Pretēji apgalvojumiem, kultūra joprojām bada maizē 2
Tiešām pārfinansēta?
Pēc Fiskālās disciplīnas padomes priekšēdētāja Jāņa Platā apgalvojumiem, ka medicīnu vajadzētu stutēt uz kultūras rēķina, pēdējās dienās atkal ar jaunu sparu uzvirmojušas runas par itin kā pārfinansēto kultūru – patiesībā Latvijas teju vienīgo pasaulē patiesi konkurētspējīgo nozari, kura gadiem turēta bada maizē un kuras finansējums vēl tagad nav sasniedzis ES līmeni –, un tām vēl papildu netīras darvas karoti pielējis portālā “Kas jauns” publicētais anonīmais raksts par it kā “ģimenes biznesu” Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF), kurā lieli meli mijas ar mazākiem un klajām ačgārnībām. Var vien minēt, vai pie vainas tur anonīmā rakstītāja intelektuālā nepietiekamība, vai arī šī ir apzināti mērķtiecīga kampaņa ar vēlmi diskreditēt kultūras finansēšanas sistēmu. Jāņem vērā, ka jūnija beigās Kultūras ministrija (KM) Ministru kabinetā atkal gatavojas aktualizēt jautājumu par VKKF finansēšanas modeļa maiņu un aicinās arī lemt par līdzekļu palielinājumu fondam.
Pateicoties VKKF atbalstam, Latvijas kultūrā – gan Rīgā un vēl jo vairāk reģionos – notiek ļoti daudz vērtīga – iznāk grāmatas, tiek atjaunoti kultūras pieminekļi, notiek kultūras pasākumi. VKKF šobrīd Latvijā ir galvenā valstiskā institūcija, kas finansē radošo procesu, tomēr paša fonda maks ir uz pusi plānāks nekā tuvākajos kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā.
Kas VKKF darbībā principiāli varētu mainīties lielāka finansējuma apstākļos, un kādi ieguvumi no tā būtu kultūras profesionāļiem un visai sabiedrībai?Par to “KZ” redakcijā diskutēja kultūras ministre DACE MELBĀRDE, VKKF padomes priekšsēdētāja SIGITA KUŠNERE un padomes locekle, VKKF vizuālās mākslas ekspertu komisijas priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, VKKF direktors EDGARS VĒRPE, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS, rakstnieks, pirmais VKKF direktors MĀRIS BĒRZIŅŠ, RSU asociētā profesore un VKKF literatūras nozares eksperte ILVA SKULTE .
Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane.
–Vai šobrīd vismaz pašam fondam ir skaidrs, kuros virzienos tā darbība ir bijusi nepietiekama?
Sigita Kušnere: – Šobrīd VKKF atbalsts pa nozarēm ir no 24 līdz 31 procentam no pieprasītā finansējuma apjoma. Līdz ar to jebkurš finansējuma pieaugums šo attiecību noteikti mainītu. Ir zināms, ka samērā mazs procents radošo industriju projektu spētu paši sevi pilnībā nofinansēt bez VKKF atbalsta.
– Vai var apgalvot, ka Latvijā kultūras procesu un pieejamību šobrīd varam nodrošināt uz pusi mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā?
Edgars Vērpe: – Tieši uz pusi mazāk.
Dace Melbārde: – Tomēr jāņem vērā, ka katrai valstij ir ļoti atšķirīgas pieejas, kā finansējums aiziet kultūras resursiem, un tāpēc skaitļu salīdzinājums vien nenozīmē, ka Latvijā tas ir divas reizes mazāks. Piemēram, Latvijā tiek ieguldīts lielāks finansējums kultūras infrastruktūras sakārtošanā nekā Igaunijā, bet tas pārsvarā notiek caur Finanšu ministriju.
Inga Brūvere: – Vizuālajā mākslā vienīgā no budžeta finansētā organizācija, neskaitot izglītības iestādes, ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Lielākoties tās attīstības pamatu veido nevaldības institūcijas – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), RIXC, kim? laikmetīgās mākslas centrs un citi, bet viņi visi, tāpat arī brīvmākslinieki, savā darbībā ir atkarīgi no VKKF.
E. Vērpe: – Tomēr uz pusi mazākais finansējums daudz ko nosaka arī attiecībā uz pārklājumu un iespējām atbalstīt iesniegtos projektus, kā arī to, ko iesniedz. Ja tagad VKKF vidējais atbalsta procents ir mazāks par 30%, tad normāli tas būtu ap 50%. Tas, kas noteikti būtu vairāk jāattīsta, ir lielāks atbalsts reģioniem un tajos uz vietas strādājošiem.
Haralds Matulis: – Patiesībā starpība ir dramatiska. Piemēram, kāds kultūras periodiskais izdevums, kuram bija vairāki redaktori, šogad no VKKF saņēma apmēram tikpat, cik pagājušogad, tomēr viens no redaktoriem aizgāja prom strādāt sabiedrisko attiecību firmā, jo nevar atļauties to darīt par 200 eiro mēnesī. Mēs pat nezinām, cik daudz ir cilvēku, kuri izvēlas nenākt strādāt kultūras sektorā vai arī aizbrauc no valsts. Faktiski stāsts ir par to, ka lielākā daļa cilvēku, kas saņem no VKKF naudu, piestrādā.
– Tomēr – kas tad lielākas naudas apstākļos principiāli mainītos?
– Vispirms jau VKKF būtu lielākas iespējas prasīt rezultātu. Otrs – nevajadzētu izplatīt mītu, ja VKKF iedos divas reizes vairāk naudas, tiks finansēts divreiz vairāk projektu. Mums jātiecas uz esošo projektu adekvātāku atalgojumu, līdz ar ko arī augstāku kvalitāti, plašāku izplatīšanu un pieejamību sabiedrībai.
Sigita Kušnere: – Projekti arī tagad ir kvalitatīvi, jautājums ir par dziļumu, izplatīšanu un pieejamību.
D. Melbārde: – Šopavasar VKKF bija stratēģiskās plānošanas sanāksme, kurā arī bija diskusija par prioritātēm un galvenajām aktivitātēm, ko vajadzētu finansēt. Vispirms – kvalitatīvas un daudzveidīgas kultūras pieejamība reģionos. Ja salīdzinām Latviju ar Igauniju un arī Skandināvijas valstīm, piemēram, Somiju, viena no būtiskākajām atšķirībām ir, ka tur kultūru finansējošiem fondiem ir reģionālās filiāles. Otrs – daudz mērķtiecīgāk jāstrādā uz bērnu un jauniešu auditoriju un arī ar pedagogiem un speciālistiem, kuriem šādi projekti jāveido. Kad nesen izsludinājām VKKF mērķprogrammu “Latvijas skolas somai”, nesaņēmām ļoti plašu projektu klāstu, un tas liecina, ka pietrūkst pieredzes un motivācijas strādāt ar šo auditoriju. Trešais – kultūrā nodarbinātās radošās personības un atbalsts viņiem, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mūža stipendiju skaits ir nepietiekams. Mums bija arī plaša diskusija par VKKF kā galveno spēlētāju radošo personu atbalstā. Ceturtais – jautājums par muzeju un bibliotēku iepirkumiem. Tas attiektos arī uz laikmetīgās mākslas darbu iepirkšanu, kļūstot par nozīmīgu atspaidu tās attīstībā.
