E. Vērpe: – Brīvdabas muzeja gadījumā VK tomēr ir nošāvusi greizi – nevienam nevar aizliegt dibināt biedrības un nevar neļaut tām strādāt valsts labā. No mobilās lietotnes vienīgais un īstais ieguvējs ir apmeklētājs, kurš to var izmantot kā ziemā, tā vasarā un turklāt pilnīgi par brīvu. Un – ja es kā pilsonis pēkšņi redzēšu, ka, piemēram, VK klājas grūti, man neviens neaizliegs nodibināt VK Atbalsta biedrību un meklēt visāda veida finansējumu. To, ka notiek dublēšanās, mēs ar ministriju secinājām jau 2012. gadā un pirms tam. Esam arī VKKF stratēģijā iezīmējuši ceļu, kā no šīs situācijas atbrīvoties. Tā kā finansējums nav pietiekams, mēs to darījām iespēju robežās. (Ideālajā modelī VKKF būtu jāpiešķir nauda radošajiem projektiem, bet KM jānodrošina atbalsts valsts iestādēm un kapitālsabiedrībām. – Red.) 2
K. Kūla: – Man 2012. gadā bija gods būt par Brīvdabas muzeja Atbalsta fonda valdes priekšsēdētāju. Par pārbaudes rezultātu uzzināju tikai no preses – kolēģi atskrēja satraukušies, sakot: ārprāts, veiktas klajas nelikumības. Man ir liels lūgums Valsts kontrolei – vai būtu iespējams turpmāk revīziju rezultātus atspoguļot lietišķi, īpaši neuzsverot kādas subjektīvas domas, kas var rasties, lasot faktus? Izlasījusi revīzijas ziņojumu, sapratu – viss ir kārtībā, nelikumību nav. Taču publika domā: viņi ir rīkojušies nelikumīgi.
L. Graudiņa: – Valsts kontroles ziņojumi un preses relīzes ir pieejamas VK mājaslapā. Rezonanse presē ir atkarīga no žurnālistiem, ko VK nevar ietekmēt.
S. Voldiņš: – Domāju, ka nedrīkst sodīt vai pārmest par to, ka muzeja darbinieki vai atbalsta biedrības tomēr meklē ceļus, kā virzīt lietas uz priekšu.
– Šeit tomēr jārunā arī par pašas ministrijas, ne vien iestāžu vadītāju atbildību.
L. Dimante: – Ziņojumā bija uzsvērts – ja šī lietotne bija nepieciešama valsts muzeja darbības nodrošināšanai, tad tā bija jāfinansē piešķirtā budžeta ietvaros, nevis jātaisa vēl viena kabata, caur kuru valsts organizācijas saņem naudu. Šis finansējums var būt nepieciešams nevalstiskajām organizācijām, bet valsts iestāžu pamatvajadzības jāfinansē caurspīdīgi caur budžeta pamatprogrammām.
L. Graudiņa: – Vienīgais, par ko runājam šajā kontekstā – ja finansējums gala rezultātā tiek piešķirts no valsts budžeta, sagaidām, lai caurspīdīgums būtu tādā līmenī, kā to paredz Publisko iepirkumu likums. Sagaidām, ka muzeja vadība, sapratusi, ka, piemēram, šī lietotne tā darbībai ir ļoti nozīmīga, iet uz ministriju un skaidro nepieciešamību pēc finansējuma tās izstrādei.
S. Voldiņš: – Ministrija šīs vajadzības apkopo katru gadu, iesniedzot valdībā jaunās politikas iniciatīvas. Šim gadam mums vajadzēja 34 miljonus eiro – tās nebija nekādas ekstra prasības, bet nauda, piemēram, nolietotu mūzikas instrumentu nomaiņai, kārtējiem remonta izdevumiem utt. Izdevās iegūt tikai piecus ar pusi miljonus eiro. Nesen, piemēram, biju Lielajā ģildē – tur virs skatuves ir izpuvuši dēļi, bet cilvēki staigā. Kontrole iesaka ministrijai vienkārši prasīt vairāk naudas. Tas nav risinājums.
