Kultūra valdības deklarācijā: praktiski paveicamas lietas 0
Kad nosēdās vēlēšanu putekļi un sāka veidot jaunās valdības, viens nemainīgs komponents bija Dace Melbārde kultūras ministra amatā. Uz kopējo neskaidrību un revolucionāro solījumu fona tas bija viens mierīgs punkts, uz ko vismaz atklāti citi kandidāti pat netika apspriesti.
Tas vien jau parāda reputāciju un svaru, kādu Dace Melbārde ieguvusi valdību un koalīciju aprindās un caur viņu, cerams, arī kultūras nozare. Un tāpēc pat tie, kas ne ar visu kultūras politikas virzībā ir mierā, varēja atviegloti nopūsties, jo šajos gados jau izveidojusies ticība, ka kultūras ministre neļaus gauži darīt pāri kultūras nozarei un spēs savu viedokli pārliecinoši izklāstīt arī medijiem un sabiedrībai.
Līdz ar jaunu valdību tika veidota jauna valdības deklarācija. Spriežot pēc karstajām politiķu cīņām, varēja domāt, ka tas būs izšķirīgs dokuments. Bet faktiski jau – varēs izpildīt tikai izpildāmās lietas, un, kuras no ierakstītajām tiks izpildītas, varēs redzēt tikai pēc tam.
Valdības deklarācijā sastopamas dzejiskas lietas kā apņemšanās uz “bezkompromisa tiesiskumu”, “tautas ataudzi”, ko jaunās partijas, politiķi un ministri gribējuši redzēt ierakstītu.
Kultūras sadaļa šajā ziņā veidota ļoti pragmatiski – iezīmēti galvenie darba virzieni, praktiski paveicamas lietas.
Jo kaut kā ierakstīšana deklarācijā vēlāk var kalpot par papildu instrumentu finansējuma iegūšanai šādai pozīcijai Ministru kabinetā – sak, mēs tak deklarācijā par to jau vienojāmies.
Līdzās lietām, ko Kultūras ministrija un ministre plāno izdarīt, un lietām, ko gribētu paveikt, parādās arī daži punkti no sērijas “nevar nesolīt” – jo pašas kultūras nozares pieprasījums pēc tā ir tik spēcīgs, ka tā neierakstīšana netiktu piedota.
No šī klāsta pieminēti gan koncertzāle, gan laikmetīgās mākslas muzejs, gan alga kultūras darbiniekiem vismaz sabiedriskā sektora vidējā līmenī, gan Valsts kultūrkapitāla fonda “stiprināšana” un “pakāpeniska” finansējuma palielināšana.
Ar to deklarācijas kultūras sadaļas praktisko analīzi varētu noslēgt, jo – kas patiešām tiks darīts un kas ir tikai apsolīts, zina vienīgi kultūras ministre.
Šo Kultūras ministrijas (KM) administrāciju raksturo efektīvs menedžments plus sabiedriskās attiecības.
Inta Dāldera un Žanetas Jaunzemes-Grendes laikā bija iespēja redzēt KM budžeta projektu un diskutēt par nozīmīgām iniciatīvām Kultūras alianses organizāciju starpā, taču šobrīd informācijas plūsma kļuvusi vienvirziena – iepazīstinot ar KM paveikto un prezentējot jau gatavus plānus, kā arī pieaicinot nozares pārstāvjus sabiedrisko attiecību krīžu menedžmentā.
Īstermiņā tas ir efektīvi, bet ilgtermiņā tas deģenerē visus iesaistītos un rada arī sarūgtinājumu, jo cilvēki vēlas ne tikai dotāciju, bet arī reālu dialogu.
Viena lieta, ko varētu neminēt, jo tiešām svarīgāk, lai kultūras ministrs kaut ko padara, nevis tikai sola un gudri runā par visu, un esmu drošs, ka Daci Melbārdi atcerēsies kā vienu no izcilākajiem kultūras ministriem atjaunotajā Latvijā. Taču, ja padomā, ka sociālās nevienlīdzības mazināšana ir viena no šīs valdības prioritātēm, tad par to tomēr ir jārunā.
Sākotnējā deklarācijas redakcijā punkts par atalgojumu (151. punkts) paredzēja “turpināt paaugstināt atalgojuma konkurētspēju kultūras nozarē”, bet vēlāk tas tika mainīts uz “turpināt paaugstināt atalgojumu kultūras nozarē, nodrošinot vidējo atalgojumu valsts kultūras iestādēs ne mazāku kā vidējais atalgojums sabiedriskajā sektorā”.
Mans ierosinājums neveikt kultūras darbinieku segregāciju un runāt par atalgojumu kultūras nozarē strādājošajiem kopumā vai pieminēt deklarācijas punktā arī kultūras nevalstiskās organizācijas un radošās personas tika noraidīts.
Kultūras ministrija nevarot rakstīt deklarācijā to, kas nav izpildāms.
Taču valdības deklarācija nav tikai izdarāmo darbu saraksts, bet arī iezīmē mērķus un vērtības nākamajiem trim gadiem – taisnīgumu un sociālās nevienlīdzības mazināšanu kultūras nozarē.
Vienlīdzībai ir trīs pakāpes. Konkrētas politikas iniciatīvas nevienlīdzības mazināšanai, piemēram, rakstnieku un mākslinieku algas, ir trešā pakāpe.
Vispirms ir attieksme, ka visi kultūrā strādājošie ir vienlīdzīgi un rūp Kultūras ministrijai. Pēc tam situācijas izpēte un novērtējums – kāds ir atalgojums dažādās kultūras apakšnozarēs. Jo acīmredzot priekšstati par radošo personu ekonomisko situāciju ir ļoti dažādi – sākot no uzskata, ka rakstnieki nesaņem pat minimālo algu par savu darbu Latvijā, līdz tam, ka, ja mākslinieks ir labs, tad viņa darbus pērk un privātais sektors viņu atalgo ne mazāk dāsni kā Latvijas ievērojamos mūziķus.
Daces Melbārdes laikā tika pieņemts Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums un darbību sākusi Radošo personu atbalsta programma. Satiekot šīs programmas pretendentus un atbalstītos, redzu pārmaiņas cilvēku attieksmē – no dežūrpozīcijas, ka “es nevienam šajā valstī neesmu vajadzīgs”, uz neticību, ka šāds atbalsts ir pieejams, un pateicības vēstulēm pēc finansējuma piešķiršanas.
Ceru, ka KM izdosies iekļaut Rīcības plānā punktu par radošo personu atalgojumu. Tad līdzās palīdzībai bezdarba situācijās būtu arī cerība uz taisnīgi atalgotu darbu.
