Šķaidiet pretekļus kā mušas! Kukaiņu un cienīgtēvu karš. Egila Līcīša feļetons 9
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrijas intendants Izidors Pumpišs pielika ausi koka apšuvumam Sv. Jēkaba baznīcas sienā. Iekšā bij skaidri sadzirdama skrapstināšana, čirkstināšana, čāpstināšana, apmierināta atraugāšanās un brīžam arī brīkšķīšu nolaišana.
Tie tur ievākušies nelūgtie viesi – ķirmji! – nekaunīgi uzmācīgie kā Briškens sīkie vaboļveidīgie radījumi, nudien nebij kūtri uz ēšanu.
Vienveidīgā troksnī, ko sataisījuši tūkstoš velnēnu, īsti katoliskā uzcītībā grauza tavu graušanu. Nopūties dievbijīgais baznīcas kalpotājs Izidors izgrūda visspēcīgāko izteicienu, kādu zināja: sūds! Un, nodzēsis kabatas lukturīti, kāpa lejā pa torņa kāpnēm, lai steigtos uz kūriju ziņot par šaubīgo stāvokli arhibīskapam metropolītam.
Pumpišs sastapa Romas katoļu baznīcas Latvijā priekšniecību, Viņa Eminenci pie baltvīna glāzītes. Nokritis ceļos, Izidors ievaidējās: svēto tēv, jūsu katedrāli apsēdis ļaunais gars, kas specializējas koka konstrukciju maitāšanā.
Tie ir sātana kalpi, kas ar kramacietiem žokļiem spēj pārstrādāt pulverī meža masīvu, novest līdz sagrūšanai guļbaļķu ēkas un nupat grasās arī dievnamu pārvērst skaidienā.
Vārds pa vārdam Pumpišs kā no zooloģijas mācību grāmatas atklāja tēvam Zbigņevam drausmīgo patiesību.
Līdz 5 mm garš īkstītis, latīniski Anobium pertinax, latviski dēvēts ķirmis, vaboļu sugai piederīgs koksngrauzis, tumšbrūna krāsojuma svārkos. Kad ķirmi pārņem vairošanās kāre, viņš ritmiski klaudzina ar galvu pa aliņas sienu, tinkšķināšanas rezultātā radušies kāpuri slepeni konstrukciju iekšpusē turpina graujošo darbu.
Ļoti bīstami grīdām, mēbelēm, apšuvumam un pārējam, kas darināts no koka, izurbjot konstrukcijās ejas, izalojot, noēdot līdz pēdējai skaidai pat lielizmēra mājas līdz sabrukšanas stadijai. Pretīgajam insektam garšo visāda veida koksne.
Tam nevajag kā feinšmekerim ēdamo sajaukt ar extra virgin olīveļļas un balzametiķa mērcīti, pārbērt ar karija pulverīti, pārliet ar saldo krējumu, pielikt klāt rīvētu ķiplociņu vai sakapātu sarkano sīpolu – kokmateriāla pārstrādātājs ēd sausu, un aiz sevis badakāsis atstāj pulverveida masu.
Trieciet prom ēdelīgos kukaiņus no manas baznīcas! – ar milzīgu naidu pret Dieva dotām radībiņām iesaucās katoļu virsgans, – nogāzējiet, indējiet, slīciniet, izsaldējiet, iznīciniet visu šaiku!
Aizsardzības pasākumi ir veikti, bet kustoņiem grūti piekļūt, viņi labi noslēpušies, kūrijas intendants noplātīja rokas.
Dievmāte Marija, stāvi mums klāt, kardināls salēcās kā dzelts, koksngraužu žokļos rindu pēc rindas pazudīs baznīcēnu krēsli, altāris, altārgleznu rāmji, senatnīgie koka priekšmeti, Kristus koka figūra, ak, Jēzu, kukaiņi sagrauzīs pāvesta atsūtīto kājsoliņu un kanceli!
Jā, tā var notikt, zemu noliecis galvu, apliecināja Pumpišs.
Vai ragulopi ķersies klāt arī manai sutanu kolekcijai, vai sakristejā ar prieku notiesās garīdznieku virstērpus, dvieļus un pārējo inventāru? Tad lai viņi vārās elles sēra un piķa katlos! – izmisis lādēja cienīgtēvs Zbigņevs.
Nav pierādījumu, ka briesmīgais rīma liek uz zoba arī tekstilijas, bet, bez šaubām, jauno, uz ģērbkambari atvesto kumodi, izbadējies pēc svaigas maltītes, ievērtēs, skumīgi sacīja dievakalps Izidors.
Svētā Glorija! – pārmetis krustu, sauca arhibīskaps, – viņi tiks klāt svēto tēvu ozolzīļu kafijas kārbai, kas būs tāds kārums, kā nolocīt krēmšniti!
Kārba cieši aizvākota, tas ir… tai jābūt… nobāla intendants, un Zbigņevs sāka svaidīties kā panteris pa istabu. Būdams garīga persona, augstais katoļu mācītājs bija arī ar noslieci uz darījumiem un biznesa tvērienu. – Redzēsim, vai Dieva Tā Kunga žēlsirdība ir tik neizmērojama, kā par to runā! – rokas pret debesīm celdams, arhibīskaps ārdījās, – zvēru, sīkbūtnēm jāmirst! Dievs, sargi mūsu valdību!
To pateicis, Latvijas galvenais katolis uzģērba privāto garderobi un steidzās pēc palīdzības. Tā Kunga vaiga priekšā esam visi vienādi, un Viņa katoliskā Eminence atgriezās ar prāvu summu no valsts budžeta līdzekļu programmas neparedzētiem gadījumiem ķirmju nogāzēšanai ar tvanu un vēsturiskai kultūrceltnei, arhitektoniskai dominantei nodarīto postījumu likvidēšanai – apaļiem 353 657 eiro.
Radītāja vārds visur sastop pretimnākšanu un atsaucību. Tieslietu ministrs, dziļi ticīgs vīrs būdams, bij spiedis Zbigņevam roku un sacījis – izsaku līdzjūtību par baznīcai nodarīto postažu, tas ir briesmīgi, līdzīgi kā korupcija sagrauž valsti.
Šķaidiet pretekļus kā mušas!
Finanšu ministrs teica: par maksu nekaulēsimies, lieciet kaut tāmi, kas līdzvērtīga katedrāles demontāžas izdevumiem.
Savukārt izglītības ministre, dambreti spēlēdama, deva praktisku padomu: mēģinājāt izmantot feromonus partneru pievilināšanai? Dabūsiet laukā no alas un tad tik pūtiet terpentīnu, ožamo spirtu virsū, cērtiet šņikt, šņakt galvas nost, un bīstamie kaitēkļi mirs, pat kājas nenotirinājuši!
