Algu pieaugums atkal atlikts. Kultūra starp augsto misiju un “cipargalvām” 0
Visticamāk, ka nākamnedēļ, 3. aprīlī, pieņemot 2019. gada valsts budžetu, kultūras nozari skars līdzekļu samazinājums par aptuveni 13% jeb 26,5 miljoniem salīdzinājumā ar 2018. gadu. Pērn tās saimniecībā bija aptuveni 192, bet šogad plānoti 165,3 miljoni eiro. To var saistīt ar dažādiem apstākļiem – valsts simtgades gadā bija daudz vērienīgu vienreizēju izdevumu, tāpat samazinās finansējums vairākām nozīmīgām programmām u. c.
Tomēr kultūras darbiniekiem augošas ekonomikas apstākļos šogad algu pieaugumu neredzēt – vidējais atalgojums šajā sektorā ir vien 780 eiro pret sabiedriskā sektorā vidēji 1036 eiro –, jo no Kultūras ministrijas (KM) pamatā šim mērķim sākotnēji papildus pieprasītājiem 14 miljoniem eiro galu galā plānots piešķirt tikai 831 000 dažiem citiem neatliekamiem darbiem, kā arī pietiekami daudz naudas citām neatliekamām vajadzībām būs jāatrod pašas KM budžetā.
Taču nožēlojami, ka cilvēku ikdienas izdzīvošanas vajadzības atkal atstātas uz “kaut kad vēlāk…”.
Politiskā realitāte rosina domāt, ka mūsu valstī kultūra joprojām daudziem liekas pēc pārpalikumu principa finansējama nozare. Bet kāda ir tās pašas ietekme uz tautsaimniecību un vai kultūras patiesais devums īstenībā nav jāmeklē vēl nozīmīgākās sfērās?
Par šo un citiem jautājumiem “KZ” redakcijā diskutēja nozares profesionāļi – KM valsts sekretāres vietnieks ULDIS ZARIŅŠ, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve SOLVITA KRESE, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore GUNDEGA LAIVIŅA, Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PAVLOVA, Latvijas Mākslas akadēmijas attīstības un projektu daļas vadītājs JĀNIS GAILĪTIS un Valsts kultūrkapitāla fonda direktors EDGARS VĒRPE. Diskusiju vadīja “LA” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.
Ko iemetām kastītē un ko dabūjam ārā?
– Vai, jūsuprāt, kultūra, ņemot vērā tās fundamentālo nozīmi nacionālās identitātes un tautas garīgās veselības veidošanā, vispār būtu uzskatāma par nozari, kas vērtējama pārējo kontekstā?
Maija Pavlova: – Kultūrā, tāpat kā citās vairāk sociāli orientētās nozarēs – izglītībā vai medicīna – ir sava pelnošā daļa un tā, kas nodrošina kaut kādus elementārus pakalpojumus, lai mēs kā sabiedrība varētu pastāvēt.
Man vienmēr licies problemātiski, ka arī no visām šīm sadaļām tiek prasīts būt pelnošām, jo zinām, ka arī citām nozarēm uzņēmējdarbības veicināšanai tiek dotas valsts subsīdijas un par to atdevi neviens neuztraucas.
Solvita Krese: – Kultūra ir nozare, ko var skatīt ļoti plašā šķērsgriezumā – gan saistībā ar nācijas pastāvēšanu, identitāti, tās garīgo veselību, gan ārpus vertikālās dimensijas – saistība ar ekonomiku. Grūti pat pateikt, kuras valsts nozares kultūra neietekmē. Tā ir klātesoša gan izglītībā, gan veselības nozarē, ekonomikā, ārpolitikā, pat aizsardzības nozarē.
Bet kā jau minēja Maija, nevar sagaidīt visos valsts sektoros tūlītēju ekonomisko atdevi – arī ne izglītībā vai veselībā, ne kultūrā. Šo atdevi redzam ilgākā laikposmā, kurā varam arī sākt mērīt kultūras, arī ekonomisko, atdevi, kas ietiecas visās citās tautsaimniecības nozarēs. Tāpēc kultūras nozare būtu jāskata kā caurvijošs un akūti svarīgs pavediens, kas iet caur visām nozarēm.
Uldis Zariņš: – Kultūra noteikti ir tautsaimniecības nozare, par tādu to uzskata arī “Eurostat”, parādot, ka kultūras un radošajās industrijās Eiropā nodarbināti 4% darba ņēmēju, strādā 1,2 miljoni uzņēmumu, radot pievienoto vērtību 200 miljardu eiro apjomā – un tas pat neieskaitot publiskā sektora tēriņus.
Zināma problēm gan ir ar kultūras definīciju – “Eurostat” ieskatā tajā ietilpst arī, piemēram, mājas lapu dizains un citas nozares, ko parasti neasociējam ar kultūru.
– Pēdējais kaut cik reprezentatīvais pētījums par kultūras ekonomiskās ietekmes tēmu noticis tālajā 2007. gadā. Toreiz tika secināts, ka no katra lata, kas 2005. gadā ieguldīts kultūras nozarē, Ls 0,49 novirzīti citu nozaru uzņēmumiem un ka, no valsts un pašvaldību finansējuma saņemot vienu latu, no citiem avotiem piesaistīti Ls 0,59 Vai KM ir plānojusi veikt aprēķinus par Latvijas valsts simtgades programmā ieguldītā valsts budžeta finansējuma ekonomisko un cita veida atdevi?
– Simtgades programmas aktivitāšu un ietekmes izvērtējums noteikti būs. Atgādinu, ka tā vēl turpinās līdz 2021. gadam, līdz ar to izvērtējumu plānojam veikt pēc tam.
No otras puses, sākam jau apdomāt, kā tas varētu izskatīties, jo skaidrs ir viens – ja paši nepiedāvāsim ietvaru, kā palūkoties uz simtgades aktivitātēm, tad mūsu vietā to definēs kāds cits. Šobrīd vēl nav skaidrs, kāda būs metodoloģija, kāda loma tajā būs tieši ekonomiskajam izvērtējumam, bet tas varētu būt jēgpilns veids, kā skatīties uz simtgades programmas ietekmi kopumā.
– Savulaik par Dziesmu svētkiem tāds ticis veikts.
Edgars Vērpe: – Būtu jau labi, ja tiem secinājumiem būtu arī kāda lielāka jēga.
Latvijā ir tradicionāli, ka “cipargalvas” – finansisti un ekonomisti – šīs lietas diemžēl rēķina daudz primitīvāk.
Kaut vai to pašu budžetu veidojot – iedosim tik, atpakaļ – tik, nodokļos saņemsim tik un pierādiet, cik konkrētais ieguldījums nesīs atpakaļ tajā pašā gadā vai vismaz nākamajā. Šādā veidā rēķinot kultūras atdevi, nekad nekur tālāk par purvu netiksim.
Ja atceramies 2007. gada pētījumu, tā pasūtītājs bija VKKF. Iemesls bija tas, ka sarunās ar ierēdņiem, kas strādā pie Latvijas valsts budžeta, skaidri redzēju, ka man pretī sēž cilvēki, kas nodarbojas ar primitīvu aritmētiku. Tad veicām šo jau minēto pētījumu, un es to rādīju visiem – finansistiem, ekonomistiem, valdībā, Saeimas deputātiem.
Rezultāts? Tajā brīdī tas arī acīmredzot nevarēja būt, jo sekoja krīze, bet – kas bija pirmā nozare, ko apgrieza? Tā bija kultūra – ar argumentāciju, ka tur jau nekādas atdeves tāpat nebūs, gan jau tā tāpat kaut kā izkulsies.
Patiesībā tas ir skumji un, ja runājam par valsts pastāvēšanas pamatiem, tad jāsaka paldies Egilam Levitam, kurš Satversmes preambulā noformulēja mērķus, kāpēc vispār valsts pastāv, un viens no tiem ir arī nodrošināt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.
Nedomāju, ka kultūra būtu viena no nozarēm tautsaimnieciskā nozīmē, drīzāk viens no valsts pastāvēšanas pamatiem, uz kuru jāskatās plašāk, nevis tikai rēķinot. Pētījumi par ekonomisko ietekmi ir bijuši vairāki, taču – varam pētīt no dažādiem aspektiem un tomēr pie lielas skaidrības netiksim, jo tā ir milzu mašīna, kas darbojas visā valstī.
Spoži to savulaik izdarīja Juris Žagars ar Cēsu mākslas festivālu, vispirms definējot, ka tas ir festivāls, kas notiek mazā pilsētā ar diezgan ierobežotu budžetu. Festivāls notika mēnesi, un toreiz, 2012. gadā, viņi perfekti sarēķināja, cik nes pretī katrs valsts ieguldītais lats, cik organizatori uz tā rēķina saņem Eiropas un sponsoru finansējumu, kāda ir biļetes cena un kāda – pašizmaksa.
VKKF bija ieguldījis 16 500 latu, un arī apmeklētāju toreiz bija 16 500, tātad uz katru bijām piemaksājuši vienu latu, un KM ieguldījums bija līdzīgs. Tomēr, kā Juris reiz teica, ja nebūtu šā valsts atbalsta, viņi nesaņemtu ne Eiropas, ne sponsoru atbalstu – kopumā festivāla budžets bija ap 120 000 latu
Vienas biļetes pašizmaksa bija 14 lati, bet biļetes cena – 4,27 lati. Tātad ar šo atbalstu festivāls bija padarīts trīs reizes pieejamāks jebkuram, kurš iegādājās kādu no biļetēm. Un, izrēķinot pilsētas ieguvumu – 130 000 latu –, izrādījās, ka tas ir lielāks, nekā izlietots festivāla organizēšanai.
Taču – to mēs nekad neizrēķināsim Rīgā un visā valstī un arī otrreiz neredzu jēgu veikt šādus aprēķinus. Šobrīd Cēsis jau vairs nav tā mazā pilsēta, kur vasarā notiek viens pasākums, to jau ir daudz, un faktiski visi tie ir saradušies tās vienas iniciatīvas dēļ.
Ne(iz)mērāmā atdeve
– Vai jums kā nozīmīgu kultūras projektu veidotājiem ir svarīgi domāt par tiem ekonomiskās atdeves aspektā?
Gundega Laiviņa: – Iespējams, ja mēs par to nedomātu, mūsu jau sen nebūtu. Tomēr, runājot par ekonomisko atdevi, jāsaka, ka, rīkojot teātra festivālu, mani daudz vairāk interesē ilgtermiņa ieguldījums sabiedrības domas veselībā – kritiskajā domāšanā, spriestspējā, empātijā –, kā arī pašā teātra mākslas attīstībā.
20 gados festivāls ir iniciējis pārmaiņu virkni, kas attiecas ne tikai uz mākslinieciskās izteiksmi veidu, bet arī uz kultūras infrastruktūru – piemēram, Kaņepes kultūras centrs, kuru atklājām, pateicoties “Homo Novus”, ir attīstījies par pastāvīgu kultūras centru, kur apgrozās gan cilvēki, gan līdzekļi.
Festivāli noteikti aktivizē ne tikai tautsaimniecību un stimulē pārmaiņas konkrētajā mākslas nozarē, tiem ir potenciāls ietekmēt plašākus procesus.
S. Krese: – Protams, organizējot lielos pasākumus, domājam stratēģiski, kādu iespaidu tie atstāj uz sabiedrību. Bet, protams, nedomāju, ka mēs spriestu tieši par to, kādu iespaidu tie atstāj uz tautsaimniecību.
Tomēr – valsts finansējums veido tikai trešdaļu no mūsu projektu finansējuma, pārējo piesaistām no dažādiem Eiropas fondiem, pašvaldības un varbūt mazāk no sponsoriem.
Es šo atdevi vairāk redzu kritiskās domāšanas veicināšanā un veselīgi spriestspējīgas, tolerantas sabiedrības veidošanā. Vairākos LLMC projektos mēs arī cenšamies pārrakstīt Latvijas neseno vēsturi, cenšoties mainīt mūsu valsts tēlu un priekšstatus par to.
Mums ir svarīgi ielikt Latvijas kultūras procesus vēsturiskā griezumā atpakaļ kopīgajā Eiropas mākslas telpā, arī runājot par padomju okupācijas laiku, un teikt – skatieties, arī šeit, aiz dzelzs priekškara, ir notikuši interesanti, profesionāli un starptautiski konvertējami mākslas procesi.
Ekonomiskās krīzes laikā 2008. gadā aizsākto festivālu “Survival Kit” katru reizi rīkojam kādā citā pamestā vai tukšā ēkā un pēc gadiem varam novērot, kā šī mūsu aktivitāte veicinājusi pilsētas attīstību, tieši īslaicīgi mainot šo tukšo ēku izmantojumu un piedāvājot tām jaunu funkciju.
Piemēram, Miera ielas hipsteru kvartāls ir aizsācies “Survival Kit 2” laikā, vai “FreeRiga” kustība, kas nu jau ir visai ietekmīga organizācija, kas ar kultūras palīdzību apdzīvo un maina tukšās ēkas, ir izaugusi no šī festivāla.
Tāpat var pieminēt, kā “Survival kit” festivāls “iesildījis” bijušās fabrikas “Boļševička”, bijušās LU Bioloģijas fakultātes u. c. ēkas jaunām iniciatīvām.
Uz kultūras procesiem ir jāskatās ilgtermiņā, tad tikai var redzēt, kā tie maina sabiedrību.
Jānis Gailītis: – Piekrītu kolēģiem, ka uz kultūru var skatīties mikro un makroekonomiskā līmenī. Latvijas Mākslas akadēmijai, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, vienmēr ir prasība sniegt klāt projektu izmaksu un ieguvumu analīzi, ko pasūtām kā ārpakalpojumu.
Skatījums tiek vērsts divos līmeņos – viens, kāda būs atdeve tautsaimniecībai no veiktajām investīcijām infrastruktūrā; otrs – kādi būs ieguvumi no izglītības kvalitātes uzlabošanas jeb cilvēkkapitāla attīstība. Tieši tas ir vissvarīgākais, lai mēs varētu konkurēt visas Eiropas līmenī.
Mums ir svarīgi jaunajiem cilvēkiem, kas studē LMA, dot pasaules redzējumu, ka viņu tirgus ir ne vien Latvija, bet arī visa Eiropa, pasaule. Tāpēc vienmēr skatāmies uz to pievienoto vērtību, ko rada kultūra, identitāte, tā specifika, kas ir tieši šeit, Latvijā.
Kur paliek menedžeri un van Goga piemērs
– Cik šobrīd konkurētspējīga ir kultūras menedžeru izglītība Latvijā?
U. Zariņš: – Iestājeksāmenos uz šīm programmām Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) ir ļoti liela konkurence. Tātad no studējošo puses pieprasījums ir un nav arī dzirdēts, ka beidzējiem būtu grūtības ar darba vietu atrašanu.
G. Laiviņa: – Reizēm nav skaidrs, kur šie absolventi paliek. Pieļauju, ka viņi ir pietiekami labi izglītoti, lai ietu strādāt citā sektorā, jo nav noslēpums, ka kultūrā atalgojums ir mazāks.
Tomēr gribētu oponēt apgalvojumam, ka kultūras un mākslas menedžeriem jābūt arī ekonomiski izglītotiem – ja vien nevienojamies, ka vienīgais mākslas uzdevums ir piedalīties ekonomiskajos procesos, kas, manuprāt, būtu nozares profanizēšana. Protams, jābūt izpratnei par ekonomiku, tomēr primāri viņiem ir jāpārzina mākslas vēsture, sociālie, politiskie procesi un konteksts – un, kā jau Jānis teica, ne tikai lokāli, bet arī starptautiski.
– Cik lielu nozīmi VKKF, izvērtējot projektus, pievērš to ekonomiskajai atdevei?
E. Vērpe: – Finanšu plānus un tāmes vērtē ļoti skrupulozi, tāpat arī – kādi cilvēki projektā ir iesaistīti, kāda ir viņu iepriekšējā pieredze. Tomēr, vai attiecīgais projekts, ieguldot tajā valsts naudu, pelnīs vai ne, galīgi nav tas mērķis, kas jāsasniedz VKKF.
Būtiski ir, vai, ieguldot projektā 50% nepieciešamā finansējuma, tā veidotāji savāks atlikušo daļu.
Reizēm iznāk slikti pret labiem menedžeriem – iedodam mazāk, zinot, ka viņi spēs savākt atlikušo nepieciešamo summu.
Bet citreiz, ja menedžeris ir viduvējs, esam spiesti iedot vairāk, lai labs projekts nenobruktu. Mana pārliecība ir, ka katram kultūras projektam ekonomiskā atdeve ir daudz lielāka, nekā mēs to redzam un nojaušam.
G. Laiviņa: – Man ir grūti runāt par kultūru tikai caur ekonomiskās atdeves prizmu, jo tas galīgi nav kultūras uzdevums un mākslas – ne tik. Es piekrītu kultūras un mākslas nodalījumam, uztverot tās kā divas dažādas radošas prakses.
Kultūra var būt daudz materiālāka un tautsaimnieciski aktīvāka, kamēr mākslai, atšķirībā no kultūras, drīkst piemist arī destruktīvs potenciāls. Var arī jautāt – kāpēc mēs, ieguldot 2% aizsardzībā, nepārtraukti nediskutējam, kāda ir ekonomiskā atdeve?
E. Vērpe: – Vēl nesen jau bija. Tomēr es uzskatu, ka arī kultūra ir valsts drošības jautājums.
G. Laiviņa: – Piekrītu. Un tāpēc nav īpaši lietderīgi visu laiku apšaubīt, vai vērts kultūrā un mākslā ieguldīt naudu.
E. Vērpe: – Tieši māksla ir nozare ar vislielāko pievienoto vērtību. Tas pats Vinsents van Gogs tam ir labs piemērs – mākslinieks dzīvoja pusbadā, bet šobrīd Nīderlande jau gadiem pelna uz viņa rēķina, no visas pasaules brauc muzejos aplūkot viņa gleznas, kas tagad maksā miljonus, bet toreiz tās nevienu neinteresēja.
Itālija vispār dzīvo lielā mērā uz iepriekšējās paaudzēs radīto kultūras vērtību rēķina. Arī mēs redzam, kā mainījies apmeklētāju skaits izremontētajā Nacionālajā mākslas muzejā, bet viņi jau arī maksā ne vien par biļetēm, bet arī par transportu, pusdienām utt.
S. Krese: – Sabiedrībā neizpratni par kultūras nozari raisa arī tas, ka viss tiek salikts vienā maisā – kultūras produkti, kas ir pilnībā orientēti uz izklaidi, vai arī, piemēram, radošās industrijas, kuru pamatā jau iestrādāts biznesa priekšnosacījums.
Un tad ir – bibliotēkas, muzeji, teātri, kas uzkrāj, rada un rāda kultūras produktu, kas jau ir izsijāts, novērtēts un atzīts.
Man liekas, ka visvērtīgākā un visvairāk atbalstāmā ir tā kultūras sadaļa, kas tieši veicina procesu, kur vari kļūdīties, eksperimentēt – kā van Gogs sasmērēt audeklu un atstāt kaut kādā šķūnī, un tad pēc gadiem tā kļūst par milzu vērtību.
E. Vērpe: – Acīmredzot viņa laikā sabiedrībai to nevajadzēja. Tieši tāpat kā tagad nav izpratnes par to, ko dara LLMC.
S. Krese: – Tieši tā – nav izpratnes par to, ko dara nevalstiskais sektors, kas nodarbojas ar procesa virzīšanu, nemitīgu pārjautāšanu, eksperimentiem utt. Tieši tajā ir ļoti svarīgi ieguldīt naudu, jo nekad nezini, vai tieši tur neizaugs flagmanis, kas pēc dažiem gadiem varbūt vispār izvilks Latvijas ekonomiku.
M. Pavlova: – Tā ir, ka jaunrades radīto atdevi var izvērtēt tikai ilgākā perspektīvā. Šogad Ģertrūdes ielas teātrim jau aprit 10 gadu un tas, ko redzam, ka tas netieši ir izmainījis teātru sektoru un vispār – nodarbinātības formu teātra sektorā. Bet tas viss prasa laiku, tāpēc ir tik svarīgs jautājums par izpratni.
Ja domājam tikai ekonomiskās kategorijās, tad jau visu kultūras budžetu var ieguldīt viena Holivudas tipa blokbāstera producēšanā, cits jautājums – ko no tā iegūsim kā sabiedrība?
– Vai ir pietiekama komunikācija par šīm lietām, arī, piemēram, par Latvijas kultūras eksporta izcili nozīmīgo daļu valsts kopējā eksporta apjomā?
E. Vērpe: – Ar ko gan būtu jākomunicē, lai pierādītu, ka kultūrai ir kaut kāda jēga valsts eksistencē?
Savulaik, kad Latvijas valsts izveidoja Kultūras fondu, tieši valstsvīri – Čakste, Ulmanis, Plāķis (Juris Plāķis, 1869 –1942, izglītības ministrs no 1920. līdz 1921. gadam) – bija tie, kas veidoja tā padomi.
Šobrīd, lai valstsvīri atbalstītu kultūru, mums acīmredzot vajadzētu atgriezties tajā laikā.
Jo komunikācija ar Finanšu ministriju ir vienkārši pazemojoša. Es labprāt gribētu redzēt Valsts prezidentu VKKF padomē, lai viņš saprastu, kādos apstākļos kultūra šobrīd eksistē.
J. Gailītis: – Mums šobrīd ir tāda cilšu kultūra un katrai ir sava valoda. Ieņēmumu un izdevumu analīzes LMA esam taisījuši par vairākiem projektiem, bet pamatprincips ir tāds, ka jāveido ekosistēma, kur var piedzimt talanti un attīstīt savas spējas tepat, Latvijā.
Ko nesīs “Tab Fab”
– Viena no tuvākās nākotnes nozīmīgākajām iecerēm kultūras pelnošās daļas – radošo industriju – jomā ir vērienīgais “Tab Fab” projekts Miera un A. Briāna ielā. Kādā veidā tas risinās radošo industriju attīstības problēmas – pieejamā finansējuma ierobežotība, savstarpējā konkurence, kā arī sāncensība ar komerciālajām iestādēm, dominējošais mikrouzņēmumu pārsvars, problēmas ar nozaru daudzveidību u. c.?
U. Zariņš: – Lai arī radošā kvartāla izveides projekts ir iespaidīgs – Kultūras ministrija tam piesaistījusi teju 10 miljonus eiro ES fondu un valsts budžeta finansējuma –, viens Tabakas fabrikas projekts neatrisinās visas šīs problēmas.
Absolūti neesam unikāli, jo arī Eiropā no visiem kultūras un radošo industriju uzņēmumiem 95% ir tieši mazie, nodarbinot mazāk par 10 cilvēkiem. Tajā pašā laikā tie ir ar ārkārtīgi augstu eksporta un inovācijas potenciālu. Strādājam, lai ieguldītu tieši cilvēkos – no 2016. gada darbojas Radošo industriju biznesa inkubators, 2018. gadā darbu uzsāka Dizaina informācijas centrs.
Tabakas fabriku redzam kā fizisku un virtuālu platformu, kur vienkopus vienā infrastruktūrā dzīvo gan Radošo industriju inkubators, gan Mākslas akadēmija un prototipēšanas darbnīca “Riga Makerspace” u. c.
J. Gailītis: – Šis projekts ir saņēmis ES fondu atbalstu – “Tab Fab” piešķirti seši un prototipēšanas darbnīcai “Riga Makerspace” Briāna ielā 13 – pieci miljoni eiro, bet dāņu valdība devusi finansējumu radošo industriju inkubatora izveidei.
Tas būs vesels komplekss, ar ko attīstīsim šo pilsētas rajonu, un, protams, jau ir vērojama liela interese no vietējiem iedzīvotājiem un aug nekustamo īpašumu cenas šajā apkaimē. Kopumā tas veicinās visas pilsētas attīstību un nodrošinās arī jaunas darba vietas, kā arī ienākumus saistībā ar nekustamā īpašuma, ienākuma un daudziem citiem nodokļiem.
LMA kā lietotājai tas nozīmē, ka varēsim apmācīt jauniešus jaunajās tehnoloģijās, un tas ir ļoti svarīgi, jo iepriekšējā plānošanas posmā tika ieguldīti lieli līdzekļi vidējās izglītības posma aprīkojumā, bet, kad jaunietis iet uz augstāko izglītību, būtu muļķīgi, ja viņš netiktu klāt pie tāda paša līmeņa aprīkojuma.
Tas arī ir iemesls, kādēļ daudzi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas beidzēji izvēlējušies doties uz ārzemēm, jo neredz šeit attīstību.
– Cik saprotu, dizains nebūs vienīgā kultūras joma, kas tur atradīs vietu?
– Dizaina mājvieta būs “Riga Makerspace”, bet “Tab Fab” – LKA veicinātajiem projektiem. Celtniecība vēl nav sākusies, bet esam jau trešajā gadā pie šā projekta attīstības.
– Tomēr, vai nozaru pārstāvniecība šajā iespaidīgajā projektā ir pietiekama?
U. Zariņš: – Būtiski jau ir tas, ko šie radošo profesiju pārstāvji spēj pienest citām industrijām, un tad jau vairs nav tik svarīgi, kāda ir viņu specializācija, bet gan vērtība, ko viņi spēj dot.
– Vai tas palīdzēs citām nozarēm attīstīties?
– Tas būs atkarīgs no to vēlmes attīstīties un ņemt pretī to, kas tām tiks piedāvāts.
G. Laiviņa: – Teātris gan nav un nekad nebūs radošā industrija tās klasiskā izpratnē, ir arī virkne citu mākslas jomu, kuru rezultāts nav “produkts”, taču tās ir tieši tikpat nozīmīgas kā “ražojošās” jomas. Būs ļoti labi, ja “Tab Fab” būs infrastruktūra, kas ir pieejama arī teātra un dejas māksliniekiem.
S. Krese: – Piekrītu, ka ir bīstama tendence – visus mēģināt iespiest radošo industriju rāmī.
Milzu nozīme ir tieši procesam, domāšanas telpas un jaunas pieredzes radīšanai.
“Tab Fab” piedāvātā infrastruktūra arī varētu būt tam liels atspaids – piemēram, ja tur būtu zāles eksperimentālu izstāžu veidošanai.
U. Zariņš: – “Tab Fab” projektā ir iekļauta arī izstāžu zāle; tāpat tajā mājvietu atradīs arī Fotogrāfijas muzejs un LKA Kino muzejs. Būs lielas iespējas dažādu mākslas jomu sinerģijai.
J. Gailītis: – Plānots, ka abiem projektiem vajadzētu tapt atklātiem 2022. gada beigās. Māksla un dizains šajā izpratnē ir vienas monētas divas puses, un paredzēta gan izstāžu darbība, gan arī jauniešiem būs vide, kur apgūt dažādas tehnoloģijas, to skaitā virtuālās. Noteikti pie mums strādās scenogrāfi, kinoprofesionāļi, fotogrāfi. Ļoti svarīga ir abstraktās, kritiskās domāšanas rosināšana, lai attīstītos radošums.
– Vai ir jau domāts par tālākajiem finansēšanas mehānismiem?
– Skatāmies arī uz sadarbību ar uzņēmējiem, pašvaldībām, dažādām organizācijām – esam jau strādājuši ar Valsts policiju u. c.
– Vai ir idejas, kā radošo industriju attīstību vairāk sasaistīt ar reģioniem?
U. Zariņš: – Radošajiem uzņēmumiem neviens neliedz pieteikties LIAA reģionālajos biznesa inkubatoros, kas šobrīd ir 15 visā Latvijā, un tas arī aktīvi notiek. Tik liela mēroga projekts kā “Tab Fab” gan pašlaik reģionos plānots netiek, bet ir skaidrs, ka reģioni ir svarīgi – “RADI” nedēļa šogad tiks vērsta šajā aspektā.
J. Gailītis: – Jau tagad LMA sadarbojas ar pašvaldībām – “Adatu fabriku” Kuldīgā, ir iecere tur attīstīt pakalpojumu dizaina kursu, tāpat – Cēsīm, Saulkrastiem u. c.
– Un kā tas viss saskanēs ar lielajiem stratēģiskās plānošanas dokumentiem, pie kuriem jāsāk strādāt?
U. Zariņš: – Sākam par to domāt un jau ir pilnīgi skaidrs, ka skatīsimies daudz precīzāk, kā strādāt ne tikai nozaru griezumā, bet arī, cik kultūras pakalpojumi ir pieejami dažādām sabiedrības grupām; kā varam uzrunāt pensionārus, jauniešus, bērnus.
Atšķirībā no iepriekšējā “Nacionālās attīstības plāna”, kur līdz ar ekonomikas izrāviena moto viss bija pakārtots tīri ekonomiskam skatījumam, jaunajās pamatnostādnēs vadmotīvs būs cilvēks un viņa labklājība visās tās izpausmēs.
Un, ja iepriekšējās kultūra bija jāmeklē ar palielināmo stiklu, šajās kultūra ir viens no sešiem vaļiem.
Lai gan ir gana daudz nezināmo, mūsu skatījumā tas ir liels bonuss, kas ļaus daudz precīzāk pozicionēt kultūru nākamajos septiņos gados.
– Reiz (2007. gada pētījumā) pavīdēja tāda ideja, ka pelnošā kultūras daļa varbūt varētu finansēt a priori nepelnošo, bet nepieciešamo – kā savā vairākumā muzeji, bibliotēkas u. c.? Cik tas jēdzīgi un reāli?
S. Krese: – Tā mēs nonāktu pilnīgā strupceļā – atgriežoties pie šāda modeļa, pieņemtu, ka kultūra kaut kur vārās pati savā katlā un arī pati sevi finansē. Nē, tā ir visas sabiedrības atbildība – domāt un saprast, kāpēc kultūrai vajag šo finansējumu.
G. Laiviņa: – Atļaušos apgalvot, ka kultūras nozares attieksme pret dalību valsts ekonomikā, iespējams, ir pat godprātīgāka un apzinīgāka nekā dažās citās nozarēs.
J. Gailītis: – Pērn noraidītā iecere, ka cilvēki drīkst no sevis maksātā ienākuma nodokļa 1% novirzīt sabiedriskā labuma organizācijām, iespējams, būtu solis šajā virzienā. Varbūt šajā gadījumā mēs kā kultūras cilvēki varētu pierādīt, ka varam piesaistīt šo naudu?
U. Zariņš: – Kultūrai varbūt arī ir nedaudz tēla problēma – atšķirībā no izglītības, aizsardzības un veselības, kur visiem ir it kā skaidrs, kāpēc nauda tiek piešķirta. Protams, tiek jautāts, cik tā lietderīgi un efektīvi šajās nozarēs tiek tērēta, bet neviens neprasa tām pašfinansēties. Piekrītu, ka uz kultūru kā sabiedriski nozīmīgu nozari skatījumam vajadzētu būt tieši tādam pašam.
