Kultūras centru dzīve Latvijā – pēc vienas šnites un fasona? 0
Vienotas satura un darbības kvalitātes sistēmas izveide un lielākas pārraudzības iespējas pār kultūras centriem no valsts puses, kas tomēr sniegtu arī tiem lielāku drošību un stabilitāti darbībā, piemēram, nodrošinot pret iespējamiem pārmetumiem par izmaksu attiecināmību no Valsts kontroles puses; darbinieku profesionālās meistarības pilnveide, kā arī jūtamāks un regulārāks finansiālais un metodiskais atbalsts no valsts puses.
Šie ir daži no “burkāniem”, ko Kultūras ministrija (KM) sola kultūras centru vadītājiem un pašvaldībām saistībā ar šobrīd jau atkal karstās diskusijās iestrēgušo Kultūras centru likumu, kas noteiktu to juridisko statusu, funkcijas, finansēšanas kārtību un minimālās prasības kultūras centriem, starp kurām varētu būt arī augstākā izglītība to vadītājiem.
Brīvi plūstoši vai tomēr rāmī
“Kultūras centri pašlaik ir vienīgā brīvi plūstošā kultūras nozares joma, kurai nav pilnvērtīga regulējuma, un nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem noteikt, vai kultūras centrs darbojas labi vai slikti,” likuma nepieciešamību 2018. gada 12. decembrī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē argumentēja KM valsts sekretāres vietnieks Uldis Zariņš.
Likuma pretinieki (iecere tika vētīta divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs – 2018. gada 12. decembrī un 2019. gada 6. februārī, un ikreiz izvērsās jo karstas diskusijas) savukārt norāda, ka neredz tam nepieciešamību, jo jau ir spēkā Kultūras institūciju likums; ka iecere līdz ar brīvprātīgās akreditācijas uzstādījumu tāpat neatrisinās virsmērķi – veicināt kultūras centru kvalitāti – un ka tās rezultātā vieni centri vienīgi varētu kļūt stiprāki, bet citi – vēl vairāk novājināties; ka likums nekādā veidā nedod valstij iespēju iejaukties pašvaldību autonomajā funkcijā, pat ja redzams, ka kāds kultūras centrs tiek finansēts pēc pārpalikumu principa vai arī tā darbības kvalitāte nav pietiekama.
Savu skeptisko attieksmi pret ieceri 6. februāra sēdē neslēpa arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“JV”), vaicājot: “Kāpēc nepietiek ar regulējumu Kultūras institūciju likumā? Kāpēc kultūras nami būtu jātaisa pēc vienas šnites, jaucoties pašvaldību autonomajā funkcijā, ja jau tagad netiekam galā ar skolu akreditāciju?”
“Visa “sāls” jau ir personības, kas vada kultūras dzīvi konkrētajā vietā,” 12. decembra sēdē uzsvēra deputāts Ivars Puga (“KPV LV”). Bet, piemēram, Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) 6. februārī norādīja, ka likums būtu jāskata sasaistē ar gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu, kam piekrita arī KM valsts sekretāre Dace Vilsone, uzsverot, ka “likums nedrīkst tai skriet pa priekšu”.
Savukārt tagadējā izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) šīs komisijas 12. decembra sēdē teica, ka likums ir vajadzīgs kaut vai tāpēc, ka pierobežas reģionos bieži notiek vienkārša kultūras funkcijas atstrādāšana, kas degradē tās jēgu.
Nebūs ne plāksteris, ne glābējs
Pēc Latvijas digitālajā kultūras kartē pieejamās informācijas, šobrīd Latvijā ir 554 kultūras centri – tie ir otrs lielākais kultūras institūciju tīkls pašvaldībās. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte uzsver: “Mūsu mērķis nav birokratizēt procesus, bet izveidot vienotu izpratni par kultūras centru darbību, jo šobrīd ir 119 izpratnes.”
Jāpiebilst, ka diskusija par šo ieceri, kas uzvirmo ik pa laikam, ir būtiska, jo tieši kultūras centriem reģionos ir nozīmīga kultūrpolitiskā misija kā vietai, kas veido vidi, kur rasties kultūrai.
Šīm kultūras saliņām, kas ir mājvieta amatiermākslai visā tās krāšņumā, nemateriālā mantojuma tradīciju kopšanai un pārmantošanai, dažādām kultūras ierosmēm, kā arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas kopējiem un turpinātājiem visās paaudzēs, nosaukumi gan var būt dažādi: kultūras nami, saieta nami, tautas nami u.c., un tāpat atšķiras katras iespējas un darbības vēriens, kas tieši atkarīgs no katras konkrētās pašvaldības ieinteresētības kultūras kopšanā, centra vadītāja personības un vietējo iedzīvotāju atsaucības.
Sākotnēji 2018. gada vasarā šis likumprojekts Saeimā tika virzīts, apejot Kultūras ministriju, kā LZS/LZP un “JV” deputātu grupas iniciatīva, balstoties uz nevalstiskās organizācijas – Latvijas Kultūras centru asociācijas – izstrādāto projektu. Pati par sevi ideja par vienotu regulējumu kultūras centriem, tāpat kā bibliotēkām un muzejiem, gan virmo gaisā jau 20 gadus.
“Viens no pirmajiem aspektiem, kādēļ paši kultūras centri to iniciēja, saistīts ar to bažām par kultūras centru vadības izglītību, iespējām uzturēt kultūras procesu,” norāda Signe Pujāte.
Likums gan nebūtu plāksteris un glābējs, jo tas nevar ietekmēt pašvaldības viedokli, ja tā vēlas kultūras centru slēgt vai pārstrukturizēt, jo atbalsts kultūrai ir to autonomā funkcija, bet pieprasa tikai laikus veikt informēšanu.
Signe Pujāte gan norāda, ka arī līdz šim līdzīgās situācijās kultūras centri vērsušies pie valsts kā pie glābēja. “Galvenais, ka tiktu sakārtota šī joma kopumā, radot skaidrību, vai konkrētā iestāde veic kultūras funkciju.”
Viens no argumentiem par labu likumam no LNKC puses ir arī tas, ka tas palīdzēšot kultūras centru sistēmu padarīt caurskatāmu – atšķirībā no sākotnējās ieceres, atsevišķu to reģistru gan nav paredzēts veidot, tāpat kā līdz šim informācijas apkopošanai izmantojot digitālo kultūras karti.
Taču ir arī tādi kultūras centri, kas darbojas pašplūsmā, un informācija par tiem nemaz nenonāk līdz Rīgai. “Iespējams, tie atrodas tik tālu, ka zināmā mērā dzīvo kādā savā realitātē. Varbūt pietrūkst naudas, lai atbrauktu uz Rīgu,” teic Signe Pujāte.
Viedokļu krustugunīs
Likuma ieceres apspriešanā viens no smagākajiem klupšanas akmeņiem izrādījies akreditācijas jautājums, pret ko aizvien sīvi iebildušas pašvaldības, bet bez kuras īsti nevar būt runa par kultūras centru kvalitātes novērtējumu.
To paredzēts risināt brīvprātīgi, dodot iespēju akreditētajiem centriem kļūt par metodiskajiem centriem un solot tiem iespēju saņemt finansējumu īpaši izveidotā Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammā, kas gan varētu notikt vienīgi līdz ar atgriešanos pie VKKF finansēšanas no iezīmētajiem nodokļiem, kas paredzēta no 2022. gada.
Iecere, kuru dažādi vērtē arī pašu kultūras centru darbinieki, jau saskārusies ar asu Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pretreakciju, lai gan, kā norāda Signe Pujāte, vēl pirmsvēlēšanu posmā attieksme bijusi diametrāli pretēja.
Savukārt LPS priekšsēdētājs Gints Kaminskis ar 15. janvāri datētā vēstulē jau minētajai Saeimas komisijai vēlmi katra veida kultūras institūcijai veltīt īpašu likumu vērtē kā normatīvisma izpausmi, kas tikai ierobežotu vietvaru autonomo funkciju rūpēties par kultūru, kā arī radītu riskus un nevajadzīgus papildu izdevumus.
Ir arī vietvaras, kas jau paudušas atbalstu iecerei – starp tām, piemēram, Jēkabpils kultūras pārvalde un Krustpils novada pašvaldība, atbalstu izteicis arī Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, norādot, ka likums jau ir pietiekami izdiskutēts u.c.
Savukārt, piemēram, Salas novada pašvaldības vadītājs Jānis Balodis uzsver, ka “jānovērš kultūras namu pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma veidošana,” iebilstot arī pret KM iecerētās Latvijas Kultūras centru padomes izveidi, jo tā dublētu funkcijas.
Atšķiras arī pašu kultūras centru darbinieku domas. Aglonas kultūras centra vadītāja Gunta Gulbe-Kalvāne sarunā ar “KZ” atzīst: “No vienas puses, var piekrist, ka, zinot, kas tavos pienākumos, strādāt ir vienkāršāk. No otras puses, netiek ņemts vērā, ka daudzviet tā ir un arī es esmu vienīgais darbinieks kultūras namā. Pat nezinu, kā strādāsim, ja uzliks vēl kādus pienākumus klāt. Ja runa ir par akreditāciju, tas ir nenormāls darbs un papīru kaudzes, kuru jau tagad mūsu darbā netrūkst.”
Savukārt Dundagas kultūras pils direktore Baiba Dūda teic: “Atceros, ka jautājums par šādu likumu ir virmojis gaisā, cik vien esmu braukusi uz kultūras centru forumiem.
Kopumā jau jebkurš rāmis palīdz darboties, ja vien nav galīgi ierobežojošs.
Katrā ziņā svarīga ir pašvaldības izpratne par atbalstu kultūras procesiem. Pie mums domes mainās, bet kultūras dzīve gadu no gada tiek atbal-stīta, bet pieļauju, ka ir pašvaldības, kur tā nav, un tad šāds likums varētu būt atbalsts. Tomēr būtu arī svarīgi raudzīties, lai viss paredzētais atbalsts neaizietu pilnībā tikai lielajiem kultūras centriem.”
Lielie (bagātie) brāļi atbalstīs mazos (nabagos)?
Akreditācija nav vienīgais ar šo ieceri saistītais klupšanas akmens, taču vispamatīgākais gan. Signe Pujāte sarunā ar “KZ” atzīst, ka pastāv iespēja, ka visiem sāpīgais jautājums varētu tikt risināts arī citādā, “mūsdienīgākā veidā”, jo pašreizējā variantā, ja akreditācija notiktu parastajā kārtībā, process būtu pārāk smagnējs un radītu šaubas par to, vai tas nodrošinās kvalitāti.
“Iespējams, ka, centrā liekot kvalitāti – izglītots personāls, kas vada kultūras procesu –, akreditācija būtu piemērojama tiem kultūras centriem, kas kļūtu par metodiskajiem centriem, apkalpojot sev līdzās esošos ar metodisku atbalstu. Tas varētu tikt noteikts vai nu konkursa veidā, vai arī, ideālā variantā, pašvaldībām vienojoties, un noteikti – kontekstā ar reģionālo reformu.”
Tikšot arī domāts, kā panākt, lai nosacīti mazie kultūras centri varētu justies līdzvērtīgi lielajiem (tieši tās ir vienas ar brīvprātīgo akreditāciju saistītajām bažām).
“Profesionālās mākslas pieejamību var nodrošināt arī tā, ka pašvaldība ved cilvēkus uz Rīgu vai arī ved monoizrādi uz šiem mazajiem centriem, bet lielajā, ņemot vērā, ka tur ir infrastruktūra, tiek rādīta teātra izrāde, ko atbilstošu telpu trūkuma dēļ nevar nodrošināt mazais centrs.”
Signe Pujāte min konkrētu piemēru, kad kāds kultūras centrs Latgales reģionā, izmantojot ārpakalpojumu, īsteno “kultūras produktu”, bet vietējie iedzīvotāji, kuriem rūp nacionālās kultūras un nemateriālā mantojuma izkopšana, nemaz netiek pie vārda, jo kaut ko tādu kultūras centrs nepiedāvā.
Tomēr arī likumprojektā šobrīd nav iekļauti kvalitatīvie kritēriji attiecībā uz piedāvājuma saturu kultūras centros, piemēram, paredzot noteiktu procentu profesionālajai mākslai u. tml. LNKC direktore teic, ka, visticamāk, papildu kvalitātes prasības varētu tikt iestrādātas VKKF mērķprogrammas nolikumā.
Pēc LNKC ieceres, “ideālā gadījumā” kultūras centru vadītājiem būtu augstākā izglītība kultūras jomā vai arī viņi turpinātu jau iegūtu citas jomas izglītību, iegūstot konkrētu akadēmisko stundu skaitu kultūras vadības laukā.
Tālākos centros gadoties, ka centru vada, piemēram, friziere vai traktorists, kuri ļoti labi orientējas vietējā kultūras procesā, un tad nu viņi varētu turpināt šo darbu, papildu pilnveidojoties jomā, kur strādā.
Viena no iespējām esot arī vērsties pie kultūras augstskolām un lūgt aktualizēt studiju programmas, jo kultūras centru specifika atšķiras, piemēram, no producenta darba. Nav gan skaidrs, kurš maksātu par šo izglītošanos.
LPS padomniece Ināra Dundure jau minētās Saeimas komisijas 6. februāra sēdē gan kritizēja vēlmi deleģēt metodisko centru funkcijas kultūras centriem, jo tas negarantējot kvalitāti un neesot arī skaidrs, kā to organizēt.
Retorika un spēja vienoties
“Lieciet mūs mierā, netraucējiet – šī retorika kultūras darbinieku vidū pēdējo 20 gadu laikā nav mazinājusies. Tādos skaistos brīžos kā Dziesmu svētki vienmēr esam gatavi lielīties – arī es esmu bijis klāt šajā procesā, bet ikdienā, kas ne vienmēr ir tik ērta, esam gatavi norobežoties un teikt – kaut kā jau tiksim galā. Cilvēkiem, kas strādā kultūras centros, iespējams, var likties, ka šis likums ir kaut kas mītisks, kas nāks un viņus vienmēr izglābs. Nē, runa ir par to, ka tiek sakārtota konkrēti definēta sistēma, kā arī noteikti līdzīgi spēles noteikumi,” teic Signe Pujāte.
“Lai nebūtu tā, ka tālāko reģionu kultūras darbiniekus redzam tikai Dziesmu svētkos.
Ja spējam nodefinēt šo lauku un palīdzēt cits citam, kļūstam spēcīgāki arī uz ārpusi, redzot mūsu varēšanu arī starpsvētku periodā.
Galvenais, lai mūsu vidū nebūtu sašķeltība, pat apzinoties, ka finansiālās iespējas ir dažādas, jo lielākais var atbalstīt mazāko,” uzsver LNKC Nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna.
Patlaban iecere vēl atrodas aktīvā saskaņošanas un diskusiju procesā ar LPS un citiem partneriem. Tomēr rodas iespaids, ka plašāka diskusija un informēšana par to būtu nepieciešama arī pašu kultūras centru vidū.
;
Aktuālā diskusija
Radošums – likuma šaurajā rāmītī?
Vai ir iespējams Kultūras centru likumā iekļaut tādas profesijas regulējumu, kas patiesībā ir dzīvesveids, un, vai tas vispār būtu nepieciešams?
Lai noskaidrotu pašu šīs jomas profesionāļu uzskatus, “KZ” viesojās Jaunjelgavas novadā, tiekoties ar kultūras dzīves veidotājām – Jaunjelgavas kultūras nama direktori ANITU OSTROVSKU, Jaunjelgavas kultūras nama māksliniecisko vadītāju GUNITU KRIEVĀNI, Seces pagasta kultūras nama vadītāju un Staburaga saieta nama pasākumu organizatori ASTRĪDU MENCENDORFU un Daudzevas saieta nama mākslinieciskās daļas vadītāju un Sērenes kultūras nama kultūras pasākumu organizatori RUDĪTI NĀZARI.
– Viens no argumentiem par labu likumam – tas došot lielāku drošību. Kā to izjūtat jūs?
Anita Ostrovska: – Šo likumprojektu ir virzījuši arī daudzi kultūras centru vadītāji, tomēr visi novadi nav vienādi un visi kultūras centri nestrādā pēc vienādiem noteikumiem.
Vissvarīgākais ir, vai pašvaldībai vajag kultūru, un, ja tā ir gatava maksāt par to, lai cilvēkiem būtu tai piekļuve, tad arī valsts iejaukšanās nebūtu vajadzīga.
Acīmredzot mēs, kultūras centri, esam ļoti dažādi, un šī vajadzība pēc likuma ir ļoti neviennozīmīga. Mūsu novadā kultūrai tiek atvēlēts pietiekams finansējums, pat tāds, kas vērsts uz attīstību. Vai mums tad vajag šādu likumu?
Cita lieta – ja akreditācija tiešām ir brīvprātīga, jo ir arī pietiekami ambiciozas pašvaldības, kas vēlas savus reitingus kāpināt un domā šādā kontekstā. Jāņem arī vērā, ka lielie kultūras pasākumi var notikt reģionos, kur nāk līdzi valsts finansējums, un tad jau tā sasaiste ir lielāka. Šobrīd mēs dzīvojam pašvaldības paspārnē, turklāt redzam, kā akreditācija notiek bibliotēkās – mērķis ir tās ļoti stipri unificēt.
Vai to vajadzētu attiecināt arī uz kultūras centriem? Nē, gluži otrādi – kultūras centru skaistums ir tajā, ka tie var atļauties būt radoši, eksperimentēt un radīt jaunas lietas, nebaidoties no striktiem rāmjiem, likuma regulējuma.
Rudīte Nāzare: – Mēs jau viena novada robežās esam tik dažādi un unikāli, ka nezinu, pēc kādas mērauklas mūs visus varētu te mērīt.
Gunita Krievāne: – Mēs savā darbā ņemam vērā to, kas nepieciešams mūsu iedzīvotājiem, nesaprotu, kā kāds mums varētu norādīt, kā to vēl labāk izdarīt. Ja mums tagad, par piemēru ņemot bibliotēku pieredzi ar akreditāciju, būtu jāizmet ārā 50 gadus vecs tautastērps tikai tāpēc, ka tas ir tik sens, tas būtu absurds. Mums ir pietiekami atsaucīga pašvaldība, kas parasti nāk pretī, tādēļ neredzu vajadzību pēc šāda likuma.
– Vienīgā sāpe – visur tā nav, un liekas, ka neviens arī īsti šo situāciju nemonitorē…
G. Krievāne: – Runājot par piesolīto dotāciju, uzskatu, ka tā tiks tikai lielajiem kultūras centriem, mazie nedabūs neko.
A. Ostrovska: – Mums ir tautas nami, saieta nami, kultūras centri – kā tos visus līdzināt? Vai kāds ir to sapratis?
– Pēc ieceres – visam pamatā ir kultūras funkcija…
G. Krievāne: – Bet vai tās nav pašvaldības tiesības pateikt, kurš pilda šo funkciju, kurš ne?
A. Ostrovska: – Iespējams, ka saistībā ar šo likumu ir bijis pārāk maz skaidrojošā darba. Tāpat, runājot par viedokļu apkopošanu, ir taču arī bez sanākšanām Rīgā tik daudz virtuālu veidu, kā visa Latvija var satikties. Arī izbraukt pa reģioniem nav tik sarežģīti.
Es arī nedaudz aptaujāju kolēģus, un viedokļos izskanēja, ka vispār jau šāda akreditācija kaut kādā veidā saranžētu kultūras centrus, būtu skaidrs, cik plašs ir pakalpojumu grozs, cik kvalitatīvs ir aprīkojums un telpas.
Kopumā varētu saprast, ar ko šajā ziņā var rēķināties visā Latvijā kopumā.
Tomēr – vai to nevar izdarīt bez likuma?
G. Krievāne: – Ja runa ir par to, ka likums palīdzēšot izveidot pārskatāmu sistēmu, tad LNKC jau tagad ļoti labi zina, kādi kolektīvi katrā namā darbojas, un LNKC metodiķi pazīst visus kolektīvu vadītājus.
A. Ostrovska: – Bet iespējams, ka pietrūkst mijiedarbības – dejotāji zina dejotājus, folkloristi – folkloristus utt. Mēs zinām, kas notiek vertikālē, bet vai šī informācijas aprite notiek arī horizontālā līmenī?
– Kā vērtējat digitālo Kultūras karti kā instrumentu informācijas apkopošanā?
G. Krievāne: – Reizi gadā mums informācija tajā ir jāatjauno – par visiem kolektīviem, par visu darbību.
A. Ostrovska: – Vai ir kādas sankcijas, ja to neatjauno?
G. Krievāne: – Uzstādījums ir tāds, ka mērķdotāciju noņem nost, ja neesi Kultūras kartē.
– Kā vērtējat iespējamo prasību par augstāko izglītību centru vadītājiem un ideju par centriem ar metodiskā atbalsta funkciju?
A. Ostrovska: – Katrā darbā jābūt talantam un jāsaprot – kas ir primārais. Protams, tālākizglītībai ir jābūt, bet nedrīkst aiziet galējībās.
Mēs, kultūras darbinieki, arī paši turamies kopā – bijušais Aizkraukles apriņķis ir sadalījies sešos ar pusi novados, un tieši kultūras darbinieki satiekas, dalās ar informāciju.
Protams, lielākās administratīvajās vienībās būtu vajadzīgas kultūras pārvaldes, kas metodiski palīdz.
Ir svarīgi, lai no šīs puses būtu personiskāka attieksme un izpratne, kas nepieciešams tieši mūsu reģiona kultūras darbiniekiem. Šī metodiskā palīdzība nedrīkstētu būt ļoti attālināta.
– Kāda ir jūsu attieksme pret priekšlikumu veidot kultūras centros sabiedriskās padomes?
G. Krievāne: – Bet mēs jau to darām – pirms katra nozīmīga pasākuma aicinām palīgā visas kultūras biedrības, pārējās nevalstiskās organizācijas.
A. Ostrovska: – Neapšaubāmi, kaut kas tāds var veidoties, izstrādājot lielākas stratēģijas, tomēr – absolūti brīvprātīgā kārtā un ne uz visu laiku.
R. Nāzare: – Mums arī pirms 20 gadiem pagastā bija kultūras komisija. Tagad domāju, ka mēs drīzāk traucējam kultūras darbiniekiem strādāt. Mazam namam tas noteikti nav vajadzīgs.
– Pēc kā jūs vadāties, plānojot pasākumus – pēc pieprasījuma, vai arī pašas cenšaties to veidot?
R. Nāzare: – Gan viens, gan otrs. Protams, pamatā tiek likti tradicionālie pasākumi, kurus cilvēki gaida un apmeklē. Lai gan šajos gados ir bijuši arī pasākumi, ko organizē vienu, otru, trešo gadu, līdz saproti, ka cilvēkiem tas tomēr nav vajadzīgs – piemēram, par ciema svētkiem – tā bija ļoti laba ideja, bet neaizgāja. Un tad atkal ceri, ka nākamajā gadā situācija uzlabosies.
Astrīda Mencendorfa: – Piemēram, Staburagā palikuši 400 pensionāri un pieci bērniņi. Protams, piedāvājuma specifika ir vairāk orientēta uz šo veco paaudzi.
A. Ostrovska: – Protams, mums ir jāpiedāvā arī jaunas lietas, kas cilvēku audzina, nepakārtojoties kādas vienas sociālās grupas vai kādam esošam sabiedrības līmenim.
Ne vienmēr svarīgs varbūt ir pasākuma nosaukums, bet gan tas, ko saturiski tajā ieliekam.
Ja skatāmies pasākumu plānus, tad profesionālās mākslas ir nedaudz, jo tā ir dārga – to pārsvarā iekļaujam novadu svētkos un citos lielākos pasākumos. Mūsu novadam gan ir tā īpatnība, ka ļoti tuvu ir Aizkraukles kultūras centrs, kas faktiski ir koncertzāle, un mums nevajag ar to konkurēt.
– Secinu, ka radošums, milzu aizrautība un entuziasms ir atslēgas vārdi jūsu darbā…
G. Krievāne: – Citādi jau nevar būt, šajā darbā cilvēks ar vienaldzīgu attieksmi nevar strādāt.
R. Nāzare: – Mums pasākums ir jāuztaisa pašām, nevaram pieaicināt profesionāli.
G. Krievāne: – Šis darbs ir arī dzīvesveids.
A. Ostrovska: – Man bail, ka saistībā ar šo likumu radošums var tikt nomainīts ar kaut kādām ļoti unificētām darbībām.
G. Krievāne: – Mums jau tagad ir viens cilvēks, kas strādā tikai ar dokumentāciju.
A. Mencendorfa: – Tu esi gan noformētājs, gan visu papīru kārtotājs, gan šoferis, gan apkopējs…
A. Ostrovska: – Jāņem vērā, ka mazajos namiņos ir tikai viens cilvēks, kurš dara visu.
