Anda Līce: Kultūra mirst klusējot. No tās kratās vaļā patērnieciskumā ieslīgusī sabiedrība? 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es pārcilāju atmiņā tos ievērojamo kultūras personību mājas muzejus, kurus esmu Latvijā apmeklējusi. Ar kādu aizrautību un neatlaidību tos veidojot, daudzi cilvēki paši izauga par spilgtām personībām!
Vai kāds ir apzinājis, kas ar šiem muzejiem, kuri padomju gados, īpaši laukos, kļuva par garīgās dzīves orientieriem, notiek šodien?
Par vairākiem šādiem muzejiem cilvēki saka – bēdu ieleja. Kā tad tā – okupācijas gados nosargājām, bet, atgūstot neatkarību, atdodam zudībai vienu no tiem nedaudzajiem saikļiem, kas sasaista laikmetus un paaudzes?
Vai problēma neslēpjas tajā, ka šodien no kultūras kratās vaļā ne tikai vietējā vara, bet vispirms jau patērnieciskumā ieslīgusī sabiedrība?
Kad skolēni pavasaros un rudeņos devās uz kādu tuvējo muzeju un piedalījās teritorijas sakopšanā, viņi tika pie īpašas balvas – iespējas ielūkoties sava slavenā novadnieka dzīvē un fiziski sajust viņa laika garu.
Tas atmiņā iespiedās uz mūžu. Tagad šī kustība ir apsīkusi – jo skolēnus nedrīkstot no mācību procesa atraut. No savas kultūras un vēstures gan.
Jēdzienu “kultūra” šodien ir diezgan grūti nodefinēt – bieži vairs nav saprotams, ko tas sevī ietver. Piemēram, kā saukt parādību, kas tagad pārņem sociālos tīklus?
Varbūt pats šis jaunais sazināšanās veids jāsauc kādā citā vārdā, jo jēdziens “atrasties tīklā” neko labu nevēstī. Tīmekli var saraut, bet izpiņķerēties laukā no tīkla ir daudz grūtāk.
Par diskusiju kultūru šādos satracināto tīklos var runāt visai nosacīti, tieši pandēmijas gadā jau tā vārgās diskusijas ir nomainījusi verbāla nomētāšana ar akmeņiem.
Nav tādas dzīves jomas, kura nebūtu saistīta ar kultūru. Pie tās pieder arī mēra sajūta, kuras šodien katastrofāli pietrūkst. Lai palūkojamies kaut vai uz individuālo māju sektoru. Tik bieži milzīgai naudai līdzi nāk pilnīgs mēra sajūtas trūkums.
Kopēdami seno laiku pilis, jaunlaiku bagātnieki sacenšas monumentalitātē un eklektikā, neapjēdzot, cik neiederīgas un nomācošas (īpaši lauku un mazpilsētas ainavā) izskatās gan pašas celtnes, gan lielie betonētie pagalmi un augstie, bezgaumīgie žogi.
Arī tā var norobežoties no kultūras.
Interesanti, cik līdzekļu šie jaunbagātnieki ziedo, piemēram, tuvējā muzeja uzturēšanai, savu novadnieku darbu popularizēšanai vai vismaz viņu kapu sakopšanai?
Bet pa to laiku atkal kādā novadā ar zirnekļu tīkliem aizaustā, beigtiem taureņiem uz palodzēm un interesentiem slēgtā mājā muzejā klusējot mirst kultūra. Tos, kas teiks – tā ir neizbēgamība –, gribas paturpināt – mūsdienu sabiedrības radīta.
