Kultūra ļauj mums nebūt zvēriem!” Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi 6
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Leļļu teātra māksliniecisko vadību turpmākos piecus gadus ir uzņēmies režisors Mārtiņš Eihe, kurš teātrī vēlas ienest savu rokrakstu – laikmetīgu teātri, saplūdinot dažādus izteiksmes līdzekļus.
Sarunā ar režisoru – arī par to, kādēļ viņa agrāk vadītajā Rēzeknes teātrī “Joriks” nenotika Mārtiņa Eihes izrāde par Benesu Aijo, kādēļ jaunākā vecuma krievu bērniem Leļļu teātrī izrādīs izrādes krieviski un arī par gaidāmo iestudējumu Dailes teātrī, kur, iespējams, no pjedestāla tiks nocelts dažs kristīgās pasaules svētais.
Savulaik ar interesi skatījāmies jūsu dibinātās teātra apvienības “Nomadi” izrādes bērniem, piemēram, objektu izrādi “Vasaras sala”, kurā stāsta varoņu lomās iejutās spilveni. Kopš tā laika esat iestudējis dažādos teātros, dažādām auditorijām. Kas mudināja savā ziņā atgriezties pie teātra bērniem un jauniešiem, kā sevi pozicionē Leļļu teātris?
M. Eihe: “Vasaras sala” nav vienīgā tāda izrāde, bija arī “Ziemas māja”, arī “Mazais cilvēks” festivāla “Homo novus” ietvaros, bet Leļļu teātrī pirms aptuveni desmit gadiem veidojām izrādi “Kāzas”, tā gan bija pieaugušajiem. Arī Rēzeknē (teātrī “Joriks”) diezgan daudz domājām par jauniešiem un bērniem.
Ja runājam lielākā mērogā, tā sabiedrības daļa, ar ko patiešām ir vērts runāt, ir bērni un jaunieši. Kultūra ir viena no lietām, kas mūs veido par civilizētiem cilvēkiem – ļauj mums nebūt zvēriem. Ja mēs kultūras valodā sarunājamies ar bērniem, tad mums ir lielākas cerības, ka mums būs foršāka nākotne. Varbūt ne man vai vēl kādam manā vecumā, bet nākamajā paaudzē un viņu bērniem. Leļļu teātris šobrīd ir vienīgais valsts subsidētais teātris bērniem un jauniešiem.
Vēl ir daži neatkarīgie teātri, kas uzskata par savu pienākumu darboties šajā virzienā, piemēram Jānis Znotiņš un Reinis Suhanovs “Istabas” teātrī, daži teātri, piemēram, Valmieras teātris, kas bērniem un jauniešiem iestudē regulāri, kā arī taisa teātra festivālu, kas veltīts bērniem un jauniešiem. Lielā līknē tas ir viss, ko Latvijas teātri piedāvā bērniem. Šausmīgi uztraucamies, ka teātrim kopumā zūd auditorija, bet reizē jaunajiem cilvēkiem nestāstām un nerādām, kas ir teātris.
Mūsu bērnībā priekšstats par leļļu teātri bija visai vienpusīgs – širmis, lelles, no kurām mazākajiem reizēm bija bail, lielākoties klasiskas pasakas no Sniegbaltītes līdz Sarkangalvītei. Vai vēlaties ko mainīt, ieviest ko jaunu šajos priekšstatos un leļļu teātra izteiksmes līdzekļos?
Protams, viens no lelles darbināšanas principiem ir širmis – tikai tā var darboties trostu lelles. Bet tu vari nākt arī ārā no širmja, kā tas šovasar notika “Skroderdienās”. Otra lieta, runājot par saturu – ir savā ziņā traģiski, ka vecāki lielākoties izvēlas pirkt tika zināmus izrāžu nosaukumus. Ar saviem maciņiem viņi balso par to, lai repertuārs balstītos viņiem zināmās lietās – lai tas būtu droši. Kaut kādā ziņā mēs visi kultūru un mākslu pārdodam kā izklaidi.
Skaidrs, ja tu atnāc uz darbu, par ko nezini, kas tevi sagaida, un ja tur vēl tiek cilātas bērnam interesantas, vai, piemēram, pusaudzim, jaunietim neērtas tēmas, tad vecākiem ir jāturpina strādāt. Viņi nevar atpūsties – jāmēģina skaidrot, kas tas ir. Bet viens no kultūras mērķiem ir veidot savstarpēju sapratni starp dažādām lietām. Tāpēc mans virziens būs regulāri, vismaz reizi sezonā piedāvāt kaut ko atšķirīgu no līdz šim iestudētajām lietām. Tāpat katrā sezonā domāt par regulāru jauniešu un pieaugušo piesaisti. Protams, tas nozīmē papildu izmaksas.
Leļļu teātra nelielā zāle, kas neļauj pelnīt daudz, un nepietiekoša valsts dotācija allaž bijis jautājums darbakārtībā.
Teātris budžeta ziņā ir bijis viens no paraugteātriem fiskālās disciplīnas ievērošanā. Protams, ieņēmumi, salīdzinot ar citiem Rīgas teātriem, ir salīdzinoši mazāki, izejot no biļešu cenām un zāles izmēriem. Divsimt un simt vietas, protams, ļauj pelnīt mazāk. No nopelnītās un sakrātās naudas reizi sezonā vai divās izdodas izveidot kādu papildu projektu, piemēram, Dudas Paiva (“Zelta zirgs”) vai vēl kāda ārzemju režisora izrādi, kuru izmaksas un honorāri ir atšķirīgi.
Mans mērķis ir tuvoties tam, lai mūsu aktieri kļūst par māksliniem, kuriem ir viedoklis, ko viņi spēj arī pamatot un mākslā parādīt.
Esat piedalījies Leļļu teātra šīs sezonas repertuāra veidošanā?
Esmu bijis klātesošs, bet repertuārs galvenokārt jau bija salikts. No manas puses ir viens sānsolis, par kuru runāsim tad, kad tas būs pilnībā skaidrs. Savukārt decembrī kopā ar visiem Leļļu teātra režisoriem plānojam izveidot izrādi pieaugušajiem – sava veida leļļu kabarē ar jokiem, dzīvo mūziku un politiku, kā tas kabarē pienākas.
Lelles joprojām turpina dzīvot kabarē šovos, īpaši izplatīti tas ir Amerikā. Tajā idejas, dziesmas ģenerē visi aktieri, bet vizuāli to savieno mākslinieču apvienība “Grāfienes”. Man liekas, ka apstākļos, kad esam piedzīvojuši pandēmiju, Ukrainas karu, vēlēšanas, kas visus dzen kārtīgā stresā, visiem ir vajadzīgs kārtīgs izpūtiens, arī aktieriem. No otras puses, es šo izrādi sauktu par iepazīšanos.
Pats vēl kaut ko iestudēsit Leļļu teātrī?
Jau tālākā nākotnē kopā ar diviem citiem režisoriem esmu iecerējis veidot mūsu vēsturei veltītu izrādi pieaugušajiem, turpinot tēmu par mūsu attiecībām ar ebreju tautu – to kopā ar teātri “Joriks” aizsākām Rēzeknē ar izrādi “Mans kaimiņš ebrejs” (“Spēlmaņu nakts” balva 2020/2021). Šobrīd pētām triju Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas, rakstītas pirms Otrā pasaules kara – visu triju meiteņu dzīves apraujas holokausta laikā Latvijā. Rakstītas latviski, vāciski un jidišā; Rīgā, Strenčos un Preiļos, arī katram režisoram ir saistība ar vietām, kur šie notikumi norisinājušies.
Vai turpināsit darboties arī Rēzeknes teātrī “Joriks”, kur līdz šim bijāt mākslinieciskais vadītājs, ienesot teātrī laikmetīgas idejas?
Viens no iemesliem, kāpēc aizgāju no teātra “Joriks” un pieteicos darbam Leļļu teātrī, bija tas, ka neatradām kopīgu valodu ar pilsētas vadību, kas lika pārtraukt izrādes “Beness Aijo” iestudējumu par Benesu Aijo – rēzeknieti, kurš karo Donbasā un šobrīd dzīvo Maskavā. Izrādes vajadzībām intervējām vietējos iedzīvotājus – viņa skolotājus, Benesa Aijo mammu, universitātes biedrus.
Izrādei neapstiprināja budžetu, savukārt mūsu piesaistīto naudu dažādu šķēršļu dēļ nācās atgriezt. Tā kā nesakārtotības dēļ teātris joprojām ir Rēzeknes kultūras nama sastāvdaļa, savukārt kultūras nams ir Kultūras pārvaldes pakļautībā, pārvaldes vadītāja pateica, ka aktieri nedrīkst piedalīties šajā izrādē. To var saukt par tiešu cenzūru.
Aktieriem kultūras nama vadītāja stāstīja, ka Valsts drošības dienests vērsīšoties pret viņiem, ja viņi turpinās iestudēt šo iestādi. Notikušais bija svarīgs katalizators, lai es neturpinātu strādāt šajā teātrī. Iespējams, ka Rēzeknes dome uztraucas par savu reputāciju vai par to, kā tas izskanēs. Nekādā veidā šobrīd nav attaisnojams tas, ko Beness dara, bet viņa stāsts nav viennozīmīgs.
Piemēram, universitātē vēršanās pret viņu bija rasistiska un politiskās pārliecības dēļ. Dedzīgā rakstura dēļ viņu izmantoja dažādi politiskie spēki, tostarp nacionālboļševiki. Reizē neviens nezina, ka viņam, piemēram, ir Anglijā iegūts maģistra grāds bioloģijā. Materiāls ir tapis, un pie tā vēl atgriezīsimies. Šobrīd teātrim “Joriks” ir jauns mākslinieciskais vadītājs Antons Kiseļuss, kurš beidzis MHAT skolu Maskavā.
Kāda būs Leļļu teātra politika attiecībā uz seno tradīciju – izrādēm krievu valodā?
Daļa izrāžu krievu valodā šobrīd ir norakstītas, daļa – iesaldētas, jo ir neskaidras attiecības ar autoriem Krievijā. Šajā sezonā krievu valodā ir viens iestudējums. Mūsu uzdevums ir atrast to, kas ir laikmetīgs, atbilstīgs mūsu valsts vērtībām, un, ņemot to vērā, saglabāsim izrādes krievu valodā visjaunākajai auditorijai – trīs, četrus piecus gadus veciem bērniem. Tad man nav iebildumu, ka tā top arī krievu valodā, jo maziem bērniem ir jāredz māksla dzimtajā valodā. Tālākos gados jau ir izglītības iestāžu kompetence, lai bērni var izrādes skatīties latviski.
Reizē ir ļoti grūti saprast, ko krievu cilvēki lasa – es domāju laikmetīgu, nevis padomju literatūru. Rēzeknē Jānis Znotiņš krievu valodā iestudēja izrādi jauniešiem “Nekas” – par meiteni, kura izaicina savus klasesbiedrus atrast dzīves vērtību, ko viņi meklē lietās, kā rezultātā viņi meiteni nogalina. Krievu auditorija acīmredzot nebija gatava pirkt biļetes uz šādu izrādi – krievu skolas meta krustus un muka no mums pa gabalu. Daļa Latvijas krieviski runājošās daļas, runājot par vērtībām, joprojām dzīvo tur, kur mēs dzīvojām 90. gadu sākumā. Tā joprojām ir, piemēram, noklusēšanas kultūra. Latviešu auditorijā tomēr jau ir daļa vecāku, skolotāju, kuri ir gatavi vest bērnus uz sarežģītākām izrādēm.
Tikmēr Dailes teātrī drīzumā gaidāma pirmizrāde jūsu iestudētajai komēdijai ar gana provokatīvu nosaukumu “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”, kurā solīts iztirzāt to, vai tiešām vajadzēja apsūdzēt Jūdu par Jēzus nodošanu. Par ko būs jūsu stāsts?
Izrādi bijā jāsāk iestudēt jau pavasarī, bet dažādu iemeslu dēļ izrāde notiks tagad. (Pirmizrāde 9. oktobrī. – A. K.) Šis bija piedāvājums no Dailes teātra, un varu teikt, ka man ir interesanti strādāt ar šo darbu. Pats esmu cilvēks, kurš īsti nav ticīgs, bet mana vecvecmamma ir Latgales katoliete. Reliģija man vienmēr ir bijusi kaut kur blakus. Šī luga ar valodas vieglumu paskatās uz vienu no kristīgās pasaules lielākajiem noziegumiem.
Izrādē darbojas lielākoties vēsturiski personāži, sākot ar Svēto Pēteri un beidzot ar Māti Terēzi, un tajā tiek parādītas šo personāžu pretrunīgās šķautnes. Piemēram, par Māti Terēzi mēs zinām, ka viņa rūpējās par cilvēkiem, bet reizē nepievienojās katoļu baznīcas antisemītisma nosodījumam, jo uzskatīja, ka ebreji ir vainīgi pie Jēzus krustā sišanas. Mans uzdevums ir ieraudzīt kapeikas otru pusi, jo nav cilvēka, kurš ir absolūti labs vai absolūti ļauns. Varbūt kādam liksies, ka mūs jāsit krustā par šādu zaimošanu teātrī.
