„Kultūras manifestu antoloģija – sen gaidīta un vajadzīga grāmata”. Sandra Ratniece recenzē grāmatu „Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Literatūras profesionāļi grāmatu “Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām” (tātad kopš 20. gadsimta sākuma) gaidījuši jau sen. Izlase ir svarīgs pienesums visiem, kurus interesē kultūras process.
Manifesti un kultūrtelpa
Jebkura jauna kultūras parādība nerodas vakuumā, tā ir kā nepārtraukta mākslu attīstības ķēde – jaunas vēsmas un eksperimenti top, kādā no mākslas veidiem oponējot iepriekšējo un piedāvājot novitātes. Jā, sākotnēji tie ir eksperimenti, taču, raugoties ar laika distanci, daļa no tiem iegūluši uz palikšanu kā kultūras attīstības nozīmīgs ķēdes posms. Protams, ir atsevišķas šķautnes, kas atstājušas pēdas kultūras procesā, tā arī palikušas bez manifestiem, piemēram, reālisms (atšķirībā no naturālisma), taču kopš modernisma manifests ir jauno ideju klātesošs.
Manifests: no lat. val. “manifestus” – mākslā ir rakstveida savas programmas, pozīcijas paziņojums/izklāsts. Arta Ostupa apkopojumā izdotā mākslas manifestu izlase antoloģija kopumā ietver 102 pašpietiekamus un, starp citu, literāra žanra tekstus (A. Ostupa provokatīvs pieņēmums ievadā “Nepacietīgā poētika”) gan literatūrā, gan citos mākslas veidos tapušos: “Manifests ir plaši izplatīts un intriģējošs žanrs, kas aicina reflektēt ne tikai par modernitāti un postmodernitāti, bet arī par mūsdienu kultūras iztēles robežām. Manifesta turpināšanās, iespējams, liecina par tā kļūšanu par pilnvērtīgu žanru. Galu galā arī romānu regulāri pasludina par mirušu un tomēr to turpina rakstīt.” (17. lpp.)
Patīkami, ka antoloģijā ir arī iekļauti mazāk zināmie latviešu radošā tēlotājas mākslas un literatūras procesa manifesti (piemēram, Teodors Zaļkalns, “Mūsu māksla” (1923); Hardijs Lediņš, Juris Boiko, “Aptuvenās mākslas manifests” (1987); Gaiķu Māris, Kikōne, “Reņģēdāju manifests” (2005) u. c.), tādējādi apliecinot un parādot, ka visnotaļ organiski mazas tautas idejas un pienesums var līdzās pastāvēt pasaules vēsmām.
Veidotājam bija jāveic subjektīva atlase, jo manifestu šajā laika posmā ir krietni vairāk un tātad acīmredzami bija jādefinē izlasē ietverto materiālu izvēles koncepts, kas šajā izdevumā veidots ar uzsvaru uz “eksperimentālo”, proti, sakārtotājs izdevēju mājaslapā pamato: “Šī izlase parāda mākslas manifesta kā eksperimentālas un provokatīvas domāšanas formas ceļu.” Tādēļ atkrīt jebkura šaubu ēna un jārespektē sakārtotāja atlases kritēriji par antoloģijā ievietotajiem tieši šiem, ne citiem manifestiem. Kaut gan ir mazliet mieles par to, ka izvēles dēļ palikuši ārpusē latviešu kultūrā nozīmīgi teksti, kuru ievietošana šāda tipa apkopojumā diezin vai vēl kādreiz būs sagaidāma…
Komandas darbs
Tikpat kliedzošs kā antoloģijas idejas koncepts ir pats izdevums: lielformāta bieza grāmata ar mūsdienīgu un acīm tīkamu grafisko Armanda Želča dizainu – gan vāka attēls, gan burtu šriftu variācijas gaumīgi saspēlējas. Katrā ziņā šī ir pamanāma grāmata.
Noteikti grāmatas vērtība ir meklējama ne vien iekļautajos manifestos, bet arī kompaktajā un vienlaikus precīzajā Arta Ostupa ievadtekstā “Nepacietīgā poētika” un pirms katra manifesta ievietotajās Arta Ostupa un Stellas Pelšes anotācijās par tā tapšanas vēsturi.
Izlases tapšanā iesaistīts arī paprāvs profesionālu tulkotāju pulciņš: Valdis Ābols, Jānis Elsbergs, Jana Grostiņa, Ieva Lešinska, Dace Meiere, Inese Paklone, Māra Poļakova, Edvīns Raups, Arvis Viguls.
Vienmēr jau var vēlēties vairāk, un arī šī vēlēšanās ir visnotaļ subjektīva. Latviešu kultūras procesu atainojošo manifestu klāstu būtu gribējies plašāku, aptverošāku, bet par pasaules kultūras manifestu klāstu varam būt gandarīti un priecāties – vienkopus vienā izdevumā latviski nu pieejami Andrē Bretona, Tristana Carā, Vladimira Majakovska, Filipo Tommāzo Marineti, Vasilija Kandinska u. c. manifestu teksti, kas ietekmēja un arī mainīja pasaules kultūras procesu.
