Kulturālais sociālisms pret mežonīgo kapitālismu 0
Kā izrauts no trūcīga, bet kulturāla ciemata un iemests mežonīgu naudas mijēju midzenī – tā iesākumā jūtas cilvēks, kurš pārcēlies no Berlīnes uz Londonu. Divām lielākajām Eiropas Savienības metropolēm ir maz kopīga. Gluži otrādi – dzīve Londonā un Berlīnē ir tik atšķirīga, ka jārēķinās ar pamatīgu kultūršoku.
Centrā nauda
Pirms vairāk nekā gada, kad Londonu pārņēma vardarbīgu grautiņu vilnis, jauniešu bandām demolējot veikalus, dedzinot automašīnas un ēkas, uztraukums bija arī Berlīnē. Vai Lielbritānijas nemieri varētu pārsviesties arī uz Vāciju? “Nē, tas nav iespējams,” tolaik mierināja vairākums ekspertu Vācijas medijos. Kāpēc? Berlīne vai Hamburga vienkārši nav Londona. Viņiem izrādījās taisnība. Pāris mēnešus gan Berlīnē naktīs uzdarbojās noslēpumaini auto dedzinātāji. Taču ar to arī “nemieri” bija galā.
Kāpēc Berlīne nav Londona? Tāpēc, ka Lielbritānija, pretēji Vācijai, vienmēr ir bijusi asas sociālās nevienlīdzības valsts. Imigrācija, slikta sociālā un izglītības politika šo problēmu ir vēl vairāk saasinājusi – tā tolaik skaidroja Lejassaksijas Kriminoloģisko pētījumu institūta direktors Kristians Feifers. Šis, protams, ir “vācisks skatījums” – ar mazliet augstprātīgu attieksmi pret Apvienoto Karalisti, kādu bērniem Vācijā nereti mēdz ieaudzināt jau no mazotnes. Taču, man pašam pamazītēm iepazīstot Londonu, K. Feifera sacītais nāk prātā atkal un atkal. Nav pat jāiziet uz ielas – pietiek ieslēgt rīta TV pārraidi. “Vai bagātība automātiski nozīmē piederību augstākai sabiedrības šķirai?” šādu jautājumu ar pieaicinātajiem ekspertiem iztirzā raidījuma vadītājs, aicinādams uz to atbildēt arī skatītājiem.
“Augstākā šķira”, “strādnieku šķira” – šādi jēdzieni, analizējot mūsdienu sabiedrību Britānijā, televīzijā izskan visā nopietnībā. Arī Vācijā pieaug plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, arī Vācijā mediji runā par “šķirām” (tiesa gan, “strādnieku šķira” ir sen aizmirstībā nogrimis termins).
Taču parasti vārds “augstākā šķira” izskan negatīvā nozīmē, mudinot valsti darīt vairāk, lai nevienlīdzību mazinātu.
Lielbritānijā no sadalījuma šķirās nekaunas. Ierodoties no metropoles (Berlīnes), kurā mūziķi par divu stundu koncertu algā mēdz saņemt pāris alus glāzes un muzicē tāpat – prieka pēc, kurā vien pusstundas brauciena attālumā no pilsētas centra plešas mazdārziņu kolonijas, kurā bezpajumtnieki bez maksas var saņemt divriteni, kurā jūs par smieklīgu cenu ik dienas varat baudīt neskaitāmus kultūras pasākumus, jūs tiekat iemests mežonīga kapitālisma pasaulē (Londonā). Pilsētā, kurā uzmanības centrā ir nauda. Tās pelnīšanai der jebkuri paņēmieni – arī ne sevišķi ētiski. Berlīnē iemantotais priekšstats – jo centīgāks, kārtīgāks un godīgāks būsi, jo labāk tev veiksies – ir ar steigu jārevidē, jo Londonā ir otrādi – ja vien nebūsi pietiekami bezkaunīgs un cīņā par savu vietu gatavs izskrāpēt otram acis, tevi samīs.
Taču šai vērtību sistēmai ir savi labumi. Nonākot šādā “sociāli aukstākā” sabiedrībā, jūs nonākat arī nesalīdzināmi plašāku iespēju valstībā. Londonā jebkurš iebraucējs var ātri kļūt par jebko, ja vien ir talantīgs, gatavs smagi strādāt un cīnīties ar elkoņiem. Akcentam, ādas krāsai vai izcelsmei nav nozīmes.
Tikmēr Vācijā pilnīgai integrācijai sabiedrībā nepieciešami daudzi gadi vai pat gadu desmiti. Tas, kas ar “multikulturālas sabiedrības” jēdzienu tiek saprasts Berlīnē, ir tāla atblāzma no Londonas nacionalitāšu krāsainības.
Tiesa gan, Londonu un Berlīni salīdzināt patiesībā ir nekorekti – tās ir pārāk atšķirīgas svara kategorijas. Tās atšķiras gan ar ekonomisko specializāciju, gan ar vēsturi (sk. ilustrāciju). Turklāt Berlīnē esmu nodzīvojis gandrīz pusotru gadu, kamēr Londonā – vien īsu brītiņu… Lai iepazītu kādu pilsētu vai valsti, ir vajadzīgs laiks, un pirmie iespaidi vienmēr ir mānīgi.
Jaunību atdod nekustamo īpašumu biznesam
Lielbritānijas galvaspilsētā uz katra soļa pieķeru sevi, ka visu mēru pēc Berlīnes standartiem. Londona ir nepieklājīgāka par Berlīni. Brutāla, brīžiem pat rupja. “Sorry” ir vārdiņš, kas atskan ik uz soļa, bet tā nozīme ir daudz plašāka nekā vācu “entschuldigung”. Tas var nozīmēt ne vien atvainošanos, uzgrūžoties blakusgājējam pārpildītā metro stacijā, bet arī “liec mani mierā” vai “vācies nost no ceļa”. “Entschuldigung” tomēr vienmēr skan kaut neliela, bet vainas sajūta. “Sorry” ir liekulīgāks, tā bieži ir vien tukša pieklājības frāze, kurai ar nožēlu nav nekāda sakara.
Londona ir jaunības pilsēta. Senioru pāri, kādus jūs ik dienas varat sastapt Berlīnes ielās, Londonā ir retums. Ceturtdaļa londoniešu ir vecumā no 16 līdz 25 gadiem, 43 procenti – no 30 līdz 60 gadiem. Par sešdesmit gadiem vecāku ļaužu īpatsvars šeit ir mazāks nekā jebkur citur Lielbritānijā.
Un kam šie jaunie ļaudis ziedo savu jaunību? Daudzi veido žilbinošu karjeru, strādā labi atalgotos amatos. Šai sabiedrības grupai varbūt ir tīrais nieks katru mēnesi pāris tūkstošus mārciņu izsviest par dzīvokļa īri centrālajā Londonā. Taču vēl par simtiem tūkstošu un miljonu londoniešu var droši teikt – viņi savas dzīves labākos gadus uzdāvā nekustamo īpašumu aģentu labklājības nodrošināšanai. Tie ir ļaudis, kuri pieder zemāk atalgoto slānim (un tādu Londonā ir daudz – plaisa starp turīgo un trūcīgo slāni Londonā ir visplašākā visā Lielbritānijā), taču arī viņus, tāpat kā bagātos, skar nekustamo īpašumu cenu kāpums. Viņi sūri un grūti strādā, ceļas sešos no rīta, lai divas stundas pavadītu sasmakušos, stāvgrūdām pieblīvētos metro vagonos, vakarā atkal mērojot to pašu nogurdinošo ceļu mājup. Un kas ir viņu mājas? Labākajā gadījumā – dzīvoklis. Precīzāk – telpas, kādas Londonā pieņemts dēvēt par dzīvokli. Šaura istabiņa mazām durtiņām un zemiem griestiem, kurā knapi pietiek vietas gultai un pāris somām, tikpat miniatūra virtuvīte bez logiem, kuras stūrī iebūvēta mazītiņa dušas kabīnīte un tualete. Ja šādu mājokli Londonā izdodas noīrēt lētāk par 700 mārciņām (ap 600 latu) mēnesī, tad tas uzskatāms par lielu sasniegumu vai arī ir pamats aizdomām, ka aiz darījuma slēpjas kāds āķis. Piemēram, varbūt jārēķinās ar kādiem papildu izdevumiem, kurus izīrētājs noklusējis.
Un noklusēt vai pat nekaunīgi melot izīrētāji mēdz bieži. Tā ir vēl viena atšķirība no Berlīnes. Protams, blēži ir visās valstīs, tomēr Londona, šķiet, ir maldinātāju paradīze. Turēt doto vārdu, ierasties laikā, atbildēt par saviem darbiem – tas Londonā nav modē.
Izīrētājs, ar kuru jau esat vienojušies un atlicis tikai noslēgt līgumu, var nākamajā dienā piezvanīt un vēsā mierā pavēstīt, ka cena ir par 30 procentiem pieaugusi, jo uzradušies citi interesenti, kas gatavi maksāt vairāk… Vai vienkārši pateikt, ka mazā istabele tomēr izīrēta citam. Berlīnē to dēvētu par krāpšanu. Londonā to uzskata par “biznesu”.
Bez vainas sajūtas
Lai cik stereotipiski būtu priekšstati par vācu “kārtību”, likumpaklausību, godīgumu un punktualitāti, daļa taisnības tajos ir. Un par to vislabāk var pārliecināties, no Vācijas aizbraucot. Skaidrs, ka biznesā morāles nav – jebkura uzņēmēja vienīgais mērķis ir gūt peļņu, tomēr vidējais vācu darījumu cilvēks vai vienkārši dzīvokļa izīrētājs nespēj tik vienkārši apslāpēt sirdsapziņu. Pārsvarā viņiem tomēr mieru neliek doma – darbs ir jāizdara labi. Pat ja viņš būtu ielaidies neizdevīgā darījumā, tikai vēlāk atskārzdams, ka piedāvājis preci vai pakalpojumu pārāk lēti, viņam ir jāpilda solītais un jāuzņemas atbildība. To nedarot, viņš jūtas vainīgs. Londonā vainas sajūtas nav. Šeit viss ir prece ar savu cenu.
Taču, pārvarot pirmo kultūršoku un nolemjot tomēr nedoties prom no Lielbritānijas uz visiem laikiem, ir jāatgriežas pie mitekļa meklēšanas. Ja nevar atļauties to, ko Londonā sauc par dzīvokli, jāsamierinās ar istabu. Daudz lētāk gan neizmaksās arī tā.
Ja izīrēšanas sludinājumā rakstīts, ka tiek piedāvāta “skaista, plaša dubultā istaba”, tad varat būt droši – tas izrādīsies kambaris, kurā atliks pietiekami daudz vietas, lai līdzās divām somām un gultai novietotu nelielu skapi un varbūt pat galdu. Taču nekā vairāk. Ja izvēlaties “single” jeb “vienvietīgo” istabu, jārēķinās, ka galdu jūsu dzīvesvietā iespīlēt var neizdoties.
Protams, ne jau tikai cenas Londonā ir bargas. Diezgan augsts ir arī atalgojuma līmenis, it sevišķi kvalificētās profesijās. Tādēļ ir gana daudz cilvēku, kuriem, samaksājot īri un komunālos maksājumus, pāri paliek pietiekami, lai dzīvotu, neskaitot katru mārciņu un veidotu arī uzkrājumus. Tomēr metas šķērmi ap dūšu, apzinoties, ka par summu, kas Londonā jāatdod par šauru jumta skabūzīti, tualeti un virtuvi dalot ar kaimiņiem, Berlīnē varētu noīrēt lielisku divistabu dzīvokli. Mēbelētu, ar parketa grīdu, lielu vannu, jaunu santehniku un izdevīgā vietā. Apmēram 60 kvadrātmetru plaša divistabu dzīvokļa īre Berlīnē reti izmaksā vairāk par 500 – 600 eiro (Ls 350 – 400) mēnesī.
Kaut suņabūdas lielumā
Tiesa, arī Berlīne aug un īres cenas gadu no gada palielinās, tomēr “Londonas līmeni” Berlīne diezin vai kādreiz spētu sasniegt. Ne tikai milzīgās cenu atšķirības dēļ, bet arī tāpēc, ka Vācijas galvaspilsētā Londonas būcenīšiem līdzīgu dzīvokļu vienkārši nav un tādi arī netiek būvēti. Lielbritānija ir viena no retajām Eiropas Savienības valstīm, kurā nav ar likumu noteiktu minimālās dzīvojamās platības standartu. Istabas jaunbūvētā namā drīkst būt kaut suņubūdas lielumā, ja vien kāds par šādu mitekli ir gatavs maksāt. Būvnieki šo brīvību izmanto un cenšas iespējami zemākām izmaksām (arī taupīdami zemi) uzbūvēt pēc iespējas mazākas mājiņas. Šis ir viens no faktoriem, kas ietekmējis dzīvojamo māju arhitektūru visā Lielbritānijā. Tādēļ vismaz zemākajiem sociālajiem slāņiem piederošo iedzīvotāju dzīves kvalitāte Berlīnē noteikti šķiet augstāka nekā Londonā.
Taču lielāka dzīvojamā platība vien nenozīmē saldāku dzīvi. Lietuviete Sandra Berlīnē ieradās pirms mēneša – pēc septiņiem Londonā nodzīvotiem gadiem viņa nolēma apgriezt dzīvi kājām gaisā un mesties nezināmajā. Bez vācu valodas zināšanām, taču ar lielu pieredzi apkalpojošā sektorā. Pagaidām viņa par jauno dzīvi ir sajūsmā. Viņa mācās vācu valodas kursos par 30 eiro (Ls 20) mēnesī, par mitekļa īri izdod 350 eiro (Ls 240) – summu, par kādu Londonā viņai neizdotos noīrēt pat gultasvietu netīrā hostelī pilsētas nomalē. Trīs reizes lētāks ir arī sabiedriskais transports, pat maize un piens lielveikalā maksā mazāk. Tādēļ ietaupījumi, uzkrāti vēl Londonas laikos, kūst lēnām. Taču pienāks laiks, kad tie būs izsīkuši un viņa sāks meklēt darbu. Tad viņa uzzinās, ko nozīmē “minijob” – nepilnas slodzes darbs ar algu līdz 400 eiro (Ls 270) mēnesī, kas ir izplatītākā bārmeņu, oficiantu, apkopēju u. c. nodarbināšanas forma Berlīnē. Turklāt viņai būs jāiztur sīva konkurence – līdz ar Sandru uz šīm vietām pretendēs talantīgu un augsti izglītotu mūziķu, mākslinieku un aktieru masas. Varbūt tad viņa ar nostalģiju atcerēsies Londonas laikus…
