Māris Zanders: Tuvojoties simtgadei, ķildas tikai pastiprināsies 2
Slavenais šveiciešu rakstnieks Frīdrihs Dirrenmats darbā “Labirinti” raksta: ja man un tev katram ir ābols un mēs ar tiem apmaināmies, tad rezultātā katram no mums ir viens ābols; ja man un tev ir ideja, mēs ar tām apmaināmies, tad rezultātā katram no mums ir divas idejas… Nedaudz didaktiski, tomēr labs piemērs garīgo vērtību svarīgumam. Šajā pašā darbā Dirrenmats atceras, kā pirmajā desmitgadē pēc Otrā pasaules kara Vācijas un Šveices radošā inteliģence centusies atrast finansējumu savai darbībai un nereti lietā liktie paņēmieni nav bijuši glīti.
Latvijā mēs redzam divus, ja tā var teikt, sižetus – kultūras kā nacionālās identitātes viena no pamatiem nebeidzamu piesaukšanu, apgalvojumus par sasniegumiem un potenciālu, un vienlaikus tikpat regulāru plēšanos, ķildošanos par to, kam un cik tikusi nauda, vairumā gadījumu t. s. publiskā (valsts un pašvaldību budžeti, ES finansējums). Domāju, ka nav jāatgādina gadījumi, kad šie strīdi nonāk publiskajā telpā, tāpat domāju, ka, valsts simtgades programmām uzņemot apgriezienus, tendence tikai pastiprināsies.
Piezīmēšu, ka modra skatīšanās, kā saka, cita maciņā principā ir noderīga, pat ja to motivē skaudība, jo mazās populācijās čomu būšana un “vārna vārnai acī neknābs” patiešām plaukst. Naudas maz, pretendentu uz to daudz, konflikti (nereti pieaicinot talkā t. s. sabiedrības viedokli – “un tam dod tādu naudu?!”) neizbēgami. Tomēr gribētu atgādināt Dirrenmata norādi, ka nauda (ābols) un radošā darba rezultāts saturiski atšķiras. Ja skatās ilgākā perspektīvā.
Radošās personības ļoti bieži – dažādos laikmetos un valstīs – ir bijuši diezgan nejauki ļaudis, kas viens otru aprunā (labākajā gadījumā) vai pat mēģina nosūdzēt “priekšniecībai”. Tomēr, laikam ejot, patiešām no svara ir tikai tas, ko viņi ir radījuši. Vinsenta van Goga un Pola Gogēna savstarpējās attiecības bija, maigi izsakoties, sarežģītas, tomēr no svara ir abu gleznas. Savukārt abu laikabiedrs Emīls Bernārs – lai gan patiesībā ļoti talantīgs mākslinieks – asociējas ar savu nebeidzamo čīkstēšanu par kolēģiem, konkurentiem un dzīves netaisnību vispār.
Vēlreiz – man subjektīvi arī dažkārt liekas, ka virkne kultūras un mediju projektu, kas tiek atbalstīti ar publisko naudu, vairāk ir tieši “projekti”, nevis saturs. Tomēr vienlaikus apzinos, ka ideju, kultūras vērtību pasaules specifika ir tā, ka grūti prognozējami ir negaidīti impulsi, ko šis talanta, ambīciju, naudas kāres un atkal talanta buljons var radīt. Arī tam vēsturē ir daudz piemēru (kaut vai krievu modernisti pagājušā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs). Man kāds “projekts” var likties naudas šķiešana, bet varbūt tas kādam rosinās interesantu domu, varbūt citā žanrā, varbūt pēc kāda laika.
Tiesa, viena lieta gan jāņem vērā. Ņemot vērā, ka naudas avotiņu (pareizāk sakot, krūzīšu pie tiem turētāju) Latvijā ir maz, brašu pilsonisko aktivitāti no padzerties gribošajiem kultūras un mediju cilvēkiem gaidīt būtu lieki. Privātās sarunās šausmināties, lūdzu, bet nebūs te nekāda “atmodas inteliģence”. Vieni vairīsies kritizēt konkrētu pašvaldību, citi konkrētus uzņēmumus, vēl citi kādu partiju, bet tas nemaina lietas būtību. Protams, ir pietiekami daudz cilvēku, kuri grūstīties rindā nevēlas un attiecīgi vismaz teorētiski saglabā lielāku izteikšanās brīvību. Problēma ir tā, ka bieži viņi ir mazāk “nopiēroti” nekā finansiālu atbalstu saņemošie, vispār introvertāki cilvēki. Līdz ar to – ja neskaita atsevišķus indivīdus, radošās aprindas neveiks to funkciju, ko, kā liekas, dažkārt no tām gaida – būt politiski aktīvām, būt zināmam pretsvaram politiskajai un biznesa elitei. Tās nodarbojas un nodarbosies primāri ar savu profesionālo jomu, savukārt šajā aspektā, atkārtošu, nav vērts tik intensīvi bojāt sev nervus, pārspriežot, kuram kā veicies publiskās naudas piesaistē. Laiks visu noliek savās vietās.
