Esmu republikānis, atbalstu Trampu. Saruna ar PBLA priekšsēdi Jāni Kukaini 3
Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēža Jāņa Kukaiņa LTV raidījumā paustā pozīcija, ka viņš ASV prezidenta vēlēšanās atbalsta Republikāņu partijas kandidātu Donaldu Trampu, raisīja diskusiju Latvijas sociālajos tīklos. Tāpēc sarunā “LA” redakcijā izvaicāju Jāni Kukaini ne vien par PBLA mērķiem šogad, kad organizācija svin savu 60 gadu jubileju, bet arī par priekšvēlēšanu situāciju ASV.
– Šoruden gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas interesē daudzus. Kāds “LA” lasītājs telefonsarunā sprieda, ka Amerikas latvieši tradicionāli balsojot par republikāņiem. Bet pēc jūsu intervijas LTV vairāki skatītāji vaicāja, vai Kukainis “Panorāmā” paudis PBLA kopīgo viedokli, ka “Donalds Tramps ir foršākais kandidāts”, vai savu personīgo?
J. Kukainis: – Tas ir mans personīgais viedoklis, un tā arī “Panorāmā” teicu. PBLA valdē diskusija par šo tēmu nav notikusi. No ASV organizācijas valdē ir pārstāvētas piecas personas – divi vīrieši un trīs dāmas, un es domāju, ka dāmas nav noskaņotas balsot par Trampu. Jo viņas nāk no liberālākām aprindām.
Vispirms manis atbalstītais kandidāts bija republikānis Kriss Kristijs, bet viņš izkrita, un tagad no šīs partijas kā prezidenta amata kandidāti palikuši Teds Kruss un Tramps, un, manuprāt, vislabākās izredzes ir Trampam. Cilvēki pat man ir rakstījuši dusmīgus e-pastus, kritizējot manu nostāju. Nesaprotu, kas tur dīvains: es esmu republikānis un atbalstu republikāņu kandidātu, kuram šobrīd ir vislielākās izredzes. Hilarija Klintone vēlas kļūt par pirmo sievieti ASV prezidenta amatā, taču es domāju, ka viņa nav pelnījusi šo amatu kaut vai skandāla dēļ par nepienācīgi glabātiem slepeniem dokumentiem. Esmu savulaik strādājis ar slepeniem aviācijas dokumentiem un apzinājos – pat ja atstāju kabinetu tikai uz pāris minūtēm, dokumenti nedrīkst atrasties uz galda, tiem jābūt ieslēgtiem seifā. Bet Hilarijai ir pašai savs e-pasta serveris mājās un viņa ir glabājusi elektroniski dokumentus tā, ka tiem varēja piekļūt sazin kas. Ja tā būtu rīkojies cits ASV pilsonis, viņš nokļūtu cietumā.
Trampa atbalstīšana daudziem ir protesta veids pret pēdējos septiņos gados īstenoto Baraka Obamas politiku; tas ir kā sauciens: “Pietiek! Pievērsiet uzmanību manām domām, es uzskatu, ka Amerika pašlaik ir uz nepareizā ceļa!” Piemēram, Obamas laikā ieviestā jaunā veselības apdrošināšana nav efektīva. Iepriekšējā bija labāka, tagad ārstēšanas kvalitāte pazeminās. Mana pieredze liecina, ka Latvijā esmu saņēmis labāku medicīnas pakalpojumu nekā Amerikā. Veselības apdrošināšanā ir dažādas nianses, piemēram, nosacījums – ja cilvēks strādā nepilnu laiku, tas ir, līdz 29 stundām nedēļā, saņemot minimālo algu, darba devējam par viņu nav jāmaksā veselības apdrošināšanas iemaksas. Bezdarbs ASV ir it kā ap pieciem sešiem procentiem, bet absurda situācija, ka cilvēki vairs nemeklē darbu, toties par pašsaprotamu uzskata dzīvošanu uz valsts rēķina. Divkāršojies to skaits, kuri saņem atbalstu pārtikas iegādei. “Food stamp”, burtiski tulkojot – “pārtikas marka”, bet tā izskatās līdzīga kredītkartei un par to naudu var pirkt ne vien pārtiku, bet visu, ko gribi.
Man ir pieņemamāka republikāņu filozofija – katrs cilvēks pats ir atbildīgs par sevi, un viņam pašam par sevi jāgādā, nevis jāgaida, ka valsts dod, dod, un viņš tik ņem un ņem. Protams, mūsu pienākums ir atbalstīt līdzcilvēkus nedienās. Bagātākajā zemē pasaulē nedrīkst būt tā, ka kādam nav ko ēst; bet tas nenozīmē, ka viņam katru dienu jāēd šķiņķi un karbonādes uz valsts rēķina.
Arī ar ASV ārpolitiku daudzi nav apmierināti. Radies iespaids, ka tagadējam prezidentam ārlietas daudz neinteresē. Par bēgļiem Amerikai, tāpat kā Eiropai, ir zināma atbildība. Prezidents nosaka vairākas sarkanās līnijas, bet līdz galam neizseko, kas notiek. Sīrijas kara bēgļu vidū ir daudzi pieauguši vīrieši, kam vajadzētu cīnīties par savu zemi. Bet, redzot, ka visiem ir visjaunākie mobilie telefoni un viņi no patvēruma zemes gaida augstāku labklājības līmeni, nekā tas ir pamatiedzīvotājiem, rodas neizpratne. Es salīdzinu ar to situāciju, kādā bija mana ģimene, kad pēc Otrā pasaules kara ieradās Amerikā. Jau otrajā dienā tēvs meklēja darbu, pļāva zāli, māte tīrīja bagāto cilvēku mājas.
