Kuģis bez kursa 1
Tikko Rīgā norisējušais Baltijas teātra festivāls atstājis aiz sevis pārāk daudz jautājumu.
Gadskārtējais Baltijas teātra festivāls, kas no 10. līdz 19. oktobrim norisinājās Rīgā, šogad pavisam nemanāmi noslīka Eiropas kultūras galvaspilsētas troksnī un izrāžu plūdos, ko pāris blakusprogrammās, labu gribēdami, piedāvāja mūsu festivāla organizatori. Centrālais notikums – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas labāko oriģināldramaturģijas iestudējumu konkurss – līdzīgi kuģim, kas pazaudējis kursu, palika kaut kur, pieticīgi dreifējot starp mūsu profesionālo teātru skati un bērniem veltīto programmu, tā arī neiegūdams starptautiskam festivālam atbilstošu statusu. Acīmredzot ir pienācis pēdējais laiks daudz nopietnāk pārdomāt un izsvērt prioritātes, jo ne vienmēr vairāk nozīmē arī labāk. Pagājušajā gadā Kauņā lietuvieši sniedza ļoti pārliecinošu piemēru, kā būtu organizējams un kurp virzāms šis kopējais pasākums, lai tam piešķirtu pienākošos svaru un nozīmīgumu, taču pašlaik izskatās, ka visas labās ieceres kārtējo reizi ir pagaisušas kultūras finansētāju mīklainajos gaiteņos.
Festivāla pamatprogramma, kā parasti, bija sadalīta trīs dienās. Katrā no tām viena valsts piedāvāja publikai un žūrijas vērtējumam divus oriģināldramaturģijas iestudējumus pēc savas izvēles. Lietuvieši uzstāšanos sāka ar Rugiles Barzdžukaites režisētu moderno operu “Have A Good Day”, kurā libreta autore Vaiva Grainīte un komponiste Lina Lapelīte pārsteidzošā un muzikāli atjautīgā formā ir iemiesojušas aizkustinošu stāstiņu par lielveikala kasieru vienmuļo ikdienu, kas neglābjami pārvērš cilvēku trulā kases aparāta piedēklī. Aiz smaidiem un svītrkoda nolasītāju pīkstieniem paslēptās kasieru domas izrādē veido desmit cilvēciskas minidrāmas, kas uz skatuves sakoncentrējas vienā ironiskā un precīzā trāpījumā šodienas biznesmeņu attieksmei pret saviem darbiniekiem. Savukārt Viļņas leļļu teātra atvestā izrāde “Šai pasaulei neatbilstošs” bija mīlestības pilns Rolanda Kazlas veltījums Apgaismības laikmeta dižgaram Kristijonam Donelaitim. Ļoti poētiska, skaistām metaforām caurvīta fantāzija par dzejnieka dzīvi, kurā tomēr mazliet par daudz bija sajūtama Ņekrošus ietekme un viņa režisorisko paņēmienu izmantojums.
Igauņi savas jaunākās dramaturģijas prezentāciju sāka ar Andri Lūpa lugas “Dūja” iestudējumu Marias Pētersones režijā. Raiti un asprātīgi uzrakstīts teksts par kādas trupas dienām un nedienām, mēģinot izdzīvot un atrast savu vietu mūžam mainīgajā teātra pasaulē. Smieklīgi dialogi, jokainas aktieru izspēlētas situācijas, bet diezgan neveikla režija, kas īsti neļauj izteikties lugai un nespēj savākt izrādi vienā veselumā. Gaidītākā, vismaz zinātāju aprindās, noteikti bija teātra “NO99” uzstāšanās ar režisora Lauri Lagles un aktieru kolektīva kopīgi veidoto izrādi “NO54 Trešdiena”. Šim teātrim tik raksturīgo balto telpu (E. L. Semperes scenogrāfija) šoreiz aizpildīja četras sievišķīgas būtnes, meklējot ikdienišķuma jēgu burvīgi improvizētās ikdienišķās norisēs. Kas notiek ar dzīvi, kad nekas nenotiek un parasta trešdiena pārvērš mums atvēlēto laiku ikdienišķā sadzīves ritmu mūzikā? Vai mēs par to vispār domājam, vai vienkārši paslēpjamies aiz ikdienišķu vēlmju virtenes, lai mierīgi iegrimtu sapņos par gaidāmo un tā arī nesagaidāmo dzīves lielo notikumu. Konkrētās aktieru darbībās ietvertās asociācijas rada interesantu bāzi skatītāja uztveres klaiņojumiem, vienīgi režisoram neizdodas tos līdz galam iegrozīt sev vēlamā virzienā un ievilkt mūsu apziņu plūstošajā laika dimensijā.
Latvijas dienu festivālā ievadīja zinātniskā konference ar akadēmisko spēku pārdomām par savas valsts teātra virzības jaunākajām tendencēm un neliela diskusija par redzētajām izrādēm. Skats no malas vienam uz otru vienmēr ir rosinošs. No milzīgā izrāžu klāsta, kas šajā nedēļā speciāli tika piedāvāts mūsu teātros, festivāla konkursā piedalījās divas izrādes – Laura Gundara teātrī “TT” iestudētā Rūdolfa Minga luga “Minga rēgi” un Alvja Hermaņa pēc Puškina poēmas motīviem veidotā “Oņegins. Komentāri”. Pirmā ir jauniešu auditorijā visai iecienīts detektīvstāsts, otra – JRT klasikas fondam pieskaitāms iestudējums, kas īpašus komentārus vairs neprasa.
To visu cītīgi vērtēja starptautiska žūrija piecu cilvēku sastāvā – Tatjana Zelmanova (Beļģija), Otts Karulins (Igaunija), Jūlijus Lozoraitis (Lietuva), Zane Radzobe (Latvija) un Inese Mičule (Latvija). Tāpat kā iepriekšējos pēdējo gadu festivālos, paturot sev iespēju manipulēt ar nomināciju formulējumiem, žūrija šīs pašas dienas vakarā paziņoja savu verdiktu:
balva par labāko libretu izrādei “Have A Good Day” (libr. V. Grainīte),
balva par labāko vīriešu aktieru ansambli izrādei “Oņegins. Komentāri” (JRT),
balva par labāko sieviešu aktieru ansambli izrādei “NO54 Trešdiena” (“NO99”),
balva par labāko telpas iekārtojumu izrādei “Oņegins. Komentāri” (scenogrāfs A. Freibergs),
balva par sociālo jēgu un sensitīvās izjūtas radīšanu izrādei “Have A Good Day”,
balva par spilgtu režiju izrādei “NO54 Trešdiena” (rež. L. Lagle),
Ja šādā konspektīvu izvilkumu veidā atskatāmies uz BTF norisēm, varētu droši sacīt – festivāls kā festivāls, laimīgi esam tikuši ar to galā un par nākamo lai galvu lauza igauņi. Tomēr tik vienkārša tā lieta nav. Festivāls nav tikai izrādes un preses relīzes, bet arī cilvēki, kas tajā piedalās, kas nāk un brauc to skatīties. Par viņiem ir jādomā. Lai festivāls kļūtu par notikumu, ir jārada īpaša gaisotne. Ja jāteic godīgi, mums tādu radīt šogad neizdevās. Aizvadītais festivāls atstāja aiz sevis pārāk daudz jautājumu, uz kuriem tik un tā būs jāmeklē atbildes, pārāk daudz organizatorisku problēmu, kas tik un tā prasīs rast risinājumus nākotnē, jo mēs taču negribēsim palikt par Baltijas teātra festivāla vājāko ķēdes posmu.
