Kultūras zīme un piekabe kosmiskajai Dzemdei. Saruna ar psihoterapeitu Rudzīti 18
Aizliegums sievietēm kļūt par mācītājām un iecerētie grozījumi likumā tām, kas nav mātes, aizliegt ziedot savas olšūnas, pamatīgi sakarsēja sabiedrību. Vai tie būtu mēģinājumi pabīdīt sievietes atpakaļ vēsturē vecajās lomās, “Mājas Viesis” vaicā arī pazīstamajam psihoterapeitam Viesturam Rudzītim.
– Nu jau vismaz kādus 70 gadus sabiedrība Latvijā tomēr ir dzīvojusi ar domu – sieviete ir cilvēks. Vai ar ordinēšanas aizliegumu un “olšūnu kariem” atkal nonākam zemākā spēles līmenī?
– Kāda sieviete man stāstīja – viņa skatās uz savu astoņgadīgo dēlu un viņas sirds ir pilna mīlestības. Skatās un priecājas, bet iemet acis spogulī un izbīstas – tā ir ragana! Acis spīd, siekalas tūlīt sāks tecēt… Tur ir tā lieta, sieviete bieži vien neredz sevi no ārpuses. Bet sievietes seja un ķermenis ir kultūras zīmju piesātināts. Un uz šīm kultūras zīmēm mēs reaģējam tāpat kā uz tautasdziesmām vai vietvārdiem, vai mitoloģiju – kā uz stabiliem atbalsta punktiem iekšējā pasaules ainā. Tie ir izveidojušies caur pieredzi, jo visi cilvēki – gan vīrieši, gan sievietes – ir piedzimuši sievietēm. Mēs katrs savas mātes ķermeni esam izjutuši kā pasauli, kurā augam. Pasauli, kas var būt gan laimīga, gan nelaimīga, gan labvēlīga, gan nežēlīga. Kur ir cerības izdzīvot un kur ir bailes no nāves. Tāpēc, ja cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) skatās uz sievieti, viņi redz ne tikai dzimumu, bet saskata šo kultūras zīmēm piesātināto ķermeni, kas viņiem nozīmē kaut ko daudz dziļāku un simboliskāku nekā tikai primārās un sekundārās dzimumpazīmes. Baznīcas aizliegums ordinēt sievietes par mācītājām nav skatāms tik vienkārši kā profesijas aizliegums. Ja starp sievietēm tiktu veikta aptauja – vai jūs gribētu, ka jūsu draudzes mācītājs ir sieviete, domāju, ka, visticamāk, arī sievietes teiktu – labāk lai mācītājs ir vīrietis, jo tas ir cits kultūrzīmju komplekts – Tēvs, nevis Māte. Šķiet, nav runa par to, ka sievietes būtu sliktāk teoloģiski sagatavotas, absolūti ne, bieži ir otrādi. Bet jautājums ir par simboliku. Baznīcā gandrīz viss ir simboli, kas jātulko. Māte ir līdztiesīga ar Tēvu, bet abi nav vienlīdzīgi, identiski un savstarpēji aizvietojami.
– Bet kas šobrīd ir noticis tāds, ka kādam nāk prātā ierobežot sieviešu tiesības?
– Jautājumā ir apgalvojums, kam es nepiekrītu, tādēļ mēģināšu atbildēt uz citu jautājumu – kā var rasties doma, ka sievietes tiek apspiestas? Tāpēc, ka visā pasaulē, arī Latvijā, sastopamies ar liberālu ideoloģiju spiedienu, faktiski tās pat nav liberālas, tās ir sociālistiskas, vergu ideoloģijas, kas būtībā cīnās par ko? Par upura, atkarīgā, bērna lomu. Izrādās, mēs gribam, lai sievietēm tiktu piešķirta upura loma. Mēs gribam un mēs pamatojam, kāpēc sievietes visādos veidos tiek apspiestas. Jo šai upura lomai ir baigā vara. Mēs esam attīstījušies apstākļos, kuros ir dabiski just upurim līdzi. Mēģinām saprast – kas tev ir noticis, tev kāds pāri nodarīja? Un upuris saka: jā, paskaties – tas! Upurim ir vara norādīt, kurš ir tas pāridarītājs, “sliktais”, un tad uzklausītājam jācīnās, lai arī viņš par tādu netiktu uzlūkots, bet drīkstētu būt “labais”. Un jautātājs tūlīt pat nonāk upura varā un vēršas pret to, pret ko vēršas upuris. Ar upura acīm sāk skatīties uz pasauli, jo upuris arī nosauc, kas viņu aizstāv, kas viņu glābj.
