Kultūras ministres brauciens uz Austrāliju bija nepieciešams un svētīgs 0
Šis gads iesākts ar divām problēmām, kas savā starpā ir gan saistītas, gan atrodas tālu viena no otras – kā Latvija no Austrālijas. Jā, kultūras ministres brauciens uz Austrāliju satracinājis prātus gandrīz vēl vairāk nekā mēru zaudējušo darboņu alkas pēc ievērojami lielāka atalgojuma.
Paliek iespaids, ka mūsdienu Latvijā visu lietu vienīgais mērs ir finansiālais redzējums. Vairāk nekā 20 gados apgūta mācība, ka vieglākais ceļš sasniegt cienījamu stāvokli ir prasme ātri tikt pie lielas naudas. Šī prakse iesākās nesenajos oligarhu gados un, kā redzams, turpinās. Citādi, piemēram, valstij piederošais “Latvijas dzelzceļš”, kas pērn acīmredzot ieguvis lielu peļņu, sabiedrības interesēs padomātu kaut vai par bērnu un skolēnu biļešu atkalieviešanu, kā tas bija pirms krīzes. Varbūt ienāktu prātā vilcienos ieviest bezvada internetu vai iekārtot kaut vienu vagonu, kas būtu piemērots iekāpšanai invalīdiem un veciem cilvēkiem (nemaz nerunājot par tualetēm stacijās un piepilsētas vilcienos).
Tas, ka par krīzes beigšanos signalizē arī centieni nesamērīgi pacelt algas dažādos valsts uzņēmumos, liecina gan par alkatību, gan nesapratni, gan galu galā – par sliktu gaumi. Šādu ceļu ejot, nākotnē paredzams, ka Latvijai vajadzēs vēl vienu viesstrādnieku kategoriju – ministrus un premjerministrus, kuru algas kļūst konkurētnespējīgas.
Tā vietā, lai visa sabiedrība solidarizētos un pieliktu pūles mazināt dziļo plaisu, notiek neizprotamas, patiesībā provokatīvas darbības, kas palielina nevienlīdzību, līdz ar to netaisnības sajūtu un aizvainojumu pret savu valsti.
Uz plānoto superlielo algu fona mazliet smieklīgs izskatās satraukums par kultūras ministres darba braucienu uz Austrāliju, kura laikā viņa tikās galvenokārt ar mūsu tautiešiem. Tas esot izmaksājis nepilnus 4000 latu, tātad, lielos vilcienos mērot, tik niecīgu summu, kas mēnešalgas veidā vienkārši pazemotu dažu labu Latvijas valsts darboni.
Otrā pasaules kara bēgļi, Austrālijas latvieši, jau 54. reizi bija sapulcējušies Latviešu kultūras dienās, šoreiz Adelaidā. Tā ir nozīmīga un cienījama misija, ko pilda mūsu tautieši, cenzdamies nepazaudēt latviešu valodu, kultūru un stāju. Nav šaubu, ka Latvijas kultūras ministres klātbūtne pacēla pašapziņu un gribu turpināt. Austrālijā dzīvo daudzas un dažādas tautas, un šajā raibajā vidē nebūt nav vienkāršs un pašsaprotams darbs, ko savā brīvajā laikā dara mūsu tautieši. Tas nav ienesīgs, par to nevienam nemaksā – tieši otrādi, latvieši ar saviem ziedojumiem un brīvprātīgo līdzdalību ir paveikuši lielas lietas. Turklāt jau vairāk nekā 60 gadus Austrālijā, Amerikā, Kanādā, Vācijā, Anglijā un citur dzīvojošie tautieši ar naudu un zināšanām ir daudz palīdzējuši savai nabadzīgajai, tomēr mīļajai dzimtenei. Šādu domāšanas veidu pārņēmušas arī nākamās paaudzes.
Tālab nav šaubu, ka Žanetas Jaunzemes-Grendes darba brauciens bija nepieciešams un svētīgs, bet tās putas, kas uzkūlušās Latvijā, liecina galvenokārt par asām politiskām cīņām, nevis par interesi taupīt valsts naudu. Tiesa, kultūras ministrei var arī izteikt kritiku par sabiedrības neinformēšanu. Ja reiz ieplānots mūsu valstij nepieciešams darba brauciens, tad vēlētāji būtu pelnījuši par to uzzināt iepriekš. Gribas domāt, ka liela daļa tautas ir vienisprātis – ārlatviešu ieguldījums Latvijas atjaunošanā ir pelnījis augstu novērtējumu un arī Latvijas ministru un citu politiķu klātbūtni nozīmīgos pasākumos dažādos kontinentos, kur uztur dzīvu latvietības ideju.
