Kultūras personību dzīve ārkārtas stāvoklī: Vīruss ir kā vējš 0
Turpinām “Kultūrzīmju” iepriekšējā numurā uzsākto – trim kultūras personībām jautājam, ko viņi šajā laikā dara, kas viņiem palīdz izturēt noteiktos ierobežojumus un ko viņi ieteiktu pārējai sabiedrībai.
MĀRA SVĪRE, rakstniece: “Man patīk, ka tagad ielās un veikalos ir mazāk cilvēku, ka mašīnu ir mazāk, un jūtos gandrīz vai kā savā jaunībā, kad tā visa bija mazāk. Tomēr nevaru nedomāt, kāpēc tā ir. Un tas vairs nav tik patīkami. Tādēļ arī es mazliet piesargājos, bet nezaudēju zināmu humora izjūtu. Jo tas, kā es tagad iepērkos tuvējā “Maxima”, ir vesels process – ar roku dezinficēšanu, cimdiem, lielu ratu stumšanu, kaut arī man neko daudz nevajag. Patiesībā tas viss ir ļoti nopietni, bet to var uztvert arī no nenopietnās puses – re, kā nu dzīvojam! Dzīve ritēja vienam rāmāk, otram straujāk, un pēkšņi – lūzums. Man liekas, tas arī cilvēkos radījis iekšēju lūzumu. Cilvēks sāk domāt, kas viņam ir svarīgs, dārgs, ko darīšu, ko nedarīšu, kur iešu, kur neiešu. Un tad var izvērtēt, kas dzīvē ir nozīmīgs un kas nenozīmīgs. Varbūt patiešām cilvēki līdz šim daudz laika ziedoja viņu dzīvē un varbūt arī sabiedrībā ne tik nozīmīgām lietām.
Visur, kur man personīgi vajag, es eju, pārmērīgi nebaidos, bet arī cenšos apkārt neblandīties bez vajadzības. Trolejbusā pati par sevi pasmejos – varu taču arī pastāvēt, pieturoties pie stienīša, jo kāpēc kādam cilvēkam ļoti tuvu sēsties? Uzmanos, piesargājos, bet esmu arī mājās un daudz rakstu. Man vienmēr bijušas grūtības ar piesēšanos pie rakstīšanas. Man patīk domāt, izdomāt, rakstīt domās, bet sēsties pie datora un sākt klabināt… Arī agrāk, rakstot ar rakstāmmašīnu vai roku – ai, kā negribējās. Bet tagad sēžu un rakstu diezgan intensīvi, un ceru vēl līdz Lieldienām pabeigt romānu, ar kuru noņemos jau divus gadus, jo strādāju tikai ziemās. Vasarās, kad esmu Staburagā, man tam nav laika. Tad varu tikai domāt. Jaunais romāns sauksies “Bailes no dziļuma”.
Mana prognoze ir, ka šis ārkārtas stāvoklis tiks pagarināts vēl uz kādu mēnesi. Kā ziņo mediķi, visi atklātie ir ievestas infekcijas gadījumi un, par laimi, pārciesti vieglā formā. Bet, ja sāksies savstarpēja inficēšanās, tas būs daudz smagāk. Un var būt vēl drastiskāki ierobežojumi. Bet – nedod Dievs! – to es nevēlētos pareģot. Taču mēs pieradīsim. Saprotu, ka ir cilvēki, kam vairs nav darba, kam lieli zaudējumi, bet pārsvarā ikdienas dzīvē traģēdijas nav. Savstarpēja saskarsme lielos sarīkojumos ir vislielākais apdraudējums cilvēku veselībai. Tādēļ, manuprāt, tā nevarētu atjaunoties ne aprīlī, ne maijā, un es baidos, ka teātros un koncertos šī sezona jau var būt beigusies, ko es, protams, nenovēlētu. Taču, ja godīgi, es personīgi piesargātos iet uz teātri vai koncertu arī aprīļa beigās vai maijā.
Vīruss ir kā vējš – uznāk, brāžas pāri un aiziet. Kādi būs zaudējumi? Lai Dievs dod, ka nebūtu lieli.”
DZINTRA GEKA, kinorežisore: “Nupat, aizvadītajā sestdienā, LTV rādīja filmas “Katra diena simtgadē. Gadalaiki”’ pirmo daļu “Ziema”. Kam mājās ir tehnoloģiskas iespējas, var to noskatīties sev vēlamā laikā. (LTV arhīvā. – Red.) Šosestdien un vēl divās nākamajās sestdienās LTV rādīs šīs filmas pārējās trīs daļas. Tā ir stāsts par manu zemi Latviju un manu tautu. Lepojos ar piederību tai. Diženums un nešpetnums kopā.
Lepojos ar saviem kolēģiem operatoriem Viktoru Grībermani un Aivaru Lubānieti, izpildproducentu un autovadītāju vienā personā Modri Kļaviņu, montāžas režisoriem Andru Drošu, Artu Ģigu, Armandu Zvirbuli, Madaru Didrihsoni, pianistiem Georgiju Osokinu, Vestardu Šimkus, Reini Zariņu un Rihardu Plešanovu.
Tagad gatavojam materiālu televīzijai simtgades filmām. Esmu beigusi montēt divas – “Tālā zeme Sibīrija. Tomskas apgabals” un “Tālie ziemeļi”. Abas filmas LTV varēsit noskatīties šovakar, 25. martā.
Ar radošo grupu strādājam pie scenārija filmai “Padomju bērni”, kas būs trešā triloģijā “Sibīrijas bērni” un “Trimdas bērni” – par tiem, kurus neizsūtīja, kuri neaizbēga, bet piedzima Padomju Latvijā, kuriem piesprauda oktobrēna nozīmītes, apsēja kaklautus un kuri dzīvoja melu pasaulē. Stāsts par manu un manu vienaudžu bērnību.
Fondam “Sibīrijas bērni” nāksies mainīt plānus attiecībā uz šīs vasaras ekspedīciju uz Sibīriju. Taču mēs turpinām intervēt 1949. gadā izsūtītos bērnus, atšifrējam intervijas un domājam izdot grāmatu tieši par 1949. gada izsūtījumu. Pašlaik Talsu tipogrāfija drukā grāmatu “Sveicināta, Sibīrija!” trijās valodās, kurā ir 1941. gadā izsūtīto ebreju bērnu atmiņas. Par spīti visam, šobrīd grāmatas atvēršanu plānojam 14. jūnijā.
Šajā laikā pavadīt laiku vairāk mājās ir ļoti patīkami. Jauka ir bērnu un mazbērnu uzmanība, kuri piedāvā palīdzību. Arī gados jaunāki draugi piedāvā atvest kādus produktus. Cilvēki grib dalīties ar to, kas viņiem ir.
Vienmēr kā mantru esmu skaitījusi Leonīda Breikša dzejoli, ka “Dievs latvjus iznesīs uz savām rokām, kad bargā stunda nāks”. Ticu un ceru, ka Latvija ir Dieva zeme un mēs kļūsim labāki un vienotāki.”
ATVARS LAKSTĪGALA, diriģents, Ogres mūzikas skolas direktors: “Nav ko slēpt, sajūta šobrīd satraucoša ne vienam vien, tajā skaitā arī manis pārstāvētajā kultūras nozarē, kur ļoti daudziem māksliniekiem muzicēšana koncertos – kā vietējos, tā arī starptautiska mēroga kultūras notikumos, kas tagad atcelti, – ir vienīgais iztikas avots. Un ir diezgan neprognozējami, kā viss tālāk attīstīsies. Es arī aicinu visus savus kolēģus gan skolā, gan, protams, tos, kuri darbojas kā profesionāli mākslinieki, vairāk domāt gaišas domas un paļauties uz mūsu mediķiem un valdības pieņemto lēmumu pareizību.
Tāpat kā daudzās mūzikas skolās, arī Ogres mūzikas skolā nodalās profesionālā ievirze un interešu izglītība. Tajā mācības līdz ārkārtas stāvokļa beigām atceļam vispār, bet profesionālās ievirzes izglītību centīsimies iespējami kvalitatīvi nodrošināt attālināti, tāpat kā vispārizglītojošās skolās. Šī pirmā nedēļa noteikti nebūs vienkārša. Viena lieta, ja jāapgūst vēsturiska informācija vai risināmi matemātikas uzdevumi, bet kaut kas cits ir attālināti mācīt spēlēt klavieres, flautu, čellu, vijoli vai kādu citu mūzikas instrumentu. Īstenībā pasaulē tas nav nekas jauns. Attālināti notiek gan klavierspēle, gan dziedāšanas apguve, tam ir speciālas programmas, caur kurām visu var nodrošināt, ir vairākas iespējas, bet grūtākais, protams, ka tās jāmācās izmantot gan audzēkņiem, gan viņu vecākiem, gan pašiem pasniedzējiem, kuri ar to nekad nav saskārušies. Neapšaubāmi, ar mazu bērnu strādājot, ir diezgan grūti attālināti kontrolēt, piemēram, viņa locītavas saspringumu, spēlējot klavieres vai vijoli, bet pilnīgi noteikti var bērnam palīdzēt parādīt, kā sasniedzami pareizie nošu augstumi ar pareizajiem pirkstiem un kā ievērot pareizu ritmu. Tas viss ir iespējams.” (Starp citu, ka viss ir iespējams, zināmā mērā nupat ar savu ideju pierādījis čellists Valters Pūce. Kopā ar saviem kolēģiem sociālajos tīklos viņš izaicinājis citus mūziķus, kuri jau atsaukušies. Un proti – viņi iespēlējuši skaņdarbu, kuru cilvēki var redzēt un noklausīties sociālajos tīklos, un tagad savus skaņdarbus un dziesmas sociālajos tīklos piedāvā arī citi mūziķi. – V. K.)
