Kur bijām, tur esam? 2
– Bērziņa kungs, jūs bijāt pirmais VKKF direktors, šobrīd redzams profesionālis kultūras jomā, un nākamgad fonds svinēs 20. jubileju. Kā vērtējat tā situācijas attīstību šajā posmā?
Māris Bērziņš: – 20 gadu laikā daudz kas ir mainījies, inflācija, dažādi izdevumi ir pieauguši, tādēļ nedomāju, ka attiecībā pret fonda pirmsākumiem tagad būtu labāka situācija. Iespējams, toreiz projektu īstenošanai bija vajadzīgi mazāki ieguldījumi, taču principā – kur bijām, tur arī esam. 2004. gadā, kad ar likumu atteicās no atskaitījumiem no akcīzes un azartspēļu nodokļiem par labu fondam, Finanšu ministrijai pienāca tas laimīgais brīdis, kad varēja sākt kontrolēt, kas nebija iespējams iepriekš. Taču, raugoties kaut vai uz Igauniju, var redzēt, ka 20 gadus var dzīvot arī bez šādas absolūtas un totālas kontroles un arī pati kultūras nozare tad jūtas daudz stabilāk.
E. Vērpe: – Arī toreiz stabilitāte bija nosacīta. Atceries, kā bija sākumā – nodoklis ne jau vienmēr pildījās, kā ieplānots. Toreiz atcēla pat vienu konkursu. Tomēr ar to radošie cilvēki bija daudz vairāk mierā. Fonda finansējums dzīvoja kopā ar to, kā dzīvo valsts.
M. Bērziņš: – Šādā finansējuma modelī ir iekļauta simt gadus veca loģika…
E. Vērpe: – Tā loģika ir no 1921. gada – Latvijas Kultūras fonda laikiem.
M. Bērziņš: – Jā, tieši tā – ka nauda nāk no kaut kā, kas cilvēku degradē, un tiek novirzīta tam, kas viņu ceļ. Literatūrai vispār nav nevienas valstiskās organizācijas, kas nodrošinātu radošo procesu, izņemot VKKF. Jūs mani nosaucāt par profesionāli, bet es jau nepārtieku tikai no tā, ko uzrakstu. Man varbūt arī ir kāds tukšāks periods, tikko ir iznākusi grāmata, par kuru ienākumi ir diezgan minimāli – katrā ziņā – ne tādi, no kuriem es spētu izdzīvot. Manā gadījumā ir tā, ka es tagad pievērsīšos finanšu tirgiem, lai nopelnītu iztikas līdzekļus un gada beigās varbūt atsākšu radošo darbību. Man ir ekonomista izglītība, un es to varu izdarīt, bet tā piepelnīties nespēj citi literāti.
