vizuālajā mākslā pamatā darbojas nevaldības organizācijas un mākslinieki, kas par savu darbu, veidojot izstādes vai projektus, nesaņem autoratlīdzību. Raugoties uz citām Eiropas valstīm, ir tā, ka, ja veido izstādi komerciālā telpā, tad tas ir bizness, kas netiek atbalstīts no nodokļu maksātāju naudas. Par to uzņemas atbildību galerija. Ja izstāde notiek pašvaldības vai valsts izstāžu telpās, kam nav komerciāla rakstura, tad šīs institūcijas meklē veidu, kā atlīdzināt radošiem cilvēkiem. Viens no veidiem – pašvaldība vai valsts institūcija iepērk darbus no izstādes.
I. Skulte: – Šopavasar sākot strādāt VKKF Literatūras nozares ekspertu komisijā, viens no maniem secinājumiem bija, ka būtu jāatjauno starpdisciplināro projektu vērtēšana ar atsevišķu ekspertu komisiju (Šobrīd par šiem projektiem lemj VKKF padome. – A. B.). Jo, vērojot norises laikmetīgajā kultūrā, ļoti bieži ir grūti saprast, kurā plauktiņā iederas katrs projekts.
– Vai ir izdarīti kādi secinājumi par fonda iekšējām nozaru prioritātēm, piešķirot finansējumu? Vai līdz šim mazāk atbalstītās nozares, kā, piemēram, literatūra un grāmatniecība, nebūtu pelnījušas lielāku apjomu?
S. Kušnere: – No tiem aptuveni 2000 nosaukumiem, kas Latvijā gada laikā iznāk kā pirmizdevumi, liela daļa neparādās ne grāmatnīcās, ne bibliotēkās. Viens no lielajiem mītiem ir, ka nav jēgas iet uz VKKF, jo tur naudu dod tikai savējiem. Manā pieredzē ir gadījums, kad cilvēks ar šādu argumentāciju to nedarīja, līdz iesniedza vienu reizi, bet saņēma atteikumu, jo projekts bija nekvalitatīvi uzrakstīts, bet otrajā reizē atbalstu saņēma, un šī grāmata kļuva par vienu no vairāk lasītām. Jautājums ir arī par to, kāpēc šie projekti netiek iesniegti.
Lai man piedod Grāmatniecības padome, bet tā ir kusla, pieprasot sev atbalstu – uz stratēģisko sarunu biju lūgusi nozares profesionāļiem, kas ir arī no sabiedriskajām organizācijām, sagatavot materiālus par bērnu literatūru, arī par nepieciešamo finansējumu, un man pateica: šādu datu nav. Tajā pašā laikā atsūta VKKF vēstuli ar lūgumu – dodiet mums vēl, tas nav loģiski.
E. Vērpe: – Nav tā, ka pēc pētījuma nebūtu sekojuši lēmumi. Viens no tiem – noteikts, ka 90% no nozarēm sadalāmā finansējuma triju gadu laikā netiek mainīti, bet pārējie desmit procenti var mainīties uz katru konkursu atkarībā no tā, kāds ir pieprasījums. Tātad finansējums vairs tā “nestaigās”, kā līdz šim, tomēr pēc trim gadiem atkal būs kāda pārspēle jāveic.
– Vai ir kādas izmaiņas attiecībā uz ekspertu darbību, kuru nokomplektēšana līdz šim nereti ir bijusi neiespējamā misija?
– Sapratām, ja vēlamies, lai uz fondu par ekspertiem nāktu kvalitatīvi speciālisti, ir jāpalielina atalgojums, jo viņiem faktiski šajā laikā ir jāatsakās no profesionālās darbības. Šajā konkursā jau mums vairs nebija problēmu ar ekspertu trūkumu kādā nozarē, lai gan neteikšu, ka interesentu kļūtu vairāk.
H. Matulis: – Atbildēt uz to, kā sadalīt naudu starp nozarēm, it kā ir VKKF padomes varā, tomēr problēma ir tā, ka tur vienmēr būs nozaru paritāte. Faktiski stratēģisku lēmumu par to var pieņemt kāds no ārpuses, un es redzu, ka tā varētu būt Kultūras ministrijas atbildība, jo tas ir kultūrpolitikas stratēģijas jautājums.
D. Melbārde: – Mēs taču runājam, cik svarīga ir VKKF neatkarība lēmumu pieņemšanā, bet tajā pašā laikā sakām, ka Kultūras ministrija varētu nākt ar norādījumiem, kā sadalīt finansējumu! Ministrijas būtiskais uzdevums ir rūpēties, lai VKKF finansējums palielinātos.
– Kāpēc tas līdz šim nav izdevies?
– Tas ir daudzu citu faktoru ietekmē, mums nav bijis politiskā atbalsta.
I. Skulte: – Šie jautājumi, par ko runājam, īstenībā pieder pie politiskās kultūras. Protams, nozares darbinieki nenāks ar priekšlikumiem, ja nebūs pārliecināti, ka tie visā šajā sistēmā un komunikācijas ķēdē tiks ņemti vērā.
S. Kušnere: – Vai ir bijuši mēģinājumi, kas rosina neticēt?
I. Skulte: – Problēma drīzāk ir mīti, tēli, tas ir arī izglītības jautājums.
H. Matulis: – Cik nav piemēru, kad jāiet caur sienām. Radošo cilvēku uzklausa, viņš uzraksta stratēģiju, kas jau pēc nedēļām ir aizmirsta. Tas nogurdina.
S. Kušnere: – Gada laikā tu esi vienīgais bijis padomē ar iniciatīvu, un tā ir atbalstīta. Kur tad ir visas tās neatbalstītās iniciatīvas?
I. Brūvere: – Līdz šim VKKF finansējums tika sadalīts, balstoties uz nozaru pieprasījumu, un tas būtu jāsaglabā. Ir jāsaprot, ka VKKF ir vienīgais fonds valstī, kas atbalsta radošo procesu, un ir ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru – iespēju visām nozarēm attīstīties vienlīdzīgi. Mākslīgi veidojot “prioritātes”, mēs varam aiziet līdz totalitārai valstij.
