VIENSĒTU STĀSTI: “Birztaliņu” mājās dzīvo trīs paaudzes un tur godā dzimtas vēsturi 0
Jaunie paklausīja un pirmajā gadā iesēja rudzus. Kad nāca gatavi, nevarēja vien sagaidīt kombainu, bet graudi sāka birt zemē. Vai tad kārtīgs saimnieks ļaus labībai iet postā? No klētiņas paņēma vecos sirpjus un nopļāva ar rokām. Salika statiņos, uztaisīja smukas cepurītes, lai nesamirkst, un nedēļu gaidīja kūlēju. “Tādi mēs tie zemnieki romantiķi,” nosmaida jaunā saimniece. Taču pārdesmit saimniekošanas gados ar rokām labību vairs nav nācies pļaut – tehnika sagādāta gan pašu laukiem, gan kaimiņiem var palīdzēt.
Pietrūkst skolas
“Birztaliņu” saimniekiem katram savs maizes darbs ārpus mājas – Antonija reģistrē tranzīta kravas Grebņevas robežkontroles punktā, Aleksandrs gādā par Kārsavas novada ceļiem. Abi dēli jau izstudējuši un strādā Rīgā – Āris par policistu, Jānis ir zemes ierīkotājs. Meita Daina pēc Kārsavas vidusskolas beigšanas pošas uz Bulduriem, grib mācīties par daiļdārznieci. Sola gan atgriezties Latgalē, taču dzīvošanu un darbu saista ar Rēzekni. “Birz-taliņās” būšot viņas puķu dārzs.
Kamēr jaunie savās gaitās, baba, tā mājās visi sauc vecomammu Janīnu, aiziet aplūkot vistas – tās viņai šovasar dāvātas uz 80 gadu jubileju. Kūtī rukšķ četri suķi, lielākus lopiņus gan “Birztaliņās” vairs netur.
Antonija atceras laikus, kad bijis jāgādā arī par četrām govīm. Tad vēl strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju tuvējā Vītolu pamatskolā. “No rīta bija tā, ka darbus apdarīju un skriešus vien skrēju pa taciņu uz skolu.” Pirms četriem gadiem to slēdza bērnu mazā skaita dēļ un viņa palikusi bezdarbniekos. Likteņa ironija – domes sēdē par Vītolu pamatskolas likvidēšanu balsoja arī Aleksandrs, 2009. gadā viņš bija ievēlēts par Kārsavas novada deputātu. Todien Antonija redzējusi vīru raudam: “Kad atbrauca pēc balsošanas mājās, es pirmo reizi viņu redzēju raudam. Bet citas izejas jau nebija. Pēdējā pastāvēšanas gadā bija 64 bērni, uz nākamo gadu rēķināja ap 50, perspektīvas nekādas.”
Skuma Antonija pēc savas skolas – pirmo gadu bez asarām pat garām nav varējusi pabraukt. Trūka viņai kolektīva, iziešanas cilvēkos, skolēnu – līdz raudienam trūka. Pamēģināja pusgadu pastrādāt Ludzas vidusskolā, bet lielajās klasēs nav spējusi rast kontaktu ar bērniem. Vai gribētos vēlreiz atgriezties skolā? “Protams, tikai mazā lauku skoliņā. Vēsture gan neatkārtojas, taču kas to lai zina.”
Zemeņu un sēņu prieki
Vecie saimnieki vienā mājas galā iekārtojušies tuvāk lielajai, siltajai maizes krāsnij. Te ir viņu stūrītis ar svētbildēm, kur Janīna un Broņislavs katru dienu pateicas Dievam, ka pašu būvētajā namā laba dzīvošana kopā ar meitas ģimeni un arī veselība turas. Antonija turpat šiverē pa virtuvi, viņai atmiņā laiks, kad katru svētdienu mājās notikusi Dieva lūgšana, bet uz baznīcu braukuši ar riteņiem.
Skaista bija Antonijas bērnība “Birztaliņās” – zemeņu un sēņu prieki, košās varavīksnes pie Malnavas debesīm un pirmie pavasara pērkondārdi. “Mana vecmamma mācīja – kad pirmais pērkons noducina, jāmet kūleņi, tad mugura nesāpēšot. Metu kūleņus par tēti, mammu, vecotēvu, vecomāti un tāpat arī savus bērnus mācīju – metiet kūleņus, lai nevienam nesāp mugura!” smej Antonija un piebilst, ka ļoti gribējies, lai bērni izjustu tos pašus zemeņu, sēņu un kūleņu priekus kā viņa bērnu dienās.
Kopā ar atvasēm gādājusi arī par dzimtas vēstures saglabāšanu – Antonija rāda gan ar roku, gad datorā rakstītus, glīti noformētus bērnu skolas darbus ar “Birztaliņu” aprakstiem, zīmējumiem un fotogrāfijām. “Te vecvectēva Antona stādītais bērzs pie kula sētas, viņa brālis Giļers bērzu iestādīja pie vecās pirtiņas. Liepu stādīja jau mans tēvs, māte – puķes,” viņa šķirsta mapes, kas pa šiem gadiem sakrājušās krietnā kaudzītē. Bet vecajā klētiņā, kuras vienā baļķī par atmiņu no Pirmā pasaules kara vēl redzama šrapneļa rēta, savāktas ģimenes relikvijas – laimes pakavi, alus kubli, sviesta forma, linu sukājamais, sētuve un arī tie paši sirpji, ar kuriem pirmajā gadā rudzus glābuši. Par dzimtas vēstures godāšanu viņa šogad sumināta kā “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureāte. Sākumā bijis milzīgs pārsteigums un nedrošība – vai es tur iederos? “Ko gan Latvijai esmu devusi – bērnus, esmu kopusi savu stūrīti, dzimtu pētījusi – varbūt te nepaliks tukša vieta. Varbūt,” domīgi nosaka Antonija.
LR raidījumu par Malnavas pagasta “Birztaliņu” māju saimniekiem klausieties 12. oktobrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 19. oktobrī plkst. 6.03.
