Iet laiviņa mirdzēdama 0
Kad dzīvo uz laivas, nav noteikta plāna, ko vēlies darīt. Nonāc krustpunktā un kā pasakā sāc prātot, pa kuru ceļu iet. Dienvidfrancijas kanālam du Midi ilgceļotāji metuši līkumu, jo pārāk biezs no tūristiem. Taču pats titulētākais, tāpēc jo vilinošāks šķiet iesācējiem un vasaras atvaļinājuma laiviniekiem. Canal du Midi ierakstīts gan Francijas izcilo skatu kartē, gan UNESCO Pasaules mantojuma krātuvē “kā viens no modernā laikmeta būvinženieru ekstraordināriem piemēriem, kas bruģēja ceļu industriālajai revolūcijai”. Vēl karaļa Luija XIV laikā būvētais ūdensceļš tiek vērtēts ne tikai kā tehnoloģisks sasniegums 241 kilometru garumā ar 328 konstrukcijām – slūžām, akveduktiem, tuneļiem, tiltiem u. c. –, bet arī kā mākslas darbs. Vēl viens tā projektētāju varoņdarbs – kanāls veidoja noslēdzošo posmu, lai savienotu Atlantijas okeānu ar Vidusjūru.
Slīd baltā motorlaiva pa Canal du Midi 42 tūkstošu platānu ēnā, tiesa, nesen kādas kaites dēļ liela daļa koku izcirsta, septiņās dienās piestājot gandrīz pussimts slūžās, kas pats par sevi, īpaši neprašām, ir viens liels piedzīvojums. Kapteinis Andris sauc – atdot galus! Un tas nozīmē tikai to, ka laiva, kas iepriekš ar divām virvēm bijusi piesieta pie pollera, tagad ir jāatsien. Katram sevi cienošam laiviniekam būtu jāielāgo vismaz daži svarīgākie jūrniecības termini (sk. tālāk). Rītu sāciet ar apjautāšanos – kā ejam? Kuģis ne peld, ne brauc, bet iet – tā saviem audzēkņiem allaž piemeldējis Latvijas armijas pirmās zemūdenes “Ronis” kapteinis Hugo Legzdiņš – kā tajā tautasdziesmā “Iet laiviņa mirdzēdama…”.
Ja alkstat izbaudīt vēl lielāku slūžu bagātību, jākuģo pa Ziemeļfrancijas Nivernī vai Burgundijas kanālu ar attiecīgi 118 un 200 ūdens konstrukcijām. Mūsu izvēlēto Nivernī var saukt arī par Parīzes glābēju – kad astoņpadsmitā gadsimta nogalē pāris nenormāli aukstajās ziemās malkas vedēji nespēja apgādāt parīziešus ar kurināmo, valstsvīri nolēma būvēt kanālu, kas savienotu Luāras un Jonas upes ar Parīzes baseinu un paātrinātu kravu piegādes pilsētai.
Pienāca laiks, kad kanālus izkonkurēja dzelzceļš, tautsaimniecībai ūdensceļi kļuva neizdevīgi un tika atstāti novārtā. Sešdesmitos gadus var uzskatīt par kanālu renesansi – franči attapa, ka tos taču var izmantot kā tūrisma infrastruktūru.
Tikšanās vieta – slūžas un ostas
Slūžas un ostas ir vieta, kur dažādu tautu un valstu ceļotāji nejauši satiekas, pārmij pa vārdam un šķiras vai arī kļūst par draugiem. Ivetas un Ziedoņa labu paziņu un arī tuvāku draugu pulkam pievienojušies angļi, franči, itālieši, zviedri u. c. Neparasta tikšanās piedzīvota oktobrī kādā ostā, kas tika izvēlēta baržas ieziemošanai. Piestātnei tuvojusies septiņus metrus gara koka airu laiva ar milzīgu Norvēģijas karogu mastā, kurā sēdējis viens vienīgs airētājs. Kāds norvēģu žurnālists braucis no Oslo, lai nokļūtu Grieķijā, un Francijas ostiņā piestājis iepirkt kokakolu.
Toziem tur noenkurojies arī precēts pāris no Zviedrijas, kas savu zemi atstāja jau pirms 17 gadiem. Divas reizes ar jahtu viņi apbraukuši apkārt pasaulei, Argentīnā uzbūvējuši nelielu kuģi, uz kura kanāla ūdeņos pavada vecumdienas.
Visbiežāk ceļi krustojās ar angļiem – pirms finanšu krīzes daudzi Francijā iegādājās īpašumus, iestājoties naudas grūtībām, atkal centās no tiem tikt vaļā. Angļi arī savā zemē ir lieli laivotāji, jo Anglijā izbūvēta lieliska kanālu sistēma. Latviešu laivinieki kādu brīdi pat apsvēruši domu izmest līkumu pa viņu ūdensceļiem, tomēr nepastāvīgais klimats atturējis no šī soļa. Šad un tad Francijas kanālos var redzēt tipiskas angļu “narrow boats” jeb šaurās laivas – to platums ir divreiz mazāks par vidējas franču motorlaivas izmēriem. Brauc kā garā koridorā!
”We in England”, mēs – Anglijā – tā vai ik teikums sācies sarunā ar angli. Ilgceļotāju saietos viņi ņēmuši virsroku, un no ieceres patrenēties franču mēlē Ivetai šādā kompānijā nekas nav sanācis.
Gluži nejauši trāpījušies arī latvieši. Kādā karstā vasaras dienā Ziedonis kanāla piestātnes koku paēnā laiski vērojis kuģotājus – ja kādam vajadzējis palīdzēt pietauvoties, gājis talkā. Laipna un izpalīdzīga attieksme, tāpat kā garāmbraucošo sveicināšana ir kanālbraucēju nerakstīto likumu sarakstā. “Kāda laiva piestāja tieši aiz mūsējās un pēc kāda laika dzirdu kaut ko pazīstamu – latviešu valoda!” Palaikam abus ceļotājus apciemojuši arī radi un draugi, bet otrā kajītē ierīkota tik šaura guļvieta, ka viesiem pieticis ar dažām dienām. Kāda nešpetna kuģotāju paruna teic: ciemiņi kā zivis – pēc trim dienām sāk smirdēt…
