Kuldīgas mūzikas skolas ēka cauri laikiem 0
Turpinām publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvides objektiem, kuri vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī tā vai citādi tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē. Šoreiz – stāsts par Kuldīgas Ernesta Vīgnera Mūzikas skolas ēku (bijušo Kuldīgas Ebreju pamatskolu, 1928. – 1940.).
1914. gadā senās Kurzemes hercogu pilsētas Goldingenas – Kuldīgas – kokmateriālu fabrikas “Vulkāns” īpašnieks Hiršmans lika pamatakmeni divstāvu sarkanķieģeļu būvei Smilšu ielā. Ēka atradās līdzās vienai no skaistākajām sinagogām Latvijā, un mēs varam vien minēt, kāds īsti varēja būt ēkas sākotnējais uzdevums. Pirms Pirmā pasaules kara Kuldīgā dzīvoja gandrīz tūkstotis ebreju ģimeņu, kas veidoja apmēram piektdaļu visas pilsētas iedzīvotāju. Ebreju kopienai tolaik bija nepieciešama gan skola, gan nespējnieku nams. Divdesmitā gadsimta sākumā Kuldīgā jau darbojās trīs ebreju skolas un mācības notika gan jidišā, gan ivritā. Skolēni runāja arī latviski un vāciski.
1914. gada pavasaris bija pavisam mierīgs, un nekas neliecināja par tuvojošos pasaules katastrofu. Visā cariskās Krievijas teritorijā cēla daudzas privātas un valsts atbalstītas sabiedriski nozīmīgas ēkas. Miera periods bija bijis ilgs, un dažādu tautību pilsoņi dzīvoja līdzās samērā saticīgi. Taču karš visu pārmainīja. 1915. gadā, neilgi pēc Pirmā pasaules kara sākšanās, cara Krievijas armijas virspavēlnieks izdeva dekrētu par 40 000 ebreju iedzīvotāju izraidīšanu no Kurzemes. 20. gs. 20. gados, salīdzinot ar pirmskara periodu, Kuldīgā dzīvoja vairs tikai puse iedzīvotāju.
Domājams, ka Pirmā pasaules kara laikā būve Smilšu ielā vēl nebija pabeigta un cieta kādā no kara ugunsgrēkiem. Vērīgi ieskatoties, pamanāms, ka ķieģeļi sienās mainīti ne vienu reizi vien. Droši vien ēka savā mūžā cara Krievijas himnu “Bože, carja hraņi” tā arī neizdzirdēja. Pēc Pirmā pasaules kara vairākums ebreju ģimeņu atgriezās neatkarīgajā Latvijā un namu Smilšu ielā 6 ebreju draudzes uzdevumā izremontēja, lai izveidotu pamatskolu. 1928. gadā skolas sienās pirmoreiz skan neatkarīgās Latvijas himna – “Dievs, svētī Latviju!”. Skolā mācās daudzi čakli skolēni, jo jau kopš cara laikiem ebrejiem, tāpat kā latviešiem, ir skaidrs, ka tikai izglītība dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
1941. gada nežēlīgā padomju deportācija daudzus Kuldīgas ebreju bērnus izglāba. Lielākā daļa no viņiem saltajā Sibīrijā tomēr izdzīvoja. Pēc kara daži atgriezās arī Kuldīgā. Tie Kuldīgas ebreji, kuri 1941. gadā nacistiskās okupācijas laikā tika ieslodzīti sinagogā, visi aizgāja bojā. Otrā pasaules kara beigās Kurzemē saplūda simtiem tūkstošu bēgļu, kuri vēl cerēja atgriezties savās mājās. 1944. gadā pašā kara un Kurzemes katla viducī Kuldīgā nodibināja mūzikas skolu. Droši vien skola dzirdēja arī kantāti “Dievs, Tava zeme deg”, jo komponiste Lūcija Garūta bija viena no Kuldīgas mūzikas skolas dibinātājām. Kādā vēstulē viņa raksta: “Man tagad bieži jābūt Kuldīgā. Interese milzīga.”
Tomēr, atsākoties padomju okupācijai, jau 1947. gada septembrī skola kļuva par mazpilsētas pirmo septiņgadīgo krievu skolu. Daudzi Sibīrijas bērni latviešu valodu prata pārāk slikti, lai varētu mācīties latviešu skolā. 1954. gadā pirmajā klasē mācās 25 bērni. Ne vāciešu, ne ebreju iedzīvotāju Kuldīgā praktiski vairs nebija. No 1955. gada krievu pamatskola pārcēlās un ēkā atsākās mūzikas skolas laiks. Kādi bija pēckara kuldīdznieki, kuri pievērsās mūzikai? Pēckara nabadzīgajos gados nebija ne instrumentu, ne nošu. Ēkas bēniņos bija izbūvētas dažas skolotāju dzīvojamās istabas, un skolas dārzā skolotāji audzēja kartupeļus un pupiņas.
1964. gadā skolas vadību pārņēma Maruta Rozīte. Droši vien bez viņas kuldīdznieki dziedātu klusāk un sapņotu savādāk. Daudzi kurzemnieki par vienu no svarīgākajiem kultūras centriem Kuldīgā uzskata tieši Ernesta Vīgnera vārdā nosaukto mūzikas skolu un tās kori “Cantus”. Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas 100 gadus vecajā ēkā tagad jūt pasaules mūzikas elpu, un arvien jaunas kuldīdznieku paaudzes te gūst savu pirmo muzikālo izglītību.
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Ludmilai Ullasei, Bergeram Šlaumam, Janai Jākobsonei, Kuldīgas novada muzejam un Latvijas ebreju kopienai.
