Kuldīdznieks datoru vietā izvēlas laukus un lopu saimi 18
“Iesim vispirms apskatīt jaunuzcelto liellopu novietni,” aicina Kuldīgas novada Turlavas pagasta zemnieksaimniecības “Jokas” īpašnieks Jānis Uzulēns. Pēc pirmajiem vārdiem jau kļūst skaidrs, kas pirmām kārtām ir šis divdesmitpiecgadīgais jaunietis. Viņš ir saimnieks. Jaunā liellopiem paredzētā koka ēka ir ar tik augstu jumtu, ka, lūkojoties uz to, krietni jāatliec galva.
“Liellopiem nepieciešama liela gaisa masa, tāpēc ēka būvēta tik augsta. Tā veidota pēc kanādiešu parauga. Novietnes celtniecībā izmantots koks un tūkstošiem skrūvju. Ēka celta tik fundamentāla, lai tuvāko sešdesmit gadu laikā tai roka vairs nebūtu jāpieliek,” skaidro Jānis.
Novietnē gan tobrīd valda tukšums. Simts galvu lielā Limuzinas un Šarolē lopu saime vēl atrodas ganībās. Šiem lopiņiem tīk svaigs gaiss un plašums. Tikai tad, kad aizsalst dīķi, tie dodas uz nojumi. Vērienīgā novietne, veterinārais bloks, tāpat arī dziļurbuma veikšana un pievedceļi tapuši ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu un kopumā tas viss izmaksājis 100 tūkstošus eiro. Jānis teic, ka ganāmpulku brauksim aplūkot vēlāk. Bet tagad varam patīksmināties par viņa četriem zirgiem, kas ganās turpat lopu novietnes tuvumā. Visi četri brūnie skaistuļi ar baltām zvaigznēm pierē pienāk pavisam tuvu elektriskajam ganam, lai varam par tiem papriecāties. Trīs no tām ir ķēvītes, ceturtais – ērzelis.
“Tētis jau bērnībā pateica, ka motocikls man nespīd, jo zināja, ka ar to var rasties dažādas ķibeles. Bet es vienmēr esmu jūsmojis par kovbojiem, tāpēc arī patikuši zirgi. Deviņu gadu vecumā jau man bija pirmais zirgs, kura mugurā jāju. Tagad es arī regulāri ar kādu no zirgiem dodos izjādē, lai aplūkotu savus laukus,” stāsta saimnieks.
Viņa lauki ir plaši, aizņem 260 hektārus zemes. Vide ir ainaviski skaista – pakalni, meži, ūdeņi. Jānis spriež, ka viņam ir veicies – dzīvot vietā, kas patīk, un ar savu saimniekošanu pelnīt naudu. Viņš to uzsāka darīt pirms četriem gadiem neatkarīgi no vecākiem. “Jokas” mājas un zemi savulaik no muižas atpirkuši Jāņa mammas Ināras senči. Interesanti, ka viņas meitas uzvārds bija Jokmane. Ināra smej, ka viņai ar jokošanos nemaz tik labi nesokoties. Viņa ir Turlavas pamatskolas direktore.
“Es saviem bērniem laikam nenovēlētu, lai mamma strādātu par skolas direktori. Ja izdarīju skolā kādu blēņu, tad vispirms mani izsauca uz direktores kabinetu, pēc tam vēl mājās mamma mani audzināja par pastrādāto nedarbu,” pasenos notikumus atceras Jānis.
Viņš uzaudzis kuplā ģimenē, ir četras māsas un brālis. Abi vecāki uzauguši Rīgā, bet pēc kāzām jaunā ģimene pārcēlās dzīvot uz Ogri.
“Lauki man ir bērnības nostalģija. Dzīvoju Rīgā pie Salu tilta, kur cauru diennakti bija jāklausās mašīnu dunoņā. Atceros, kā priecājos, pagalmā ieraugot ziedošu pieneni. Tolaik “Jokās” dzīvoja tēvabrāļa ģimene un es šeit pavadīju bērnu dienu vasaras. Likās, ka te ir paradīzes variants. Raudzījos uz ziedošajiem kartupeļiem un domāju, ka tās ir skaistas puķes. Ogrē mēs mitinājāmies dzīvoklī, un es tur sajutos kā sprostā,” atzīst Ināra.
Uz Turlavu ģimene pārcēlās, kad Jānim bija četri gadi. Tāpēc viņš sevi uzskata par vietējo. Jāņa pirmā izglītība ir programmētājs, taču viņš ātri saprata, ka nevēlas strādāt sēdošu darbu. Jaunietis sprieda – ir zeme, vectēvs bija agronoms, ierunājās no viņa mantotais gēns un Jānis iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Studiju laikā viņš vasaras prakses aizvadīja, strādājot zemnieksaimniecībā “Upeskalni”.
“Divas manas māsas, kuras tagad ir banku speciālistes, savā laikā arī palūkoja, kas notiek pasaulē, un atgriežoties teica – tavai specialitātei ārzemēs ir zaļā karte, tu tur noteikti atrastu pielietojumu savām zināšanām. Es gan nekad neesmu grasījies braukt projām, tepat Latvijā ir daudz darāmā. Apzinos, ka, studējot Lauksaimniecības fakultātē, ieguvu dziļas un pamatīgas zināšanas. Plus vēl tas, ka paralēli teorētiskajām zinībām prakses laikā labi iepazinu reālo saimniekošanu, guvu neatsveramu praktisko pieredzi. Tāpēc tagad, darbojoties Latvijas Jauno zemnieku kluba valdē, visiem studentiem iesaku mācību laikā gūt šo vērtīgo pieredzi, ko sniedz vasaras prakses. Es pārliecinos, ka mums aug spēcīga jauna agronomu paaudze. Latvijā ir trīs tūkstoši stipru saimniecību, no kurām daudzām nav pēctecības. Viņu jaunajai paaudzei tas nešķiet saistoši, jo pārpārēm atskatījušies, kā vecāki divdesmit gadus lējuši sviedrus, lai kaut ko izveidotu. Un šādās saimniecībās jaunajiem speciālistiem paveras iespējas, kur lietot savas zināšanas, strādājot par darbu organizētājiem. Tā paaudze, kurai patlaban ir divdesmit pieci vai trīsdesmit gadi, ir tā, kurai visintensīvāk jādomā, kā turpmāk attīstīt mūsu valsti, saimniecisko dzīvi. Un ambīciju mums netrūkst. Pazīstu vairākus puišus, kuri nopērk zemi Latgalē un dodas turp saimniekot. Pēc desmit gadiem zemes cenas būs krietni augušas. Lielākās saimniecības kļūs vēl lielākas. Taču prognozēju, ka šajās saimniecībās pietrūks darbinieku. Nekas cits neatliks kā cilvēkam sākt maksāt tik, cik viņš par savu darbu ir nopelnījis. Turlavas pagastā ir pagrūti atrast brīvas zemes platības, un tas nozīmē tikai to, ka mēs attīstāmies. Ar domubiedriem arī esam gādājuši par to, lai reģions attīstītos. Piemēram, atvilinājuši savus draugus uz Kuldīgas novadu. Vienalga, vai viņi darbojas lauksaimniecības vai pakalpojumu sniegšanas, vai kādā citā jomā. Ja līdzās ir draugi, dzīve šķiet vēl tīkamāka,” ir pārliecināts Jānis.
Piebilstu, ka dzīvi tīkamāku var padarīt arī ģimene – sieva un bērni. Vai uzņēmīgais Jānis no darba brīvajā laikā ir padomājis arī par to? “Ģimenes veidošana ar kuplu bērnu pulciņu noteikti ietilpst manos nākotnes plānos un turklāt ne tik tālos. Redzu, ka mani vienaudži precas, bet es ieklausos, ko saka dzīves gudri cilvēki – nesteidzies, izdari īsto izvēli īstajā laikā. Man jau vēl nav četrdesmit gadi, kad jājūtas, ka būtu ko svarīgu nokavējis,” bilst Jānis.
Ieminos, varbūt laukos trūkst meiteņu? Jānis atbild, ka nav jau obligāti jāprec meitene no laukiem. Es jau saprotu, ka viņš savai nākamajai sievai būs nodrošinājis tādus dzīves apstākļus, ka viņai nevajadzēs iet laidarā pie lopiem. Jānis pastāsta, ka pamazām tiek kāpinātas saimniekošanas jaudas. Patlaban šķirnes liellopus izaudzē no 250 līdz 300 kilogramiem un tad eksportē. Taču ar šo gadu plānots lopus pašiem nobarot, nokaut un ar laiku arī pārstrādāt, lai būtu noslēgts saimnieciskās darbības cikls. Jautājot, kāda aina pavērsies “Jokās” pēc desmit gadiem, saimnieks teic: viņa meži noteikti taps vēl staltāki, jo katru gadu tiek atjaunota audze, iestādot kociņus 5 līdz 10 hektāru platībā. Tad arī noteikti netālu no “Jokām” Jānis būs uzslējis pats savu namu. Viņš arī parāda vietu, kur māju būvēs.
“Nav jau visu laiku tikai jāstrādā, jārada kas jauns. Jāprot arī baudīt darba augļus. Nevajag domāt – kad man viss būs, tad es sākšu pa īstam dzīvot. Man būtu interesanti aizbraukt uz Ameriku, pavērot, kā viņi tur saimnieko, kā vispār iet pasaulē.”
Jānim piemīt sportiskais gars. Viņa aizrautība ir šosejas riteņbraukšana. Savulaik mācījies Kuldīgas bērnu sporta skolā, bet astoņpadsmit gados sapratis, ka ar sportu maizi nepelnīs.
“Kuldīga ir unikāla ar to, ka no šīs pilsētas nākuši divi pasaules čempioni riteņbraukšanā – Emīlija Sonka un Romāns Vainšteins. Vērienīgumu ieguvis mūsu rīkotais čempiona kauss šosejas riteņbraukšanā, kas notiek Kuldīgas ielās. Uz šīm sacensībām ierodas arī sportiski no Lietuvas un Igaunijas. Es pats tagad pabraukāju ar riteni tikai sava prieka pēc, lai uzturētu formu,” teic Jānis.
