Kultūras debesis ir nosētas ar Latvijas zvaigznēm 0
Tie, kas jaunā gada pirmajā dienā skatījās dokumentālo filmu par Marisu Jansonu un klausījās viņa diriģēto svētku koncertu Vīnē, uz brīdi nonāca citā pasaulē, kur viss ir atkarīgs no spējas ziedoties apstākļiem pāri stāvošam aicinājumam un no tā, kā tu rīkojies ar tev piešķirto laiku un spējām.
Par mūziku, šo vispilnīgāko valodu, Mariss Jansons saka: “Klausītājs atrodas citā pasaulē, tādā kā garīgā mūžībā.” Pēc tik atdevīga snieguma, kādu baudījām 1. janvārī, vislabāk ir jūtams, cik pašlaik gan ikdienā, gan arī svētkos bīstami esam attālinājušies no tām vērtībām, kas mūs cilvēcisko.
Pašreizējo Latvijas politisko eliti apņem katastrofāli plāns kultūras slānītis. Nav brīnums, ka valsts pirmās personas nespēj uzrunāt tautu, viņi kā tādi akmens viesi runā emocionāli tik atsvešināti, ka, klausoties jau līdz mielēm ikdienā dzirdētās frāzes un skaitļu rindas, mutē paliek salmu garša. Ne jau no pareiziem vārdiem, bet gan no emocionālās attieksmes izaug mūsu attiecības gan ar ģimeni, gan valsti.
Lai cik tas šķistu neticami, patiesu brīvību un neatkarību šodien var piedzīvot vienīgi vēl kultūrā. Kultūra ir pēdējā brīvā josla starp divām verdzībām – totalitārismu un materiālismu. Protams, arī tur nākas šķūrēt nost konjunktūras un diletantisma sanesas, līdz uzmirdz tāda izrāde kā “Mans nabaga Marats” vai Ata Klimoviča grāmata “Personiskā Latvija”. Kultūras debesis ir nosētas ar Latvijā dzimušām zvaigznēm.
Dzejnieka Jāņa Poruka morālais uzstādījums: “Tā iet, ka ziedus nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā” nāk no tās citas pasaules, kuru ir bradājuši gan svešie, gan mēs paši. Laikā, kad viss, kultūru ieskaitot, kļūst par produktu, Poruka paustais šķiet neiespējams. Tomēr visāda veida labprātība, kas sevi izpauž labdarības akcijās un individuālā palīdzībā grūtībās nonākušajiem, liecina – ogles zem pelniem ir dzīvas.
Taču, lai uguns degtu, tās ir jārušina un jāpiemet malka. Lielākais bieds ir ne jau kultūrai apcirptais budžets, bet gan mūsu politiķu apcirptā domāšana, budžets ir tikai tās sekas. Kultūru apdraud tie, kas visu dala vienīgi divās kategorijās – ienesīgajā un neizdevīgajā.
Naudas valodu kā vienīgo valsts valodu visai pasaulei cenšas uzspiest globalizācija. Šādā situācijā latviešu valoda reizē ir gan priekšpostenis, gan pēdējais cietoksnis un politiskā elite nedrīkstētu piekopt politkorektu neizlēmību un aizbildināšanos ar brīvo gribu. Nespēja pieņemt kopēju viedokli pat šajā jautājumā ir bēdīgs pašraksturojums. Un te nu atkal ir jārunā par saknēm, cik dziļi tās ir ielaistas Latvijas vēsturē un kultūrā. Nevar prasīt patriotismu no jaunatnes, ja vecajos tā ir palicis tik, cik kaķis var uz astes aiznest.
