Kultivējot mieru, gaismu un pieņemšanu. Saruna ar cigun instruktori Gundegu Freimani 10
Veselības atslēga mīt katrā no mums
Raksta autore: Dagnija Millere-Balandīna
No domformu terapeites un cigun instruktores Gundegas Freimanes staro spēks, stabilitāte un pārliecība par izvēlēto dzīves ceļu. Pārstāvot Džun Juaņ skolu, viņa ir atradusi veidu, kā dzīvot mierā un harmonijā. Taču, lai to sasniegtu, bez spēcīgas apņemšanās un pacietības neiztikt. Gundega dalās ar redzējumiem, kas palīdz viņai vest dzīvi veselīgi un bez bailēm, kas šobrīd, mūsdienu nemierīgajā laikmetā, ir īpaši noderīgi.
Cigun (ci – enerģija jeb dzīvības spēks, gun – darbība, kas jāveic, lai iemācītos pārvaldīt ci) prakse spēj atjaunot cilvēka dzīvības enerģiju, kas mūsdienu stresa pilnajā laikmetā izsīkst pārāk ātri. Praktizējot cigun, mēs iemācamies uzņemt enerģiju no apkārtējās vides un veiksmīgi ar to darboties savā labā. Mums, cigunistiem, ir tāds klubiņš 108, kas nozīmē, ka viens no praktizētāja uzstādītajiem mērķiem ir nodzīvot pilnvērtīgu un kvalitatīvu dzīvi vismaz līdz 108 gadiem. Mūsdienu cilvēkam būtu pilnasinīgi jādzīvo vismaz 100 gadus, nomirstot no vecuma, nevis pusmūžā, turklāt no slimībām, kā tas notiek arvien biežāk. Meistars Sju Mintans – Džun Juaņ skolas vadītājs (Džun Juaņ cigun pieder pie cigun augstākajiem līmeņiem), mēdz teikt, ka ar cigun praktizēšanu un Domformu terapijas metodēm var izārstēt jebkuru slimību, bet diemžēl ne jebkuru cilvēku. Kāpēc? Jo tikai no cilvēka paša atkarīgs, vai viņš spēs mainīt savu dzīvesveidu, paradumus, domāšanu, savu apkārtējo vidi utt. – tos nepareizos faktorus, kas viņu noveduši līdz kādai konkrētai kaitei.
Nākotni veido kolektīvās apziņas domformas
Cilvēks ir atnācis uz zemes, lai mācītos, gūtu pieredzi un izdzīvotu dažādas dzīves situācijas, tādējādi transformējot dvēseli augstākā līmenī. Ciešanas ir viens no faktoriem, kas attīsta dvēseli, veicina empātiju, līdzjūtību un tuvākā mīlestību. Īpašs līdzjūtības vilnis pāršalc pasauli tad, ja traģēdijās cieš nevainīgi bērni. Ļoti iespējams, ir cilvēki, kuriem paredzēts izdzīvot pieredzi vardarbībā, traģēdiju izraisīšanā, bet varbūt tas ir kā pārbaudījums – vai pietiks spēka no vardarbības izvairīties un atteikties, vai arī tiks sniegta atbilde ar Vecās Derības saukli – “aci pret aci, zobu pret zobu”. Vēsturiski pasaulē vienmēr bijušas ciešanas, kuras izraisa divi galvenie faktori – slimības un kari. Tāda ir šīs pasaules daba. Tomēr ne visas valstis un ne visi cilvēki ir pakļauti šai karmai. Lielākajai cilvēces daļai ir dota iespēja dzīvot mierā un harmonijā.
Agrāk cilvēki nezināja, kas notiek citur pasaulē, varbūt tieši tādēļ arī iekšējās trauksmes bija mazāk. Pašlaik, informācijas tehnoloģiju attīstības laikmetā, masu mediji acumirklī tiek pārpludināti ar ziņām no vardarbības skartajām vietām, kas ietekmē cilvēku psihi. Tiek uzturēta domforma par traģēdijām, atkal un atkal tiražēti negadījumu apraksti un attēli. Cilvēki šai informācijai pieslēdzas un to domās uztur, pavairo, rada patstāvīgu informatīvo egregoru (būtība, kura sastāv no cilvēku domām un psihiskās enerģijas), kādēļ veidojas iespējamība, ka dažādas nebūšanas ar laiku sāk pievilkties. Austrumu gudrie māca, ka cilvēkam ir jādzīvo šeit un tagad, pēc iespējas vairāk bāzējoties savā sirdī, jo viss pārējais ir tikai ilūzija. Ja tu patiešām esi šeit un tagad, tad saproti, ka viss ir kārtībā. Ir miers, laime, gaisma. Šai brīdī te nav ne traģēdijas, ne kari, ne ciešanas. Ja uzpeld baiļu sajūta, jāsaprot, ka šīs bailes ir ilūzija, jo pašlaik nekas slikts nenotiek. Mēs baidāmies par nākotni, par to, kas varētu notikt (potenciāli), bet nākotnes nav, jo mēs vienmēr dzīvojam tikai tagadnē, rītdiena nekad nepienāk. Neviens no mums nevar pateikt, kāda būs nākotne, jo cilvēces nākotni veido kolektīvās apziņas domformas. Secinoši – jo vairāk katrs no mums savās domās un apziņā uzturēsim un kultivēsim mieru, gaismu, pieņemšanu, pateicību un mīlestību, jo gaišāka, mierpilnāka un laimīgāka būs cilvēces nākotne.
