“Kukuškina gora” Rīgas valodas ainavā 15
“”Sudrabkalns” – eto “serebrennaja gora”, no čto takoje “sudrabkalniņš”?” (“Sudrabkalns” – tas ir sudraba kalns, bet kas tas tāds “sudrabkalniņš”?) – nesen Rīgas mikroautobusā kāds pasažieris, skaļi tērgājot pa telefonu, prasīja savam sarunas biedram. Protams, cilvēkam valodu apgūstot, var būt interesanti pārtulkot arī vietvārdus, bet, hm, tulkot “Sudrabkalniņu” būtu stipri dīvaini. Tas ir pieturvietas nosaukums, kuru, braucot maršrutā no Rīgas centra uz Imantu, autobusu pasažieri dzird un redz diendienā. Taču pats objekts Sudrabkalniņš, kas atrodas starp Slokas ielu un Kurzemes prospektu, ir piemineklis Rīgas 6. kājnieku pulka kareivjiem, kas 1919. gadā aizstāvēja Rīgu pret bermontiešu uzbrukumu.
Taču viena lieta ir vārdu lietojums privātā sarunā, bet pavisam cita, ja publiskā saziņā sāk lietot svešvalodā iztulkotus vietvārdus, piemēram, Dzegužkalnu dēvēt par “Kukuškina gora”, Sarkandaugavas vietā rakstīt “Krasnaja Dvina”. Tā, piemēram, avīzes “Vesti segodņa” žurnālists V. Starkovs 26. jūnijā publicējis rakstu par Līgo svinēšanu Dzegužkalnā ar apakšvirsrakstu “Kak otmečaļi prazdņik na “Kukuškinoi gore””, bet citā “Vesti segodņa” numurā V. Faļkovs ziņai par trolejbusu satiksmi licis virsrakstu “”Garmoška” dļa Krasnoi Dvini”, ne reizi nepieminot oficiālo vietvārdu – Sarkandaugava.
Šādā žurnālistu rīcībā var saskatīt gan vēlmi paust konsekventu nevēlēšanos pieņemt latvisko kultūrvidi, gan centienus ietekmēt lasītāju prātus, atgādinot: mēs paužam savu etnisko identitāti, mēs upi šeit saucam par “Dvinu” un mums Rīgā ir “Krasnaja Dvina”. Sociolingvisti ir daudz rakstījuši par to, ka valodu caurstrāvo politika un ka vēsturiski valoda attīstījusies kā sevišķi efektīvs līdzeklis, lai atšķirtu sabiedrotos no ienaidniekiem un rūpīgi veidotu savus sabiedrotos un potenciālos sabiedrotos.
Vēlme nodalīt informācijas telpu
Vaicāts, kā vērtē žurnālistu rīcību, tulkojot latviešu vietvārdus krieviski, Latvijas Universitātes profesors, tulks un tulkotājs Andrejs Veisbergs atbild, ka tas ir gan žurnālista stilistisks paņēmiens, gan vēlme nodalīt informācijas telpu. Sarunu valodā daudz kas tiek pārtulkots, bet tam nevajadzētu parādīties rakstiskā formā un arī nopietnā avīzē. A. Veisbergs atceras anekdotiskus gadījumus vēl no padomjlaikiem, kad krievu tūristiem nosaukums “Vecmīlgrāvis” ticis tulkots kā “kanava staroi ļubvi” (burtiski: “vecās mīlas grāvis”).
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš uzsver, ka vietvārda tulkošana var būt stilistisks paņēmiens tādā gadījumā, ja ir minēts arī oficiālais nosaukums. Taču, ja tiek rakstīts tikai par vietu “Krasnaja Dvina”, nekur nenorādot “Sarkandaugava”, tā ir nejēdzīga rīcība, cilvēkus maldinot, atsvešinot no kartēs dotā nosaukuma un apzināti šķeļot sabiedrību.
Ceļš uz sašķeltu valsti
Valodniece, sociolingviste Vineta Poriņa uzsver, ka vārda “Dvina” lietojums Daugavas, “Zadviņje” Pārdaugavas, “Ustdvinska” Daugavgrīvas, “Krasnaja Dvina” Sarkandaugavas vietā laikrakstā “Vesti segodņa” un citos medijos krievu valodā notiek, lai padarītu Latvijas vidi sev un sava medija saimniekam līdzīgāku: “Tā ir krievu valodas telpas izplešanās un kārtējais Krievijas pasaules robežu paplašināšanas mēģinājums. Arī pēc Latvijas okupācijas atbilstoši jaunās varas interesēm notika vietvārdu, tostarp ielu nosaukumu maiņa, atmetot iepriekšējos oficiāli apstiprinātos latviskos nosaukumus. “Vesti segodņa” praktizētais paņēmiens krieviskot vietvārdus arī ir simbolisks okupācijas akts, vispirms to iedvešot cilvēku prātos. Hibrīdkarā, kas pašreiz arī pret Latviju tiek intensīvi īstenots, uzvara vispirms tiek panākta cilvēku prātos.” Sociolingviste norāda, ka ar latviešu vietvārdu krieviskošanu šie mediji arī vēlas savu mērķauditoriju pieradināt pie tā, ka sabiedrības divvalodība latviešu un krievu valodā Latvijā ir norma. V. Poriņa akcentē, ka to pašu diemžēl arī dara jau ieilgušās bilingvālās izglītības latviešu un krievu valodā aizstāvji, kuri plašu sabiedrību pieradina pie domas, ka skolā u. c. publiskajā telpā divu valodu lietojums pamīšus ir ārkārtīgi apsveicams, lai arī patiesībā sabiedrības divvalodība, sākot jau ar izglītības sistēmu, ir ceļš uz nestabilu un sašķeltu valsti.
