Kultūrā slēpjas Latvijas nākotne – saruna par Jāzepu Vītolu sekotājiem 17
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieši Jāzepa vārda dienā, 19. martā, ar tradicionālo piemiņas brīdi un īpašu koncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) aizsāks tās dibinātāja, pirmā rektora un izcilā latviešu komponista Jāzepa Vītola 160. jubilejas svinības. Kā šobrīd sokas J. Vītola iesāktais, audzinot jaunos latviešu talantus, un cik vērienīgi izskan paša Vītola vārds? To skaidrojam sarunā ar J. Vītola iedibināto tradīciju turpinātāju, JVLMA rektoru, profesoru Guntaru Prāni.
Ar vairākiem koncertiem, kā arī ar jaunu, J. Vītolam veltītu izdevumu JVLMA uzņēmusies galvenā iniciatora lomu latviešu mūzikas patriarha piemiņas veidošanā viņa apaļās jubilejas gadā. 19. martā svētku diena iesāksies ar piemiņas brīdi Meža kapos pie J. Vītola atdusas vietas. Savukārt pēcpusdienā JVLMA Lielajā zālē norisināsies Jāzepa dienas svētku koncerts, kurā muzicēs kupls mūziķu pulks – JVLMA simfoniskais orķestris, jauktais koris, džeza ansamblis un solisti. Izskanēs gan retāk atskaņoti J. Vītola vokālās un instrumentālās kamermūzikas opusi, simfoniskās svītas “Dārgakmeņi” pārlikums divām klavierēm, gan veltījums Vītolam – četri studentu jaundarbi.
“Mūsu pienākums ir piedāvāt mūsu plecus tiem, kuri pēc mums nāk, lai tie mūsu augumu pāraugtu, mums pāri celtos,” pravietiski teicis Jāzeps Vītols. Kā jūs teiktu, kādā šo talantu spodrināšanas ceļa posmā šobrīd ir Mūzikas akadēmija?
G. Prānis: Šis simboliskais citāts iezīmē to, ka Mūzikas akadēmijai ir jābūt nemitīgā mainībā. Lai tie, kas nāk pēc mums, mūs pāraugtu un ietu vēl tālāk. Meistara – mācekļa princips. Īsts meistars, drošs sevī, neierauga mācekļus kā konkurentus, bet priecājas par viņu panākumiem. Šis princips – atbalstīt jaunos talantus, palīdzēt viņiem izaugt – ir saglabājies nemainīgs, kaut veicam izmaiņas, eksperimentus, jaunieviesumus. Jaunie būs tie, kas kops un uzturēs mūsu kultūru, tātad mūsu dziļāko identitāti. Viņi arī nesīs Latvijas vārdu tālu pasaulē. Šis process sākas jau bērnu mūzikas skolās, vidusskolās, bet īpaši – studiju gados, kad iespējamas dažādas sadarbības, var braukt mācīties, pilnveidoties un “tīkloties” ar vienaudžiem visā pasaulē.
Kas ir tie šķēršļi, kas kavē tuvošanos ideālam?
Šobrīd daudz diskutē par to, kā tiek finansēta augstākā izglītība, un es tur saredzu daudz izaicinājumu. Ir ļoti svarīgi, ka valstiskā līmenī tiktu ieraudzīts tas, ko mēs darām, audzinot nākotnes profesionāļus gan mūsu operai, gan profesionālajiem kolektīviem – orķestriem, koriem, kuri regulāri reprezentē Latviju. Lai tas varētu norisināties ilgtermiņā, ir jābūt finansiālam segumam un tādam izglītības modelim, kas to respektē. Šobrīd nav gana lielas skaidrības, kā varēsim turpināt augt un attīstīties. Ļoti ceru uz auglīgu diskusiju ar likuma pieņēmējiem, ministrijām. Jāsaprot, ka kultūrā slēpjas Latvijas nākotne. Diskutējot par valsts budžetu, vēlreiz gribu uzsvērt, ka nākotnes Latvija ir cieši saistīta ar tās plaukstošu kultūras dzīvi. Domājot par Vītolu, kurš teica – mana vieta ir Latvijā, vēloties veidot šo valsti, man ir svarīga ilgstošās tagadnes forma – nekad nepārtraukt to darīt. Tas ir nemitīgs uzdevums katrai paaudzei. Arī mūsējai – izdarīt to maksimumu, lai arī nākotnes latvieši un tie, kas Latvijā dzīvos, sevi identificētu ar Latviju – gan kā klausītāji, gan kā mākslinieciski iesaistītie.
Jāzepu Vītolu pazīstam viņa mūzikā, zinām viņu kā Mūzikas akadēmijas dibinātāju. Un tomēr, vai Vītola jubilejas gadā vēl uzzināsim par viņu ko jaunu? Piemēram, par ilgo darbošanos Pēterburgā… Nāk prātā Vītola laikabiedrs, Mākslas akadēmijas dibinātājs Vilhelms Purvītis, kurš viņa jubilejas gadā pērn tika vērienīgi atklāts no jauna…
No savas puses mēģināsim Vītolu aktualizēt visplašākajā mērogā. Šajā rudenī nāks klajā mūsu pētnieces Zanes Prēdeles apjomīga grāmata par Jāzepu Vītolu. Pirms nedaudz gadiem viņa paspēja būt Pēterburgas konservatorijā un tur studēt tā laikā liecības, dokumentus – Pēterburgā Vītols studēja un strādāja, līdz tika aicināts uz Latviju, atgriezās te un lielā mērā iesaistījās nacionālas valsts tapšanā. Par fundamentālu pamatakmeni valsts mērogā kļuva jaundibinātās mākslas augstākās izglītības institūcijas – Mūzikas akadēmija, Mākslas akadēmija. Ir vēl gana daudz atrodams un atklājams par Jāzepu Vītolu, piemēram, sarakste starp viņu un viņa mīļoto sievu Anniju, kur neformālā, ļoti sirsnīgā veidā varam atrast liecības par to, kas viņam pašam bija svarīgi. Tur sasaistās kopā valsts nākotne, profesionāla mūzika, kas, kā domāja Vītols, nevar tapt citādi kā caur plašu mūzikas skolotāju tīklu. Līdzās atklājam arī dziļi cilvēciskas lietas, piemēram, Vītolam patika makšķerēt, bet vienatnē – aprunāties ar viņa papagailīti Pēterīti.
Jāzepa dienas koncerts 19. martā veidots drosmīgi – skanēs ne tikai paša dižgara skaņdarbi, bet arī pavisam jaunu autoru kompozīcijas.
Vītola dzimšanas diena ir vasarā, 26. jūlijā, kad Mūzikas akadēmijā ir atvaļinājumu laiks, tāpēc ieskandinām jubilejas gadu Jāzepa dienā, 19. martā. Tas būs zvans, kas uzsāk jubilejas svinēšanu. Sāksim ar piemiņas brīdi kapos, jo Vītols, kā zināms, pēc neatkarības atgūšanas tika pārapbedīts no Lībekas Rīgā. Savā testamentā viņš bija norādījis, ka grib atgriezties brīvā Latvijā, tā jau 1943. gadā paužot nesalaužamu ticību, ka Latvija būs brīva.
Jāzepa dienas koncertā mums bija ļoti svarīgi ne tikai atskaņot paša Vītola mūziku – kamermūziku, mazliet retāk atskaņotus skaņdarbus –, bet arī iemiesot viņa domu par nākotnes talantiem, ar kuriem arī viņš strādāja kā Mūzikas akadēmijas rektors un kompozīcijas profesors. Līdz ar to kompozīcijas katedrā studenti piedalījās nosacītā konkursā, radot jaundarbus, kas rezonē ar Jāzepa Vītola jubileju un viņa personību. Aleksandra Avrameca “Safīra atspulgs” sasaucas ar Vītola “Dārgakmeņiem”, bet Ernests Mediņš radījis skaņdarbu vibrofonam un simfoniskajam orķestrim “Gaisma pilī”. Skanēs arī Gaita Jāņa Pujāta un Leonardo Rossi jaundarbi. Esmu priecīgs, ka šādi veidojas skaniska arka ar Vītolu, ietverot gan vēsturiskā mantojuma kopšanu, gan skatu nākotnē.
Vai kā īpaši iecerēts izcelt arī Vītola kormūziku?
Vītols un kora dziesma, viņa “Gaismas pils” ir Dziesmu svētku neatņemama sastāvdaļa, turklāt Vītola 160. jubilejas gads sasaucas ar Dziesmu svētku 150. gadskārtu. Jāatgādina, ka Vītols pats bija Dziesmu svētku kustības ļoti aktīvs dalībnieks, virzītājs, arī virsdiriģents. Šogad Mūzikas akadēmijas koris kopā ar Kordiriģēšanas katedras mācībspēkiem gatavo skaistu Jāzepa Vītola kora dziesmu programmu rudenī. Man jāpalepojas, ka visi mūsu Kordiriģēšanas katedras mācībspēki šogad ir arī Dziesmu svētku virsdiriģenti. Man pašam būs gods muzicēt vokālo ansambļu koncertā, kā arī piedalīties vairākās žūrijās. Kopumā mēģinām aptvert visu plašumu un dziļumu, ko Vītola atstātais mantojums nes sev līdzi. Arī tāpēc ceram, ka politiķi sapratīs – ja Mūzikas akadēmijai nebūs pietiekama atbalsta, tas ļoti ātri atsauksies uz Dziesmu svētkiem, jo mēs taču esam šajā kopējā koru kustības asinsritē.
Par jaunajiem talantiem runājot – par kādām studiju programmām jaunieši interesējas vairāk? Vai pandēmija nav mazinājusi interesi par mūzikas studijām?
Ar lielu prieku un atvieglojumu vasarā uzņēmām pat vairāk studējošo nekā pirms dažiem gadiem. Tas ir skaidrs signāls, ka mums ir daudz radošu talantu un ka viņi vēlas ieguldīt talanta izkopšanā. Mums tas nozīmē primāri nemitīgi pārvērtēt lietas, lai varam uzturēt visaugstāko kvalitāti, kas ir mūsu pamatu pamats. Šobrīd konkurējam vismaz Eiropas mērogā, jo visas durvis ir vaļā braukšanai arī citur, tāpēc prieks, ka nāk pie mums un ierauga to, kas mums ir. Protams, bez pienācīga finanšu atbalsta kvalitāte nav uzturama – arī šajā ziņā dzīvojam konkurences apstākļos. Šobrīd nemainīgi augsta interese ir par vokālo mākslu un kompozīciju. Liels pieplūdums ir arī kordiriģēšanā. Mūsu koru kustībai ir vajadzīgi jauni, iedvesmojoši vadītāji – bez viņiem kustība sāks nīkuļot. Strauji izaugusi Džeza mūzikas katedra – pirms dažiem gadiem nodibinājām Mūzikas akadēmijas bigbendu, kas jau darbojas ar starptautisku vērienu. Reizē apzināmies, ka mūsu pamata misija ir pārklājums – mums jānodrošina ar jauniem profesionāļiem kori un orķestri, kā arī skolotāju tīkls visas Latvijas mērogā, par to runāja jau Vītols.
Šogad Mūzikas akadēmija piedzīvo arī akreditācijas procesu, kas nozīmē arī to, ka esat domājuši par jaunām studiju programmām, piemēram, šobrīd aktuālo mūzikas producēšanu.
Akreditācija uzliek mums uzdevumu sevi izvērtēt, pārvērtēt, koriģēt un pat radīt jaunas programmas. Arī šajā virzienā esam spēruši plašu soli uz priekšu. Mana dziļa pārliecība – ir svarīgi kopt mantojumu, akadēmiskās disciplīnas, bet daudzviet pasaulē robeža starp akadēmisko un neakadēmisko ir visai nosacīta. Tāpēc esam aktīvi sākuši strādāt pie filmu mūzikas un mūzikas producēšanas virzienu izveidošanas sadarbībā ar mūsu mācībspēku Rihardu Zaļupi, galveno vilcējspēku šajā virzienā. Pirms mēneša notika fantastiskas meistarklases ar Zviedrijas profesoriem, kuri jau darbojas šajā jomā pasaules līmenī.
Cik vienkārši ir piedāvāt līdzvērtīgu atalgojumu atbraucējiem?
Tas ir ļoti sarežģīti. Mūsu un Igaunijas mūzikas akadēmijā studējošo skaits ir gandrīz identisks, taču viņu finansējums ir mazliet vairāk nekā divreiz lielāks nekā mūsu. Šobrīd esam izdzīvošanas režīmā.
Vai rektora pienākumi nav pavirzījuši malā jūsu paša kā mākslinieka, mūziķa darbību?
Turpinu darboties gan ar savu ansambli “Schola Cantorum Riga”, gan dažādos sastāvos ar savu vēsturisko instrumentu rataliru un dziedāšanu, kas ļoti sasaistās ar manām pētnieciskajām interesēm – senāko latviešu mūzikas vēstures slāni. Vasarā Senās mūzikas festivālā “Schola Cantorum Riga” būs jauna programma. Esam arī uzaicināti uz slaveno Ūzedomas festivālu Vācijā. Uzskatu, ka Mūzikas akadēmijā rektors nevar būt tikai administrators, nozīmīga stīga ir arī pašam radoši darboties un būt daļai no visa lielā procesa. Atklāti sakot, nereti tie ir vienīgie brīži, kur tu atkal smelies jaunu prieku, iedvesmu, motivāciju un spēku turpināt pildīt atbildīgo uzdevumu.
