Egils Līcītis: Kurš būs Melbārdes vietā? 2
Kā zināms, piedaloties konkursā uz Latvijas eiroparlamentāriešu vietām, glītu uzvaru un vienu no diviem Nacionālajai apvienībai atvēlētājiem krēsliem Berlaimonta namā izcīnījusi kultūras ministre Dace Melbārde, tādējādi svinot lielāko panākumu karjerā. Vēlētāji novērtējuši Melbārdes kundzes teicamu sniegumu līdzšinējā amatāTas pienākumu nastas nospiestai, darbos noslogotai pelnrušķītei, vienam sievieša cilvēkam ir laimīgs gadījums, kad labā feja palīdz tikt ārā no vietējās politiskās šļuras uz ballīti Briselē.
Tagad Dzintara latviešiem jāatrisina mīkla, kurš būs spēks un daile, Daces aizvietotājs. Tikpat kā pa visu zemi jāmeklē, kuram piemērots kājas izmērs, lai kāptu kultūras pelnrušķes atstātajā kurpītē. Pildot amatu, kultūras ministre novājē un izkāmē, un algu nepelna žāvājoties – te nevar snaust uz lauriem, kā, teiksim, Aizsardzības ministrijā, kur ministram divreiz gadā jāpieņem parādes un tais dienās nedrīkst izskatīties kā tikko no migas izcelts un samiegojies lācis.
Āre, Kultūras ministrija ir idejiska iestāde, kas valsts politiskajā pārvaldē ieņem ļoti nozīmīgu un atbildīgu vietu.
Šai adresē ir jaunatnes ideoloģiskā audzināšana, prātu atindēšana hibrīdkarā ar Kremļa propagandas mašīnu, gādība pār splendidpalases kinoteātriem, klubiem, bibliotēkām, atbalsts literatūrai un glezniecībai, drukātās periodikas pārraudzība, mūsu kultūrpreču, meistardziedoņu un prozas tulkojumu pārdošana plašajā pasaulē, kā arī jānodrošina viesrežisora Hermaņa jaunā teātra pārbūve un pienācīgas algas skatuves māksliniekiem, lai tiem ir nauda teātra bufetē uzbrukt šķiņķim.
Ministra amatā jābūt lietas kursā par visu, ar šovbiznesa pasaules jaunumiem un radošām laboratorijām sākot, un okultām zināšanām un dzelteno bulvārpresi beidzot.
Jāizskatās iznesīgam kā Operas foajē, tā rokkoncertā. Turklāt kultūras nozares vadītājam jāmāk iejusties jautru un iereibušu cilvēku kompānijās, kādi savā agregātstāvoklī mēdz būt ministra pārvaldāmie un padotie, kuri nav pudelei ienaidnieki, turklāt diplomātiski jāpārliecina sabiedrība, ka tiem cilvēkiem visi ir mājās.
Būtiski, lai Melbārdes mantojuma labāko daļu nodotu pārņēmējiem, kuri tālāko kopšanu nodrošinātu nacionālā, tautiskā garā. Nav tik svarīgi, vai vietā nāktu garīdznieks, igauņu EKRE partijas stingrās līnijas piekritējs vai DDD avīzes lasītājs – jāraugās pēc nākamā kultūras ministra – vērtību cilvēka, bieža muzikāli dramatiskā teātra apmeklētāja, kam pieder mākslas darbu un porcelāna kolekcija, kvalitatīvas mūzikas albumu izlase. Kura mājas bibliotēka nesastāv no divām trim grāmatām, un, ticiet man, nevienai autors nav Gēte.
Patlaban kultūras patērētāji apspriežas, vai nozari labāk vadītu kāda mūsu elitei piederīga kultūras ikona, kāds gana kulturāls, saķemmēts un labi audzināts politiķis, vai tomēr lietpratīga administratīva amatpersona. Amats šķietami izskatās pielaulāts NA pietuvinātajam Zigmaram Liepiņam, taču maestro tūlīt atstās Baltā nama vadītāja posteni, lai atpūšas un lai uzraksta “Ķiršu lietum” līdzvērtīgu gabalu. Vai par kultūras ministru derētu jaunais apvienības talants Ansis Pūpols?
Agrāk populārajam TV žurnālistam vēl jānobriest un jāprogresē politiskā izpratnē, lai godam izturētu amatu uzliktos pārbaudījumus – Anša pirmizrāde vēl priekšā! Nešaubīgi, ka par kultūras ministri nepavisam nevar likt kādas ministrijas skuķenes, kantoristes zanītes vai intiņas, kurām nav pietiekama politiskās apgrozības kapitāla, lai startētu ar ambiciozu politiķu plāniem un iepeldētu plašākos ūdeņos.
Kāda kultūrcilvēku arodbiedrība izteikusi vēlmi, lai ministres amatā atgrieztos un latvisko, tikumisko vērtību sardzē stātos ilggadējā valsts darbiniece, Saeimas deputāte Ingūna Rībena. Taču – vai stāvoklis nav tik nopietns, kad atvērušies visi elles caurumi, pa kuriem lien iekšā uzbrūkošais multikulturālisms ar izrietošajām sekām – ka radušos kolosālo iespēju ieņemt Melbārdes atbrīvoto augsto ministra dienesta pakāpi jāizmanto pašam Nacionālās apvienības priekšsēdētājam Raivim Dzintaram? Tad tautai pavērtos nomierinošāks skats uz nākotni, kur latviskā identitāte ir drošībā un valsts pamatu skalotāji padzīti pazemē.
