“Kultūrdeva” ar dažādām garšām. Anda Rožukalne vērtē LTV jauno raidījumu 2
“Kultūrdeva” ir izteiksmīga – stundu garš, dzidrās un vēsās karameļu krāsās izstāstīts iknedēļas stāsts par mākslu un mākslām. Skatījos, lai pārbaudītu solījumu, ka LTV1 raidījums dos kulturāla cilvēka pašcieņai nepieciešamo informāciju, vērtēs mākslas notikumus. Jā un nē! Notikumu izlase bija iedvesmojoša. Raidījuma noskaņojums – pacilājoši intelektuāls un viegls. Pēcgarša – pretrunīga.
Stiprākā garša: vadītājs
“Kultūrdevas” vadītājs Mārtiņš Ķibilds arī šajā raidījumā ir ieinteresēts, aizrautīgs. Īsts raidījuma saimnieks, kas lielāko daļu raidījuma laika redzams ekrānā. Viņš iepazīstas, vērtē, apbrīno, piemēram, “Auļu” jauno albumu, jo viņam ļoti patīk viss, kas notiek.
Nedaudz mulstu, kad jautājumi raidījuma viesiem pārvēršas garos Ķibilda komentāros.
Tad uzaicinātie mākslinieki kļūst paši par sava notikuma fona ilustrāciju. Ja tas ir nedēļas apskats, gribas vairāk saprast tos, kas izvēlēti kā kultūrā un mākslā svarīgākie cilvēki, izprast, ko nozīmē jaunā mūzika vai izrāde.
Raidījumā daudz laika atvēlēts tā vadītāja iespaidiem un patīkamiem pārsteigumiem. Vēl nav skaidrs, vai tajā būs arī īstu zinātāju vērtējumi un iespaidi, kas spilgtāko mākslā skaidro dziļāk un pamatīgāk kā tikai daļu no garāmskrienošas notikumu virtenes. Nepārprotiet, individuāls skatījums un personiska attieksme ir vēlama, bet neviens, arī raidījuma vadītājs, nevar būt zinošs visās mākslās!
Neskaidrā garša: izklaides elementi
Gundars Āboliņš draiski čukstēja Regīnai Razumai, ka jābūt prātīgai, jo “šis ir nopietns raidījums”. Abi aktieri “Kultūrdevā” bija aicināti stāstīt par izrādi “Vēlā mīla”.
Sarunas vidū abiem jāspēlē minēšanas spēle par to, ko nu kurš kādreiz teicis medijos.
Razuma asprātīgi izpaudusies par vīriešiem, Āboliņš izstāstīja, ko mēdz kolekcionēt.
Nopietni? Ko tas palīdz saprast par aktieriem un viņu jauno darbu? Vai to, ka mums viņu profesija jāuztver kā fons galvenajai “normāla teātra skatītāja” interesei par aktieru privāto dzīvi?
Izklaidei domāta Alekša Vilciņa darbošanās. Viņa uzdevums palasīt sociālo mediju ierakstus par kultūras pasākumiem. Pati ideja laikam ir eksperiments, jo nav saprotams, kāpēc balsī jālasa un grafiski jāatkārto nejaušas frāzes, ko kāds pirms vairākām dienām ierakstījis sociālās tīklošanās vietnē?
Vilciņš labi lasa un cenšas runāt ironiski, lai mums visiem jautrāk. Atvainojiet, tā ir laika tērēšana, kas neko nedod raidījuma saturam.
Šīs frāzes ir kā mūsdienu versija situācijai filmā “Ko vēlas sievietes?”, kad Mels Gibsons gribēja noskaidrot sieviešu domas. Un viņš sāka tās dzirdēt, nespējot glābties no svešu, nevēlamu frāžu plūdiem savā galvā. Daudz jēdzīgāk raidījumā būtu lasīt dzeju, stāstu fragmentus.
Mēģinājumi vienkārši atskaņot/pārkopēt Latvijas medijos sociālo mediju tekstus bez jebkādas analīzes, konteksta ir dīvaini. Jūs tiešām domājat, ka tā ir žurnālistika, ja haotiski saliktas nejaušu cilvēku citiem mērķiem paredzētas frāzes, ko nosaka to sakārtotāja “Twitter” vai “Facebook” lietošanas paradumi, kultūras notikumu mārketinga aktivitātes un citi faktori?
Sociālo platformu saturs būtu noderīgs raidījumā, ja tas rosinātu sarunu par to, kā digitālās vides norises ietekmē mākslas uztveri un pašu mākslu.
Sociālo platformu satura nekritisks izmantojums parāda, ka redaktori īsti neuztver mediju saturu kā kultūras daļu, nenošķir mediju pašu pārstāvētās kultūras. Bet šī tēma varētu būt daļa no “Kultūrdevas”. Tāpat kā izklaidējoši elementi, ja vien tie ved tuvāk notikumiem, nevis attālina no mākslas izpratnes.
Nesajusta garša: skatītāji
Sociālo mediju ierakstu iekļaušana ir viens no paņēmieniem, kā pievērst uzmanību skatītājiem. Regulāri izmantojot vairākus sociālos medijus un būdama ideāla šī raidījuma mērķa auditorija, nevaru iedomāties, kam vajadzētu notikt, lai cilvēki, kas šo raidījumu noteikti vēro pie vairākiem ekrāniem (arī telefonos), vēlētos TV skatīties jau “Facebook”, “Instagram” vai “Twitter” redzēto.
Skatītājiem bija savs uzdevums arī stāstā par izrādi “Vēlā mīla”. Viņiem nācās klausīties, kā ielu intervijās cilvēki reaģē uz vārdu savienojumu “vēlā mīla”. Tas mazliet reklāmiski iemācīja jaunās teātra izrādes nosaukumu, bet neko nepateica par šo mākslas darbu.
Identificēšanos ar skatītājiem, iejušanos parādīja raidījuma vadītāja piedalīšanās “mākslā”.
Ķibilds studijā mācījās dūdu spēli. Nesanāca gan.
Šis ir līdzdalības žurnālistikas paņēmiens, kas palīdz skatītājiem iedomāties notikumu, jo žurnālista darbošanās kļūst arī par auditorijas pieredzi. Latvijā to filigrāni izkopuši Gustavs Terzens un Marta Selecka.
Šoreiz tā nebija jauna pieredze, bet vēl viena iespēja dominēt raidījuma vadītājam, izmantojot savu varas pozīciju un iespēju noteikt saturu. Mazliet jautri, bet bez īstas jēgas. Daudz sirsnīgāk iespēju satikt Naujenes musturdeķa veidotājas izmantoja vēl viena “Kultūrdevas” autore Kristīne Komarovska. Viņai izdevās aizvest sev līdzi ideju par unikālo segu, jo viņa ieklausījās stāstā, nevis rādīja pati sevi līdzās Naujenes sižeta varoņiem.
Liekā garša: stereotipi
“Kultūrdeva” vēl nav izmantojusi sava uznāciena oriģinalitātes ambīcijas, lai līdzās jaunai studijai un izcilai vizualizācijai izvairītos no mediju stereotipiem.
Stereotips nr. 1. Jauns cilvēks, bieži vīrietis, sasaistīts ar sociālo mediju saturu. Piedodiet, tā nav patiesība, kopš daudzi brieduma gados esoši cilvēki ar nopietniem amatiem un citādā ziņā sakārtotu dzīvi nosvinējuši savu sociālās tīklošanās platformās pagājušo desmitgadi.
Ja gribas rādīt iedomāto skatītāju, jāzina, ka Latvijā pieaugušas sievietes sociālajos medijos ir daudz aktīvākas gan diskusijās, gan biznesa veidošanā, gan mākslas darbu radīšanā nekā jauni vīrieši. Bet Aleksim Vilciņam varētu uzticēt raidījumā nozīmīgākus pienākumus par trim minūtēm ar citu internetā palaistām frāzēm.
Stereotips nr. 2. Māksla ir viegla, to vajag mēģināt katram, ar mākslu var nodarboties uzreiz, jebkurš. Tā lika domāt jokošanās ar dūdām Ķibilda izpildījumā, deķa šūšanas mēģinājums Naujenes segas sižetā.
Nē, māksla nav virspusēja pieskaršanās visam, kas ienāk prātā.
Tā prasa prasmju izkopšanu, ilgu studēšanu, dziļas zināšanas, domāšanu, radošuma un sava redzējuma attīstīšanu. Raidījums to varētu rādīt un rādīt, jo tā saturs apliecina, ka “Kultūrdevas” veidotāji augstu vērtē mākslu.
Ja mākslinieka darbs tiek tuvināts impulsu noteiktai rotaļai, tad ir viegli sabiedrībā panākt vienošanos, ka mākslinieku intereses nav svarīgas, ka viņu darbs var būt lēts, jo parasti ir nopietnu notikumu vieglākā daļa vai fons.
Jaunā “Kultūrdeva” ir labs iemesls, lai domātu, kā runāt par mākslu televīzijā. Cik sarežģīti ir izdarīt visu: sasniegt jebkuru, būt atraktīviem un atvērtiem, piedāvāt personisku skatījumu un būt universāliem, būt jautriem un viegliem, vienlaikus dziļiem, skaidrot mākslu un palīdzēt skatītājiem tā saprast sevi.
Neiespējamā misija, teiksiet, tāpēc jāizvēlas prioritātes. “Kultūrdevas” komanda to sākusi, un viss liecina, ka izdosies. Tā varētu būt stunda, kurā rādīto un teikto nedrīkst palaist garām, tāpat kā kultūras un mākslas apskatā izvēlētos notikumus.
