Kultūra, miers un piedzīvojumi Turcijas dienvidrietumos 0
Ceļojums pa Turcijas dienvidrietumiem sākas Izmirā, kur izbaudāms antīkās, kristietības un islāma kultūras mantojuma savijums. Mūsu pulciņa sabiedrotie visu ceļojuma laiku bija gaišmatainā turku gide Ailīna, kā arī mikroautobusa šoferis, kaptans (komandieris) Nuri.
Trešās lielākās Turcijas pilsētas Izmiras naksnīgās ielas atstāj iespaidu, ka esam ieradušies visādi attīstītā vietā. Uz viena no pakalniem ieraugu grandiozu Turcijas reformatora Mustafas Kemala Ataturka ģīmetni. Turki ar šo personu lepojas, tādēļ arī citās pilsētās atrodami viņa godināšanas apliecinājumi. Viens no kristīgo tūristu mērķiem Izmirā ir Sv. Polikarpa baznīca. Polikarps bijis viens no apustuļa Jāņa mācekļiem un miris mocekļa nāvē ap 155. gadu. Vatikāna aprūpētajā baznīcā griestus rotā Sv. Polikarpa soda izpildes aina. Izmiras centrālo laukumu sauc “Konak”, un tajā atrodas viens no pilsētas simboliem – Pulksteņtornis, ko personīgas draudzības vārdā Otomaņu impērijas sultānam Abdulhamidam II dāvinājis Vācijas ķeizars Vilhelms II. Apmeklējam arī Izmiras bazāru – tajā nopērkamas rotas, dažādi apģērbi, lakati un arī kāzu kleitas. Kā stāsta Ailīna, katru gadu Izmirā notiek kāzu kleitu gadatirgi. Vienā no ielām slejas piecstāvīgs kāzu kleitu veikals.
Reiz Izmiru sauca par Smirnu, un tā ir arī sengrieķu eposu “Odiseja” un “Iliāda” autora Homēra dzimtā pilsēta. Smirnas agorā joprojām norisinās arheoloģiskie izrakumi. Vietumis uz seno ēku grīdām saglabājušās mozaīkas, bet uz sienām redzami to laiku grafiti, kuros lielākoties attēloti gladiatori. No Smirnas agoras uz Izmiras cietoksni ved slepens tunelis. Tajā mums ļauj ieskatīties. Gribas pa kilometru garo tuneli arī pastaigāt, taču izrādās, ka tajā ir ūdens, ko sākumā nebiju pamanījis. Atbraukšu uz Izmiru ar draugiem, un tad tuneli pieveiksim!
Vakarpusi pavadām vietējo jauniešu iecienītā bārā. Krogā sēdošos no automašīnām novēro jaunieši. “Pie jums izskatās tīri rietumnieciski,” bilstu Ailīnai. “Te ir metropole, cilvēki dzīvo lielpilsētas dzīvi,” viņa atsaka.
Efesas sargi
Nākamajā dienā ceļš ved uz Češmi, kas pazīstama kā sērfotāju iecienīta vieta. Līcī gan nav nevienas buras (šobrīd sezona jau sākusies). Turku valodā “češme” nozīmē “avots”, un arī šodien šeit vai katrā viesnīcā var ļauties peldēm ārstnieciskajos ūdeņos.
Tālāk Efesa ar Sv. Jaunavas Marijas svētvietu. Marija šeit dzīvojusi pēc Jēzus Kristus nāves, un par viņu rūpes uzņēmies apustulis Jānis. Svētvietā ir neliela kapela un vairāki svētā ūdens avoti. Ticīgie uzskata, ka viens no avotiem dod svētību mīlestībā, citi – veselībā un naudā. Svētvietā dzirdams liels valodu ņūklis. Dodamies uz senās Efesas drupām, kur ilgāks laiks jāgaida formalitāšu nokārtošanas dēļ. Laiku nositam, aplūkojot suvenīru paviljonu ar anglisku nosaukumu “Genuine Fake Watches” (“Īsti viltoti pulksteņi”). “Sveiks, mans draugs,” vācu valodā uzsauc viens no pārdevējiem. Izskaidrojos, ka esmu no “Lettland”, nevis “Holland”, un nokaulēju krekliņu ar Turcijas zvaigzni un pusmēnesi no 20 uz 12 lirām.
Beidzot esam Efesā. Pirmais, ko ieraugu, ir zem koka zvilnošs suņuks. Nākamais “sargs” ir uz paaugstinājuma gulošs kaķis, kurš bauda pavasara saulīti un apkopj savu kažoku. Paejot tam garām, nonākam Efesas agorā – vietā, kur senatori reiz apsprieda pilsētas lietas. Augstāku amatu ieņemošie sēdējuši pirmajās rindās, ko iezīmē lauvas pēda. Majestātiska senās pilsētas centrā stāv Efesas bibliotēka. Ar 20 000 rakstu ruļļiem tā bijusi otrā lielākā antīkajā pasaulē. Efesa lepojās arī ar amfiteātri 25 000 skatītājiem. Antīkajos laikos pilsēta bija samērā liela – tajā dzīvojuši ap 200 000 cilvēku.
“Sirindže” – Mīlīgā!
“Mīlīgi” ir nosaukuma tulkojums Sirindžes ciemam, kurā ieturam vakariņas. Uz ciemu ved septiņus kilometrus garš serpentīna ceļš. Sirindžes ieliņas mazas, šauras, bruģētas, dakstiņu jumti, mazi veikaliņi ar mājas vīnu un turku vecmāmiņu adījumiem, no kuriem daži motīvi atgādina Latvijā redzētos. Restorānā mūs sagaida tā saimnieks ar brūnām labsirdīgām acīm. Sākam ar olīvām, dolmu, pipariem un tomātiem. Jo sevišķi izbaudām pankūkas, kurās iecepti zaļumi – gatavošana uzticēta īpašai šī amata pratējai. Dzīve šeit rit lēnāk nekā Izmirā, tādēļ Sirindži atpūtai iecienījuši pensionāri. Ciemā var noīrēt māju vai jumta stāvu. Arī turku jaunieši novērtē Sirindži un uzskata šo par vietu, kur vērts atgriezties, vislabāk jau divatā.
Nākamajā dienā aplūkojam apustuļa Jāņa kapavietu un par godu svētajam uzceltās katedrāles drupas Selčukas pilsētā. No pakalna tālāk redzama sultāna Isas Beja laikā celtā mošeja. Tajā sēž imams, kurš pārdomā dzīvi un lūdz. Te viņš esot katru dienu. Netālu no mošejas atrodas Artemīdas tempļa drupas. Antīkajos laikos efesiešiem Artemīda bijusi galvenā dieviete. No tempļa pāri palikusi viena kolonna, taču te ir dīķis ar gulbjiem, zosīm un bruņurupučiem.
Apmeklējot Olīveļļas muzeju, uzzinām, ka antīkajā pasaulē pirmo reizi olīveļļa iegūta pilsētā, kuru mūsdienās sauc par Urlu. Vecos laikos olīveļļu ar kājām spiedušas sievietes, turklāt pastāvējusi stingra kvalitātes kontrole – spiedējas nedrīkstēja būt smagākas par 70 kilogramiem.
“Draugi” piedāvā
Pili Bodrumā savulaik uzbūvējuši Hospitāliešu ordeņa bruņinieki, kuri mājoja Rodas salā. Cietoksnī, ko bruņinieki uzcēla 15. gadsimtā, lai aizsargātos pret turkiem – seldžukiem, viņi dzīvojuši atbilstoši savai izcelsmei. Katram bijis savs tornis – vācu, angļu, franču.
Bodrumas ostu rotā liels skaits koka burinieku, kas piešķir īpašu šarmu. Vakarā apmeklējam Bodrumas bazāru, kurā tirgo viltotus pazīstamu zīmolu kreklus, jakas, šalles, pulksteņus, smaržas un sieviešu rokassomiņas – par to kvalitāti gan nemāku spriest. Jāsaka, ka viltoto preču piedāvājumam raksturīgs vienveidīgums. Preci pirkt par uzreiz nosaukto cenu nav ieteicams; to var nokaulēt divas līdz četras reizes lētāk. Tomēr arī Bodrumas oficiālajā tirdzniecības centrā labas drēbes pieejamas par pieņemamām cenām.
Uzturoties Bodrumā, jāapmeklē Halikarnasas mauzoleja drupas. Mauzolejs bija viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Kapenes uzcēla par godu valdniekam Mauzolam, no kā arī cēlies vārds “mauzolejs”. Kapeņu augstums bijis 44 metri, bet apkārtmērs – ap 130 metru.
Marmarisas kūrortā izbraucam ar nelielu katamarānu. Tā kapteinis vēlīgi pieved mūs pie kādas alas, kur vajagot pateikt vēlēšanos. Pēcpusdienā nolemju izmest loku pa pilsētu, taču apstājos uzreiz aiz viesnīcas stūra, jo “draugi” piedāvā izbraukt ar ūdensmotociklu. Pirmie braukšanas mēģinājumi ir lēni, taču, braucot tālāk līcī, piesardzīgi izspiežu līdz 60 km/h. Tikmēr “draugi” mani fotografē. Starp citu, fotogrāfiju pirkšana ir brīva izvēle.
