Kukurūzas sējumos iespējamās slimības septembrī 0
Māra Bērziņa, VAAD Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore
Vareni paaugušies kukurūzas sējumi jau daudzus gadus vairs nevienu nepārsteidz. Izaudzētais parasti tiek izmantots biogāzes ražošanai vai lopbarībai. Vairākumā gadījumu vizuāli spēcīgie augi ir arī veselīgi – uz tiem tikpat kā nav atrodamas augu slimību pazīmes. Tomēr, ja iestājas labvēlīgi laika apstākļi sēņu slimību attīstībai, kukurūza nebūt nav izņēmums – arī tā kļūst par dažu slimību upuri.
Fuzarioze
Rudens pusē kukurūzas laukos, dodoties slimību pazīmju meklējumos, jāaplūko gatavoties sākušas vālītes. Uz tām iespējams atrast fuzariozi (Fusarium spp.).
Slimības pazīmes ir viegli rozā, oranži vai balti mitri plankumi uz vālītēm. Vispirms tie veidojas uz zemākajām vālītēm, bet slimības attīstībai labvēlīgos apstākļos tā izplatīsies arī augstāk. Labvēlīgie apstākļi ir vējains laiks, liels gaisa mitrums un gaisa temperatūra ap 25 °C. Primārais infekcijas avots ir iesēti inficēti graudi, tāpēc slimība var bojāt arī saknes un stublāju.
Ar fuzariozi slimo arī graudaugi, tāpēc abu kultūraugu audzētājiem jāņem vērā šīs slimības iespējamā izplatība gan graudaugu, gan kukurūzas sējumos. Ar fuzariozi inficētus graudus nedrīkst izmantot pārtikā un lopbarībā, jo sēnes izdala mikotoksīnus, kas ir indīgi cilvēkiem un produktīviem mājdzīvniekiem. Tas nozīmē, ka mehāniska augu maiņa ne vienmēr palīdzēs izvairīties no fuzariozes izplatības, bet gluži otrādi – to var pat veicināt. Slimības ierosinātājs pārziemo uz graudiem, augu atliekām un augsnē, tāpēc ieteicama augu atlieku iestrādāšana dziļi augsnē, to aparot. Infekciju var pārnēsāt arī tripši un citi kukurūzas sējumos uz augiem atrodamie kukaiņi. Arī nezāļains un sabiezināts sējums veicina fuzariozes attīstību.
Līdz šāgada augusta beigām ar fuzariozi inficēta kukurūza nebija sevišķi izplatīta. Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) nekarantīnas kaitīgo organismu monitoringu veicošie inspektori slimības pazīmes konstatēja tikai dažos sējumos Zemgales reģionā.
Ja pavasarī tika iesētas slimību izturīgas šķirnes, veģetācijas periodā lietots sabalansēts mēslojums vai, parādoties slimības pirmajām pazīmēm, sākot no kukurūzas divu mezglu stadijas līdz skaras veidošanās sākumam (AS32-51), lietots Latvijā reģistrēts fungicīds fuzariozes ierobežošanai kukurūzas sējumos, tad arī rudens mēnešos fuzariozes bojātās kukurūzas vālītes, visticamāk, neatradīsies.
Melnais sodrējums
Vairāk, iespējams, būs atrodams melnais sodrējums (Cladosporium herbarum). Slimības pazīmes novērojamas kukurūzas graudu nobriešanas laikā. Vērīgiem un ražas veselīgumā ieinteresētiem kukurūzas audzētājiem tās izraisa jautājumus, bet pagaidām nerada ekonomiski nozīmīgus zaudējumus.
Melnais sodrējums galvenokārt inficē atmirušus audus – ar tumši zaļu līdz melnu putošu apsarmi pārklājas lapas, kas apņem vālīti. Var nomelnēt arī stiebri un graudi vālītē kļūt melni, nekvalitatīvi. Šādas vālītes jau augšanas laikā ir spēcīga lietus, krusas, gliemežu, putnu, peļu vai lielāku meža dzīvnieku bojātas. Uz tādām – iepriekš traumētām augu daļām – arī parasti redzamas melnā sodrējuma pazīmes.
Atšķirībā no fuzariozes melnā sodrējuma sēne neveido nevēlamos mikotoksīnus. Slimības ierosinātājs saglabājas uz inficētiem augiem un augu atliekām. Tāpēc augsnes aršana, iestrādājot augsnē augu atliekas, ir atzīstams paņēmiens slimības ierobežošanai. Tikai bieži vien tas nav iespējams, jo kukurūzu novāc ilgstoši, arī vēlu rudenī, kad lauki kļuvuši pārmitri.
Izvairīties no slimības palīdzēs izturīgu šķirņu izvēle un augu maiņas ievērošana.
Kukurūzas vālīšu melnplauka
Šogad sējumos vēl nav atrasta kukurūzas vālīšu melnplauka Ustilago maydis (sin. Ustilago zeae). Iepriekšējā sezonā tā konstatēta kukurūzas sējumā Kurzemes pusē.
Arī melnplauku ierosina sēne. Tā inficē faktiski visu augu, bet visbiežāk lapas un vālītes. Inficētajās vietās veidojas pūšļveida izaugumi, kas sākotnēji ir gaiši, pārklāti ar balti pelēcīgu apvalku. To iekšpusē veidojas liels daudzums sporu. Sporām nobriestot, apvalks kļūst tumšs un saplīst, atbrīvojot melnu sporu masu, kas garšīgi smaržo pēc sēnēm (pretēji kviešu putošai melnplaukai). Melnplaukas sporas nav bīstamas ne cilvēku, ne dzīvnieku veselībai. Rudenī kukurūzas novākšanas laikā izaugumi, ja vien nav jau izputējuši, nolūst un augsnē arī pārziemo. Infekcija saglabājas uz augu atliekām un augsnē divus trīs gadus. Sporām izejot cauri dzīvnieku zarnu traktam, saglabājas to dzīvotspēja. Pēc pārziemošanas sporas dīgst, veidojot bazīdijsporas, kas ar vēju izplatās tālāk un inficē augus.
Augu inficēšanos veicina dažādi mehāniskie bojājumi, kas radušies no tehnikas, krusas vai kaitēkļiem. Visatvērtākie infekcijai ir augi no ziedu skaras parādīšanās līdz piengatavībai (AS 53-73), bet inficēšanās var notikt visā veģetācijas periodā. Melnplauka spēj izraisīt nozīmīgus ražas zudumus, savukārt uz melnplaukas novājinātiem augiem iespējama arī sekundāro slimību izplatīšanās.
Lai slimību neielaistu kukurūzas sējumos, jāsēj kodināts sēklas materiāls, bet jāatceras, ka kodināšana aizsargā tikai no sēklu infekcijas. Ja infekcija laukā jau ir no iepriekšējiem gadiem, tad sēkla nelīdzēs. Tāpēc jāizvēlas izturīgas šķirnes, jāapar augsne, jāievēro augu maiņa, jālieto ieteiktā sēklas izsējas norma, jo sabiezināts sējums veicinās slimības attīstību.
Izplatītāka melnplauka ir saldās kukurūzas sējumos, ko Latvijā neaudzē lielās platībās.
Šobrīd minētās slimības kukurūzas audzētājiem raizes nesagādā, bet, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, kukurūzas īpatsvaram sējumu struktūrā un audzēšanas paradumiem, ir iespēja mainīties arī kaitīgo organismu klāstam un nozīmībai.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
