Franču brīvība 0
Anglijā viss ir aizliegts, kas nav atļauts; Vācijā viss atļauts, kas nav aizliegts; Krievijā viss ir aizliegts, arī tas, kas atļauts; Francijā – viss atļauts, arī tas, kas aizliegts. Ziedonim patīk šis kalambūrs, Iveta piebalso – tā tas ir, varam to apgalvot – pilnīga brīvība. Pirms brauciena pa piecus kilometrus garu tuneli esam noklausījušies garu instruktāžu, ko tik pa ceļam nedrīkst darīt, un saņēmuši stingru brīdinājumu, ka baržu vilks velkonis. Nākamajā rītā gaidījām solīto vilcēju, taču tā vietā tuneļa sargs pamāja ar roku un iededza zaļo gaismu.
Ar franču neremdināmajām alkām pēc brīvības vēl ikdienišķākos apstākļos mūsu kompānija sastapās šīsvasaras ceļojumā pa Nivernī kanālu. Bijām piestājuši kuģiniekiem tik ērtajā Oksēras pilsētā – tur var pietuvoties gluži vai pašā centrā – un vakariņām lūkojām pēc gaļas un siera veikaliem. Pēc laiska pusdienas pārtraukuma saimnieks nesteidzās un “boucherie” durvis vēra ar stundas ceturkšņa novēlošanos, bet Suflarī kundzes “fromagerie” ar kārdinošajiem siera ruļļiem palika iepazīts tikai caur lielo vitrīnu. “Ferme” – slēgts.
Ziedonim savs personīgās brīvības mērs – septiņas vasaras viņš to izbaudījis vārda tiešā nozīmē uz paša ādas. Kā cēlies no rīta, uzvilcis īsās bikses un T kreklu, nākamajā dienā atkal tas pats, arī trešajā dienā – ar ģērbšanos nekādu rūpju. Visā ceļojuma laikā tikai vienreiz uzvilcis ko svinīgāku – baltās bikses. Tā ir brīvība! – smejas Ziedonis.
Francijas kanāllaivu populārākais nosaukums ir “Liberte” jeb brīvība. Cik ironiski, bet tikai pirms nedaudz vairāk kā divsimt gadiem Lielās Franču revolūcijas laikā brīvības vārdā desmitiem tūkstošu franču ripoja galvas giljotīnā, viņi mira cietumos, tika postītas pilis un dievnami. Arī tāda var būt “liberte” cena. Nupat desmit Francijas parlamenta deputāti, ignorējot Eiropas Savienības stopzīmi, aizlaida uz Krievijas okupēto Krimas pussalu. Brīvība?
Turku gliemeži franču sviestā
Franči var būt arī precīzi – ceļvedī izslavētais ēdamgliemežu veikals “Maison Billot” mazajā Basū ciematiņā bija atvērts. Aukstumskapjos vilināja arī citas delikateses – varžu kājiņas, zosu aknu pastēte… Mums, frančiem, patīk mazie gardumi – atcerējos kāda franču pavāra teikto.
Jums saldētus vai svaigus – vaicā laipnā pārdevēja. Svaigus! Sākam nepiespiestu sarunu par šī reģiona lieliskajiem vīngliemežiem, zinām arī, ka tos mēdz saukt par Burgundijas austerēm. Tirgotājas atbilde mūs satriec – kopš septiņdesmitajiem gadiem savvaļas gliemjus drīkst ievākt tikai ģimenes maltītēm, tāpēc šie atceļojuši no Turcijas un Polijas laukiem. Toties aizdars gatavots no mūsu sviesta, pētersīļiem un ķiplokiem – lepni nosaka jaunā francūziete. Turpat blakus, pagalma namiņā, gastronomiskos našķus sagatavo piecpadsmit čaklas strādnieces. Darbinieču skaits trīskāršojas ap Ziemassvētkiem, kad vietējie ļaudis īpaši kāro pēc “mazajiem gardumiem”.
Franči ēdiena gatavošanai pievēršas ļoti atbildīgi – sestdienas pusdienām, kas ir nedēļas kulminācija, viss tiek pārdomāts jau iepriekš, no tirgus jāsagādā pats labākais. Šo gardēžu nācijas īpatnību Ivetai izdevies redzēt arī tuvplānā, caur “superīgajām” namamātēm, ar kurām iepazinusies vietējo rokdarbnieču izstādē. “Sēžam pie kādas no dāmām mājās un šujam lupatiņu segas, viņas spriež, ko kura gatavos, un vēl apmainās receptēm.”
Ziedonim izslavētās franču pusdienas vairāku stundu garumā gan bijis nopietns pārbaudījums – tik ilgi es nevaru nosēdēt, un viņi visu laiku dzer vīnu!
Uz baržas cita lieta – savācas četras piecas braucēju kompānijas, kaut ko uzgrilē, papļāpā un pie miera. Savureiz laivinieki iepriekš sarunā attālu tikšanās vietu un katrs no savas starta vietas nesteidzīgi iet uz randiņu – beidzot nevienam nekur nav jāsteidzas. Iveta šo nosauc par vieglās dzīves modeli, Ziedonis par kaut ko tādu bija sapņojis jau sen. Pēc 26 gadiem viesnīcas šefa krēslā Zviedrijas dienvidos viņš savu biznesu pārdeva un Holandē nopirka baržu, Iveta paņēma garāku atvaļinājumu, un abi kopā devās uz Franciju piepildīt sapni.
