Kultūras zemenes un sāls Liepājā 0
Sastopot Liepājas pilsētas kultūras saliņu kopējus, ir skaidrs – vēju pilsētas kultūras dzīve ir pārmaiņu priekšā. Tikko dots starta signāls koncertzāles “Lielais dzintars” būvniecībai, kas ir līdz šim vērienīgākā kultūras būve pilsētas vēsturē, taču sasparojušies arī mazāki kultūras censoņi
Naudu akmeņiem vai cilvēkiem
Vienā no vasaras svelmainākajām dienām, kad termometra stabiņš uzkāpis līdz 34 grādu atzīmei, Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) mūziķiem ir karsts darba laiks tiešā un pārnestā nozīmē. Mēģinājumu telpās Graudu ielā tiek izslīpēts 20. gadsimta skaņraža Otorīno Respīgi reti atskaņotais “Feste Romane”, pie pults viesis – Daniels Inbals, daudzsološais diriģents no Vācijas. Ik pēc divām intensīvas muzicēšanas stundām tikai stundas ceturksnis atelpai.
Muziķi gatavojas koncertam Viļņā festivālā “Piano.lt.”. Tiesa, šo uzstāšanos oficiālajā LSO koncertu kalendārā neatrast, jo šī ir viena no reizēm, kad orķestra skanējums “izīrēts”, kā nereti mūzikas pasaulē notiek. LSO direktors Uldis Lipskis teic – šāda īres maksa ienesīs ap 7000 eiro. Neliela, tomēr peļņa. Paldies Dievam, ka šādi piedāvājumi nākot arvien biežāk – apliecinājums, ka orķestra kvalitāte ir pamanīta un nostiprinās, – audzē orķestra pašapziņu.
Ir svarīgi spēlēt labās zālēs, tur citi spēles noteikumi, kam jāpielāgojas. Latgales koncertzāles “Gors” atklāšanā mūziķiem adaptācija nebija viegla – pēkšņi sevi dzirdi no zāles! Eiropā normāli, mums – nepierasti.
Iecerēts, ka pēc diviem gadiem arī orķestris pārcelsies uz jaunām mājām “Lielajā dzintarā”. Jau tagad orķestra starptautiski konvertējamais nosaukums nes dzintara vārdu (“Liepaja Symphony Amber Sound Orchestra”). U. Lipskis skaidro – pēc grūtākiem laikiem orķestrim krīzes “kulšanās” ēra ir beigusies un tas sāk gatavoties koncertzāles atklāšanas pasākumiem. Ir zināms, kas šajā kontekstā orķestrī jāuzlabo. Pirmkārt – jāpiesaista ievērojami mākslinieki, jo jaunā ēka būs starptautiskas klases kultūras centrs. “Šī zāle gan mums, gan Liepājas pilsētai, gan visai Latvijas valstij, valdībai, Kultūras ministrijai ir milzīgs izaicinājums – lai tajā būtu atbilstīga arhitektūras kvalitāte investīciju lielumam un atbilstoša līmeņa simfoniskais orķestris,” tā U. Lipskis.
Direktoram raizes dara Dānijā pieredzētais – tur sabūvētas brīnišķīgas zāles, bet orķestru rocība uz labo pusi neesot mainījusies. Pašlaik LSO sastāvā ir 76 mūziķi, taču līdz gada sākumam darbu orķestrī pametuši 26 – lielākoties tādēļ, ka ar mūziķa algu nevarot dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Papildu darba iespēju, kādas ir mūziķiem Rīgā, Liepājā nav.
“Jaunā zāle uzdos konkrētus jautājumus sabiedrībai – vai vajag kapitālu māju, kur trīsreiz gadā atbrauc ārzemju orķestris, vai vajadzētu lepoties ar saviem cilvēkiem, savu kolektīvu. Ja te būs mazs kolektīviņš, kas kaut ko “ļurkā”, tad izcilā arhitektūra var kļūt par parodiju. Redzu sev tiešu un skarbu uzdevumu – atrast dzirdīgas ausis un panākt, lai šajā zālē ienāk ar labiem instrumentiem ekipēts, labi apģērbts un labi apmaksāts orķestris,” teic direktors.
Kā izdosies nodibināt saikni ar Liepājas mūzikas vidusskolu, kas arī būs “Lielā dzintara” paspārnē? Pagaidām plāna neesot, taču U. Lipskis cer, ka ar laiku izveidosies nopietns apmācību jeb kompetenču centrs orķestra specialitātē. “Gan Igaunijas, gan citu valstu pieredze liecina, ka šāda kombinācija ir laboratorija, alķīmija, kur rodas jauni brīnumi. Ir potenciāls zālei ar orķestri un skolu tapt par zināmā mērā starptautiskas nozīmes vietu, kur iespējams apgūt tieši orķestra mākslinieka specialitāti. Visi sapņo būt kā Baiba Skride, taču statistika ir tāda – tas izdodas varbūt vienam no tūkstoša.”
“Pūt, vējiņi!” kultūras kvartālā
Koru un akadēmiskā kamermūzika šobrīd Liepājā vislabāk skan 1934. gadā arhitekta Jāņa Blaua projektētajā Liepājas Latviešu biedrības namā Rožu laukumā, ir pārliecināta biedrības vadītāja Vita Hartmane. Kādreiz, Ulmaņa laikā, latviešu biedrības jeb saietu namus cēla kā latviskās identitātes stiprināšanas simbolus. Šobrīd gan pati Latviešu biedrība te nedarbojas – nams uzņēmies pašvaldības kultūras būvju – biedrības nama telpu, koncertestrādes “Pūt, vējiņi!” turētāju pienākumus un jau deviņus gadus strādā ar peļņu.
Nama paspārnē pašlaik darbojas pulks kultūras organizāciju: Liepājas kultūras pārvalde, Liepājas Baleta un deju centrs, kino “Balle”, grāmatnīca, kafejnīca, kā arī Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra 26 kolektīvi – četri amatierteātri, trīs folkloras kopas, septiņi kori un divi vokālie ansambļi, seši deju kolektīvi un četras tautas lietišķās māksla studijas). Reizē jārūpējas par kultūras projektiem: te notiek koru un mūziķu koncerti, konferences, skaistas balles, uz kurām brauc arī no Rīgas.
Drīzumā biedrības namā iekārtosies arī topošās Liepājas koncertzāles menedžmenta birojs. “Lielais dzintars” kultūras tirgū ienāks kā jauns spēlētājs un uzskatāms par konkurentu, taču V. Hartmane uzsver – bez šādas arhitektūras un kultūras virzības Liepāja dzīvot nevar. Biedrības namā jau šobrīd pietrūkstot tehnisko iespēju, piemēram, programmējamu gaismu. Taču nākotnē nams tukšs nepaliks: balles un saieti vienmēr ir bijuši un būs. Vien gribētos, lai kultūras organizācijas strādātu drosmīgāk, ambiciozāk, plašāk – visas Latvijas mērogā, tā kā šobrīd strādā Liepājas teātris un LSO. Klausītāju un skatītāju kultūras sarīkojumiem, koncertiem, izrādēm Liepājā netrūkstot, arī viņu rocība koncertu un sarīkojumu biļešu iegādei esot pietiekama – pagājušajā sezonā simfoniskā orķestra koncertos klausīties gribētāju bijis vairāk nekā biļešu, izpirktas arī teātra izrādes. Augustā izpārdoti arī koncerti.
Jaunus vaibstus trīs četru gaidu laikā pilsētas kultūras infrastruktūrā ienesīs paredzamā brīvdabas koncertestrādes “Pūt, vējiņi!” kapitāla pārbūve pēc Andra Kokina arhitektu biroja projekta. Kopējās izmaksās lēš ap pieciem miljoniem latu – iecerēts piesaistīt līdzekļus no pašvaldības un Eiropas fondiem.
Koncertestrādi ieraudzīsim jaunā, modernā stikla un koka veidolā kā multifunkcionālu ēku ar mobilu skatuvi, podestūru koristiem, skatītāju zāles amfiteātri ar 1000 vietām, ko varēs izmantot arī, piemēram, kā slidotavu ziemā, bet visam pāri – moderns buras veida jumts, Ķelnes operas nama līdzinieks.
V. Hartmane atklāj arī vēl kādu apjomīga projekta ideju – pirms diviem gadiem LLBN pēc domes iniciatīvas iegādāts kvartāls ap senatnīgo Pētera I namiņu, kurā reiz apmeties pats cars. Unikālās auras potenciāls jāizmanto – šeit iecerēts nebijis kultūras, tūrisma un pilsētvides objekts – Rīgas Kalnciema ielas kvartāla līdzinieks. Kungu ielas kvartāls ar Pētera I laika interjera muzeju restaurētā (restaurācijas izmaksas aptuveni trīs miljoni latu) ēkā, ar izstāžu zāli, folkloras skolu, kafejnīcu un daudzām citām “radošām industrijām” – koncepcija taps tuvāko divu mēnešu laikā.
Pirmie darbi jau rit pilnā sparā: neglīta pēckara ķieģeļu “kastes veida” ēka pēc Gundara Vīksnas arhitektu biroja projekta pārtapusi glītā vienstāva namā ar slīpu jumtu – te darbosies Starptautiskā jauniešu māja.
Vārds ar kurzemnieku lepnumu
Tepat Latviešu biedrības nama trešajā stāvā aktīvi darbojas Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa. Nodaļas vadītāja un arī vienīgā “štata” darbiniece, rakstniece Sandra Vensko priecājas par pirms gada piešķirto, omulīgo telpu, kuras sienas rotā liepājnieka fotogrāfa Pētera Jaunzema dāvāta unikāla rakstnieku portretu galerija. Vieta ērta – tepat biedrības nams izdevīgi piedāvā telpas sarīkojumiem, tepat līdzās ar jaunām idejām var doties uz Liepājas kultūras pārvaldes telpām – lielākoties tās tiekot atbalstītas.
Literāte teic – šādas Rakstnieku savienības saliņas vajadzētu visā Latvijā. Kurš gan labāk veiks latviskā vārda, mentalitātes un vēsturiskās atmiņas iedzīvināšanas misiju 21. gadsimtā, ja ne latviska vārda turētāji.
Šeit mājvietu radusi arī piejūras pilsētu literārā izdevuma “Vārds” redakcija – jūlijā klajā nācis tā ceturtais numurs. Izdevumā jau divus gadus tiek fiksētas piejūras pilsētu, Liepājas un Ventspils, literātu aktivitātes. Tāpat arī nodaļas telpas kļuvušas par komunikācijas vietu vietējiem un viesu dzejniekiem, rakstniekiem. “Arī ārpus valsts centra ir jāpadod roka,” saka Sandra, piebilstot – nodaļa cenšoties nezaudēt esošos literātus. “Ja ļaujam cilvēkiem aizbraukt, viņi izkrīt no kultūras vides, no valstiskās, no pilsētdomāšanas, un atpakaļ viņus nedabūjam.”
“Rakstniekiem jau patīk vairāk vienatnē norobežoties, tomēr saskarsme vajadzīga – ja nākam kopā, izveidojam brīnišķīgus kultūras produktus, ja gribat – radošas industrijas, kurās rakstnieki satiekas ar augstskolām, muzejiem, izdevniecībām.”
Piemēram, liepājnieku Dzejas dienas nav tikai “plika” dzejas lasīšana, te iesaistīta augstskola, bibliotēka, rakstnieki, notiek koncerti. Nodaļas lepnums – kopš 2006. gada izdotie apjomīgie liepājnieka, rakstnieka un dzejnieka Olafa Gūtmaņa “Rakstu” pieci sējumi: simbols viņa un reizē mūsu visu ceļam caur Sibīriju, simbols smagai nastai, kas pārvērta visu dzīvi. Klajā nācis arī Vinifreda Krauča tulkotais Nobela prēmijas laureāta Ivo Andriča stāstu krājums “Grāmata un citi stāsti”.
Vēl viens lepnums ir Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” iedibināšana 2011. gadā – to piešķir ne tikai labākajam skolu jaunatnes literārajam darbam, bet arī labākajai grāmatai latviešu valodā, kā arī literāram veikumam par jūrniecības popularizēšanu Latvijā. Balvu jau saņēmuši rakstnieki Ēriks Kūlis un nelaiķis Olafs Gūtmanis. Šogad balvu fondā – 1000 latu.
Aktīvi tiek domāts arī par jauno literātu paaudzi. Jaunos dzejas un rakstniecības censoņus kopš pagājušā gada nogales te pulcē jauns, patstāvīgs veidojums “Piejūras pilsētu literārā akadēmija”, veidota sazobē ar nodibinājumu “Via Cultura”. Tās dalībnieks un aktīvists, jaunais dzejnieks Valentīns stāsta, ka jauno literātu skološanai reizi mēnesī tiek pieaicināti gan vietējie, gan Rīgas literārā vārda meistari, kā arī lektori no Kurzemes humanitārā institūta. S. Vensko piebilst – mērķis ir izbēgt no “negatavām” grāmatām. Šim nolūkam taps grāmata – topošā literāta “ābece”, kurā parādīts, kā sakārtot tekstus, lai nonāktu pie tā, ko sauc par grāmatu.
Jaunākais nodaļas projekts, sadarbojoties ar Pāvilostas novadpētniecības muzeju un Liepājas pašvaldību, ir veltīts šogad gaidāmajai Latvijas Tautas frontes (LTF) 25. gadskārtai: taps oriģinālu tekstu un video kolekcija “Piecas radošas personības laika posmā no 1988. līdz 1999. gadam.” Tajā būs apkopoti desmit dažādu cilvēku redzējumi par Ēriku Kūli, Vinifredu Krauči, LTF himnas “Pie pleca plecs” radītāju Olafu Gūtmani, Modri Zih-mani un Egonu Līvu.
“Mēs protam pārliecināt ar darbiem. Neesam provinciāļi, bet – kurzemnieki, lepni cilvēki. Ja Rīgā daudzas lietas notiek pašas par sevi, tad mums ir jābūt dubultlabākiem,” saka S. Vensko.
Viedokļi
Kā vērtējat kultūras procesus Liepājā?
Maija Kalniņa, režisore, tekstu autore, dziesminiece, Liepājas kultūras pārvaldes kultūras projektu vadītāja: “Dialogs – radošais cilvēks un pilsētas vadība – nenotiek. Ne velti no Liepājas aizgājis mūziķis Igo, Latvijas 1. rokkafejnīca, beidza pastāvēt Liepājas Karostas atdzīvinātāji kultūras centrs “K@2″. Cilvēki nejūtas vajadzīgi. Ja Ventspilī iegulda ievērojamus līdzekļus cilvēkresursos, kas pēc savas iniciatīvas uzturētu savpatu pilsētas auru, tad mums šī radošā aura vienkārši mētājas pa zemi, bet netiek izmantota. Taču kultūra neradīsies tikai no vēja, roka un bruģa.”
Intars Gegusts, sitaminstrumentu pasniedzējs Mūzikas un mākslas centrā, Liepājas teātra pārdošanas projektu vadītājs: “Liepājas teātrī vienmēr notiek kaut kas interesants. Regulāri ejam uz džeza un blūza vakariem “Fontaine Palace”. Ir kino. Ja neesi slinks un pats esi aktīvs, garlaicīgi nebūs.”
Indra Ķempe, arhitekte un publiciste, “Gada liepājniece” 2011. gadā, sabiedrisku projektu un grāmatas “Liepājiņa” autore: “Jaunās būves ir izkārtnes. Ēkas un izkārtnes pašas par sevi neko neatdzīvina, to dara cilvēki. Liepājā viņu ir ļoti maz – iedzīvotāju skaits samazinās par diviem cilvēkiem dienā. Lielākoties tie, kas ir ar smadzenēm un prasībām. Kultūras vide Liepājā ir beigta, jo šobrīd iegulda sienās, nevis cilvēkos. Vajadzētu mainīt attieksmi – veidot lietas nevis centralizēti, represējot, bet ļaut darboties, elpot savējiem, mazajiem spēlētājiem.”
