Mēs – labie, viņi – sliktie? 2
– Šī nav pirmā reize, kad Kultūras ministrija dosies uz valdību ar VKKF finansējuma modeļa maiņas projektu. Vai problēma ir argumentācijā vai arī atbalsta trūkumā?
D. Melbārde: – Jā, pirmais mēģinājums jau ir bijis – vēl iepriekšējās Saeimas laikā –, un tajā mirklī Kultūras ministrija valdībā reāli palika viena pati. Šajā gadā mēs ar fonda vadību iesim uz valdību ar aktualizēto VKKF stratēģiju, atkal aicinot mainīt fonda finansēšanas modeli un lemt arī par finansējuma palielinājumu. Scenārijs ir atkarīgs no plašāka konteksta – zinām, ka valstī notiek nodokļu politikas reforma, kas gan nepieskaras iezīmēto nodokļu jautājumam. Kad tā tika prezentēta Ministru kabinetā, uzdevu šo jautājumu Finanšu ministrei un atbilde bija tāda, ka viņa atbalsta VKKF finansēšanas modeļa maiņu, bet neko nesolīja par termiņiem, kādos būtu iespējams palielināt budžetu.
Šobrīd var runāt par diviem īstenojamiem soļiem – pirmkārt, ir jāpanāk finansēšanas modeļa maiņa un sasaiste ar iezīmētajiem nodokļiem; otrkārt, jārunā ar valdību par VKKF finansējuma palielināšanu. Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā valstī veiksies ar nodokļu politikas reformu un vai tuvākajos gados fiskālajā telpā būs pieejams vairāk līdzekļu kultūrai, izglītībai, veselībai. Ne mazāk būtisks un lielā mērā izšķirošs faktors ir arī tas, vai lēmumu pieņēmēju vidū un sabiedrībā kopumā ir izpratne par to, vai un kā ir jāfinansē kultūra. Aizvadītā pusotra gada laikā ļoti daudz esmu saskārusies ar apgalvojumiem, ka Latvijā kultūra ir pārfinansēta. Līdz ar to man nav ļoti optimistiskas pārliecības, ka šī izpratne ir pietiekami dziļa.
– Liela nozīme ir arī fonda reputācijai, uz kuras kritusi ne viena vien aizdomu ēna par subjektīviem lēmumiem.
– Tā ir trešā lieta – jautājums par to, kam vispār ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz kultūras projektiem, jo neatkarībai šajā ziņā nāk līdzi arī liela atbildība. Jābūt gatavībai regulāri skaidrot pieņemtos lēmumus un sasniegtos rezultātus, un jāatzīst, ka šeit kopumā neesam bijuši ļoti veiksmīgi.
– Arī šajā kombinētajā variantā nauda tiktu piešķirta valsts budžeta likuma kārtībā. Kāda šajā gadījumā būtu situācija ar fonda neatkarību no politiskiem lēmumiem?
– Pārspīlējam, sakot, ka politiķiem ir ietekme uz VKKF darbību. Tās nav, fonds arī ar pašreizējo finansējumu ir “izstieptās rokas principa” institūcija (Šis jēdziens nozīmē, ka fonds lēmumus pieņem neatkarīgi, turot politiķus izstieptas rokas attālumā no iespējas ietekmēt kultūras finansējumu. – A. B.), jo lēmumus pieņem VKKF padome un pirms tam tie ir izdiskutēti ekspertu komisijās. Teikt, ka šobrīd kāds var ietekmēt fonda lēmumus, ir vienkārši nekorekti. Neatkarības jēdziens šajā gadījumā tiek saistīts ar finansēšanas modeli.
E. Vērpe: – Par pilnīgu “izstieptās rokas principu” fonda darbībā šobrīd nekādi nevar runāt, jo lēmumus par tā finansēšanu pieņem politiķi katru gadu. Protams, šis iecerētais modelis nav ideāls. Tajā pašā laikā noteikti varu teikt, ka nav tā, ka politiķi kādreiz būtu zvanījuši un norādījuši, kam naudu dot vai kam nedot. Tiešā veidā fonda darbībā nejaucas, tomēr sarunu līmenī – ja jūs nedarīsit tā, tad nedabūsit naudu –, jā, tādas ik pa laikam ir bijušas.
S. Kušnere: – Man liekas, diezgan riskanta ir pretstatīšana – mēs, labie kultūras cilvēki, un sliktie politiķi. Viņi ir sabiedrības spogulis, un, ja mēs nespējam pietiekami labi izskaidrot par tiešajām un netiešajām kultūras ietekmēm, arī uz biznesa un naudas apriti, tad par to ir jādomā.
I. Skulte: – Kad runājam, ka kultūra ir nācijas izdzīvošanas jautājums, tas ir absolūti kaut kas cits nekā, ja sākam runāt par konkrētiem skaitļiem. Un – vai visi cilvēki, kas Latvijā kaut ko rada, jebkad ir pieteikušies VKKF finansējumam. Domāju, ka noteikti ne, it sevišķi reģionos. Trūkst vēstījuma, kas parādītu tieši šo neviendabību.
