Anita Bormane: Kultūras virtuālā īstenība 5
Latvijas kultūras sabiedrība sagaidījusi prieka vēsti: valdība beidzot – ne bez stīvēšanās – pateikusi “jā” kultūras plānošanas dokumentam “Radošā Latvija” (“RL”), kurā apkopoti svarīgākie Latvijas kultūrā veicamie darbi līdz 2020. gadam. Par prioritātēm izvirzīta kultūras kapitāla saglabāšana un attīstība, uz darba tirgu orientēta kultūrizglītība, konkurētspējīgas kultūras un radošās industrijas, radošu teritoriju attīstība un kultūras pakalpojumu pieejamība. No citiem līdzīgiem dokumentiem ciešā sasaistē ar Nacionālo attīstības plānu un ES fondu apguves plāniem tapusī “RL” atšķiras ar to, ka ikvienai tās aktivitātei vismaz teorētiski seko iezīmēts naudas apjoms, kas, saliekot kopā ES fondu finansējumu un mainīgo valsts budžeta artavu, teorētiski varētu sasniegt vairāk nekā 300 miljonus eiro, kas turpmākajos sešos gados teorētiski varētu tikt novirzīti kultūrai un sabiedrības integrācijai.
Iespējams, šis publiskajā telpā izskanējušais skaitlis kādu varētu uzvedināt uz domu, ka nu tikai kultūras cilvēkiem sāksies ilgi cerētā dzīve rožainā gaismā, un likumsakarīgo vaicājumu – kā tad šī nauda tiks tērēta? Īstenībā šis skaitlis ir visai abstrakts – virtuālajā realitātē vai kāda iztēlē pastāvošs visoptimistiskākais scenārijs, kas rodas, saskaitot Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību budžetu, kā arī varbūtējo privāto ieguldījumu kultūrā un sabiedrības integrācijā līdz 2020. gadam.
Premjere Laimdota Straujuma jau uzreiz strikti pateikusi, ka tuvākajos gados “RL” ietvarā paredzēto darbu īstenošanai nepieciešamo 142 miljonu eiro nav un nebūs, retoriski vaicājot, vai ar šo dokumentu kultūras cilvēkiem netiek dotas veltas cerības.
Bažas par to, cik daudz “RL” spēs palīdzēt plašajam kultūras nozaru pulkam Latvijā, raisa arī tas, ka joprojām nav līdz galam iezīmēts kopējais naudas apjoms kultūrai no ES fondiem, jo turpinās diskusijas. Optimistiskākais iepriekš plānotais scenārijs paredzēja nākamgad kultūrai no budžeta papildus piešķirt 47,5 miljonus eiro, taču par šo iespējamību Kultūras ministrija šobrīd piesardzīgi atbild, ka tas būs “atkarīgs no kopējā konteksta”.
Sevišķu optimismu nevieš arī pieredze, jo šādi dokumenti aizvien pauž vēlamo situāciju un pārāk daudzi no tajos paredzētajiem mērķiem paliek nepiepildīti. Tā noticis, piemēram, ar iepriekšējām kultūras vadlīnijām 2006. – 2015. gadam “Nacionāla valsts”, kuru īstenošanas laikā, kā atzīts KM pasūtītajā Latvijas Kultūras akadēmijas pētījumā, piemēram, profesionālās mākslas pieejamība reģionos ir nevis uzlabojusies, bet pasliktinājusies (!).
Īstenībā viss, kas notiek ar “RL”, ir diezgan skumji. Tās izstrādē milzu darbu un entuziasmu, atkal un atkal atgādinot par savas jomas prioritātēm, ir ieguldījuši arī kultūras profesionāļi. Neoficiālās sarunās gan dzirdēts, ka, ņemot vērā bēdīgo līdzšinējo pieredzi, gandrīz neviens to ļoti nopietni nav uztvēris. Tomēr izdevies samērā kvalitatīvs dokuments – diezgan konkrēts rīcības plāns līdz 2020. gadam ar uzdevumiem un rādītājiem, kas jāsasniedz dažādās kultūras jomās. Piemēram, 2015. gadā pilnā apjomā beidzot vajadzētu uzsākt kultūras programmas izveidi Latvijas simt gadu jubilejai. Tāpat nauda būtu vajadzīga vienai no “RL” prioritātēm – kultūras pieejamības veicināšanai tālākajos lauku nostūros. Domāju, pa varas gaiteņiem staigājošajiem sen būtu laiks aizdomāties par vārdiem, ko “LA” pielikuma “Kultūrzīmes” slejās 29. jūlijā teica Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” vadītāja Solveiga Boicova: “Latvijā ir vietas, kur vairs nav kultūras – ne tautas namu, ne skolu, nekā.” Tā vietā kultūrai bezgalīgi tiek uzlikts par pienākumu taisnoties, lai pierādītu tās “ekonomisko izdevīgumu”.
