Kurzemnieku plānalus, akmens alus, sadskābmaize un magoņkūka 16.-18. gadsimtā 0
Vācu ārsta un dabas pētnieka Johana Kanolda 1728. gadā Budisinā (Baucenā) izdotajā medicīnas, dabaszinātņu un etnogrāfisko rakstu krājuma Supplementum Curiouser und nutzbarer Anmerckungen von Natur- und Kunstgeschichten 3. sējumā ir publicēti Kuldīgā praktizējošā ārsta Johana Georga Veiganda (1680–1740) iesūtītie Kurzemē izplatīto ēdienu un dzērienu apraksti.
Raksti izraisa interesi ne tikai kā kulinārijas un etnogrāfijas materiāli. Kopā ar citiem no Kurzemes iesūtītajiem rakstiem, kas publicēti minētā krājuma 3. un 4. sējumos, tie iezīmē pozitīvu pavērsienu Kurzemes īpatnību atspoguļojumā vācu valodā 16.–17. gs. izdotajā literatūrā.
J. G. Veigands bija viens no pirmajiem Kurzemes novadpētniekiem. Dzimis Bauskā kā ārsta dēls, viņš studēja Kēnigsbergas universitātē, tad Rostokā, kur ieguva medicīnas doktora grādu, pēc tam apmetās Kuldīgā, kur līdz pat nāvei piekopa ārsta praksi. Viņš sastādījis Kurzemes vēstures rokrakstu un dokumentu krājumu 13 sējumos, ko no viņa mantiniekiem iegādājās Kurzemes galma tiesas advokāts Šneiders un aizveda uz Hamburgu. Latvijā J. G. Veigands pagaidām ir atpazīstams vien kā Kuldīgas zīmētājs.
Ēdienu un dzērienu aprakstu Veigands sniedzis kā papildinājumu skopajām ziņām, kuru autors ir cits Kurzemes aprakstnieks – Rozīns Lentīlijs (1657–1733). Imperatora Leopolda dibinātās Vācu dabaspētnieku akadēmijas rakstu krājumā 1685. g. pirmoreiz nopublicēts viņa Kurzemes dabas, iedzīvotāju un sadzīves apraksts “Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi” (Curlandieae quaendam notabilia), kas atsevišķi izdots 1692. g. Šis darbs tulkojumā latviski ir lasāms profesora Augusta Tenteļa izdevumā ”Latvijas Universitātes rakstu” 11. sējumā (Rīga, 1924).
Vissavdabīgākais kurzemnieku dzēriens bija tā dēvētais akmens alus. Pirmoreiz tas minēts Kurzemes hercoga padomnieka Laurentija Millera hronikā ”Ziemeļu stāsti” (Septentrionalische Historien), kas izdota Ambergā 1595. g.: “Savu alu [Kurzemes zemnieki] brūvē šādā veidā: Viņi ņem lielus, cietus laukakmeņus, tos nokaitē, tad iemet iesalā, apiņos un ūdenī, ļauj tiem ar akmeņiem uzvārīties, tad vēl met karstus akmeņus, līdz viņi domā, ka ir diezgan. Šādā veidā alus iegūst lielisku garšu un stiprumu, un labi garšo arī ārzemniekiem.”
Arī Kurzemes viesu iecienītais akmens alus (Steinbier), tāpat kā tautasdziesmas un apģērbs, bija izpelnījušies arī Brandenburgas kūrfirsta sūtņa Johana Arnolda Branda uzmanību, kurš ceļā uz Krieviju 1673. g. rudenī viesojās Kurzemē. 1702. g. izdotajā ceļojuma aprakstā viņš alus darīšanu apraksta visnotaļ pavirši: katlā ar karstu ūdeni aplej iesalu, tad tajā met 30–40 nokaitētus akmeņus, labi apmaisot masu, tad pievienojot apiņus un izkāšot. Savukārt J. G. Veigands ēdienu un dzērienu receptes ir sniedzis tik detalizēti, ka mūsdienu kurzemniekiem rodas iespēja atdzīvināt seno cepšanu un brūvēšanu.
Nākamajā lapā iepazīsties ar senajiem vācu aprakstiem par Kurzemes saldskābmaizi un Kuldīgas magoņkūku!
