Kuldīgas ielās atbalsta valsts aizsardzības dienestu 8
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kuldīgas iedzīvotāju vairākums visdrīzāk nav pārlieku bažīgos uzskatos par Latvijas drošību. Tiesa, lielais karš Ukrainā, kas iesākās šā gada 24. februārī, kuldīdzniekiem un pilsētas apkārtnes iedzīvotājiem, tāpat kā lielākajam vairākumam mūs valsts sabiedrības, tika radījis paaugstinātu stresu, liekot meklēt atbildi, kā rīkoties, ja situācija tomēr pasliktinātos.
Šķiet, septiņi kara mēneši tomēr radījuši pārliecību, ka situācija tiek kontrolēta, ka Latvijas drošība atrodas drošās rokās un tās ir pasaulē spēcīgākās militārās alianses NATO rokas. Lai arī daži “Zemessarga” intervējamie izteica šaubas par Latvijas drošību, visi bija vienisprātis, ka valsts aizsardzības dienesta ieviešana ir vajadzīgs un pareizs lēmums. Neesot šaubu, ka dienests norūdot cilvēkus, turklāt tieši mūsu valsts pilsoņi ir tie, kuriem vispirms jābūt gataviem un jāmāk aizstāvēt savu tēvzemi.
Anna, bērnudārza audzinātāja: “Es laikam pagaidām jūtos droši, neteiktu, ka es baidītos, varbūt mazliet. Turklāt jūtu, ka mana māsa Ukrainā arī ir drošībā. Viņa visu mūžu dzīvo Ukrainā. Es esmu latviete, viņa ir ukrainiete. Valsts aizsardzības dienestu vajag ieviest, mans vīrs arī vēlas iestāties Zemessardzē.”
Gerda: “Jūtos Latvijā droši, jā, jā, jā! Protams, kopš 24. februāra visādi jautājumi rodas, un vienu brīdi ar vīru runājām, ka jāiet nokārtot pases, lai visiem bērniem tās būtu, gadījumā ja jābrauc projām. Bet, dzirdot aizsardzības ministra teikto, es neuztraucos, man nav satraukuma. Liekas, viss būs kārtībā. Mēs ar vīru runājām par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu, un abi esam pilnībā par. Vīriešus vajag par vīriešiem izveidot, mēs riktīgi atbalstām. Mans vīrs arī gājis Zemessardzē un jaunsargos. Katram ir jāiziet sagatavošana. Protams, jāapdomā, kā to iespējams apvienot ar mācībām, lai nav tikai viens obligātais dienests armijā un veselu gadu jādienē.”
Andris Dilāns, IT speciālists: “Šobrīd liekas, ka ir droši, pagaidām. Kas būs tālāk, to jau redzēs. Dzīvosim, redzēsim, jāsaka tā. Valsts dienesta ieviešana noteikti ir pozitīva iecere. Kaut vai paskatīsimies, kāda ir jaunā paaudze… Visādi brīnumi ir redzēti, un es domāju, tas būs tikai pozitīvi novērtējams. Es pats neesmu Zemessardzē, bet esmu mednieks un ar ieroci māku apieties, saprotu, kā tas jādara.”
Armands un Ina Vītoli
Armands Vītols no Dundalkas Īrijā, strādā restorāna virtuvē: “Atbraucām pie mazbērniņiem un meitas. Drošība – tas ir tāds ļoti grūts jautājums… Es domāju, ka nekādas drošības te nav. Tādas sajūtas. Dienests ir noderīgs. Jāmāk sevi aizstāvēt! Es pats dienēju padomju armijā no 1982. līdz 1984. gadam Abhāzijā.”
Ina Vītola: “Ukraina jau ir nodrošināta ar lielu palīdzību, bet es nezinu, ja iedomātos uzbrukt mums, vai Latvija spētu aizstāvēties. Kādreiz bija obligātā armija, bet tagad visi tik pa ārzemēm vien, bet, ja būs jāaizstāv Latvija, daudzi taču pat šauteni nemāk turēt.”
Alens, Inas un Armanda mazdēls mācās Kuldīgas Centra vidusskolā. Plāno turpināt mācības Rudbāržos ar domu, iespējams, nākotnē veidot militāro karjeru.
Aija, žurnāliste, mājsaimniece: “Laikam nejūtos pārāk droši. Protams, ir šis NATO 5. pants, kas it kā dod garantijas un NATO klātbūtni, bet mani māc bažas, ka mēs tomēr esam bijusī padomju republika, ka mēs nebūsim pirmie, kam palīdzēs, kad pienāks tā X stunda. Te ir runa par vecās Eiropas nostāju. Es nedaudz par to baidos, vai būsim tajā sarakstā, kurus aizstāvēs. Par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu – tas obligāti nepieciešams. Mūsu puišiem obligāti jāiet dienēt. Kāds ir teicis – ja tu negribi, tad brauc projām, ja neesi latvietis. Latvietim jāmāk aizstāvēt savu tēvuzemi, kā 1919. gadā, kad valsti izcīnīja tie puikas, kas nebija ne mācīti, ne apmācīti. Ja to nevēlas, jāšaubās, vai latvieši pelnījuši savu valsti.
Aldis, IT speciālists: “Šobrīd Latvijā jūtos nosacīti droši, bet, kas notiks pasaulē, to grūti pateikt. Es nopietni sekoju notikumiem Ukrainā visu laiku. Es arī raugos pozitīvi uz valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Puišiem jāzina, kā tās lietas notiek un ko no viņiem sagaida, kādam ir jāaizsargā valsts. Nevar paļauties tikai uz to, ka kāds cits – kanādieši vai citas valsts karavīri – brauks uz šejieni mūs aizsargāt.”
Skaidrīte: “Es Latvijā jūtos droši, šajā brīdī jā! Sajūtas ir dažādas. Reizēm uztraukums, bet nomierinos, neko jau nevar izdarīt. Ziņas klausos katru dienu, TV3 klausos. Valsts aizsardzības dienesta ieviešanai saku jā! Tas ir labi. Mani bērni arī ir dienējuši. Mani divi puiši ir dienējuši. Tā jau bija mūsu Latvijas armija, viens bija Rēzeknē, tie bija deviņdesmitie gadi. Viens dienēja divus, otrs gadu. Uzskatu, ka tas ir labi. Vajag mācēt sevi aizstāvēt, dienests arī dod lielāku vīrišķību, viņi ir citādi nekā jaunieši mūsu dienās.”
Iveta: “Es dzīvoju Kuldīgā, strādāju valsts iestādē. Mēģinu sevi mierināt ar to, ka ir jājūtas droši tāpēc, ka esam NATO, un ceru, ka varam justies droši. Pats sākums pēc 24. februāra bija ļoti satraucošs. Tad bija panika – es teikšu, kā ir. Iekšēja panika. Jautāju vīram, kas mums tagad jādara. Viņš teica – pagaidām mieru! Viņš seko līdzi tam, kas notiek, un es viņam teicu, ja mums kaut kā jārīkojas, dod ziņu. Tā pašlaik dzīvojam. Par valsts aizsardzības dienestu – domāju, kaut kam ir jābūt, labi, ka ir dažādi varianti, jo man ļoti nepatiktu, ja jaunam cilvēkam, kurš beidz vidusskolu, liekot dienēt, pārrautu viņa iespējas turpināt mācības. Labi, ka ir alternatīva, piemēram, Zemessardze. Es nedomāju, ka tas būtu pareizi meitenēm. Lasīju, ka meitenēm tas ir izvēles kārtā. Ceru, ka pie tā paliks, lai arī katram jāaizstāv valsts, sievietēm jāpatur izvēles iespējas. Ja viņa grib, lai to arī dara.”
