Grib skaidrus spēles noteikumus 0
Pašvaldību apgalvojumiem par to, ka viss ir kārtībā, nepiekrīt reģionālo laikrakstu pārstāvji. Laikraksta “Kurzemnieks” galvenā redaktore Daiga Bitiniece informēja, ka avīzes tradicionālā teritorija aptver Alsungas, Skrundas un Kuldīgas pašvaldības, kas visas tagad izdod savus izdevumus drukātā veidā. Turklāt Alsungas izdevumā ik pa laikam tiekot publicēti arī sludinājumi un reklāmas, bet pašvaldības vadība tur problēmu neredzot. Sak, reklāmas esot bezmaksas atbalsts vietējiem uzņēmējiem. “Taču visvairāk mūs sarūgtina, ka savā noformējumā šie izdevumi imitē žurnālistiku un tādējādi maldina sabiedrību. Būtībā tie ir domju sabiedrisko attiecību cilvēku un speciālistu teksti, kas stāsta tikai labo un nevar būt analītiski un pret varasiestādēm kritiski jau pēc definīcijas. Lasot pašvaldību izdevumus, rodas maldinošs iespaids, ka viss ir rožaini, ka problēmu vispār nav. Mēs neesam pret pašvaldību izdevumiem kā tādiem. Tie ir pat ļoti labi, lai informētu par noteikumu grozījumiem, domju vai komisiju lēmumiem, būvatļauju izsniegšanu, sabiedriskām apspriešanām un tamlīdzīgām lietām, ko privātā prese pat gribēdama nevarētu visu nopublicēt. Taču ziņas un fotoreportāžas no pasākumiem varētu palikt reģionālo mediju ziņā,” uzskata D. Bitiniece.
Līdzīgu viedokli pauda arī “Zemgales Ziņu” galvenais redaktors Guntars Gūte. Pirms dažiem gadiem “Zemgales Ziņām” bija izveidojies ass konflikts ar Jelgavas domi tās izdotā informatīvā izdevuma dēļ. Šobrīd situācija esot normalizējusies, bet zināma rīvēšanās vēl pastāv. “Vispareizākais būtu komercmediju un pašvaldību pārstāvjiem apsēsties pie viena galda un vienoties par kopīgiem spēles noteikumiem un robežām,” teica G. Gūte. Diemžēl citviet attiecības starp vietvaru politiķiem un vietējo presi joprojām ir sarežģītas. Kāda reģionālā medija vadītājs, kas sarunas laikā atzina problēmu, vēlāk tomēr lūdza viņa viedokli nepublicēt pat anonīmi, lai neizraisītu pašvaldības dusmas pret laikraksta kolektīvu.
Zināmu skaidrību reģionālās preses un pašvaldību izdevumu spēles noteikumos varētu viest Kultūras ministrijas sagatavotās mediju politikas pamatnostādnes (sk. uzziņu). Tajās paredzēts veikt grozījumus normatīvajos aktos, nosakot, ka pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji un komunikācijas kanāli neveic komercdarbību reklāmas tirgū. “Tas ietvertu arī ierobežojumu publicēt bezmaksas reklāmas, jo arī tāda rīcība kropļo reklāmas tirgu,” paskaidroja KM Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis. Plāns arī paredz veikt grozījumus normatīvajos aktos, precīzāk paskaidrojot, kādā veidā pašvaldības īsteno savu pienākumu informēt sabiedrību.
VIEDOKLIS
Kā iztērēt jūsu pusmiljonu sevis slavināšanai
Sanita Jemberga, Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja: “Pirms pāris nedēļām Latvijas pašvaldības saņēma aicinājumu parakstīt pret Konkurences padomi vērstu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām. Parakstus vāca portāls, kas uzdodas par žurnālistiem, bet kam ar žurnālistiku nav nekāda sakara. Tas ir saistīts ar mazzināmu sabiedrisko attiecību kantori.
Pašvaldībām nekas nebija jādara, tikai jānosūta rindiņa, ka piekrīt zem sagatavotā teksta par to tiesībām izdot savas avīzes. “Komercizdevumos publicētā informācija nereti ir apšaubāma un subjektīva, iegūta no nedrošiem avotiem un dažkārt pat no baumām. Pašvaldības izdevumā publicētā informācija vienmēr ir patiesa, tieša un konkrēta – turklāt paša izdevēja sniegta,” pamatoja autori.
52 no 119 pašvaldību vadītājiem to arī izdarīja. Kāpēc ne, ja vienīgais ieguldījums ir smaidošs mēra foto un kaudze preses relīžu, slavējot pašiem sevi. Par iedzīvotāju naudu.
Mazās un vidējās pašvaldībās šādi izdevumi izmaksā ap 50 000 eiro gadā. Aptuveni rēķinot, tam aiziet vairāk nekā pusmiljons eiro gadā. Valstī, kurā hroniski trūkst naudas un kurā ir īsti mediji, kuriem hroniski trūkst naudas. Īpaši reģionos.
Sērga izdot pašvaldību laikrakstus, kas konkurē ar īstām vietējām avīzēm, ir radusies tādēļ, ka pašvaldību vadībai šķiet: prese nepietiekami atspoguļo viņu labos darbus un ir pārāk kritiska. Proti, tā neraksta to, ko gribas pašvaldības deputātiem, un tā, kā viņiem gribas. Pašvaldības nevarot citādi informēt iedzīvotājus par saistošajiem noteikumiem un sabiedriskajām apspriešanām, lai gan internetu un ziņojumu dēli populārākajās vietās neviens nav aizliedzis.
Žurnālistikas uzdevums nav būt patīkamai. Tās pienākums ir iedzīvotāju vārdā prasīt atbildību par lēmumiem, būt kritiskai pret tiem, uzdot nepatīkamus jautājumus. Un, jā, arī vēstīt par lietām, kas ļauj lepoties arī pašiem, taču ne tikai par tām.
Pašvaldību avīzes negodīgi konkurē ar vietējiem laikrakstiem it visā. Ir liecības par pašvaldībām, kur PR avīzes taisītāju algas ir divreiz lielākas nekā īstiem žurnālistiem vietējā avīzē. To tirāža un piegāde nav atkarīga no auditorijas intereses – kāpēc jāmaksā par kaut ko, ko pastkastē sasviež par velti? Pašvaldību darbinieki pietur informāciju, lai tā vispirms nonāktu tieši pie “savējiem”. Daudzi no šiem laikrakstiem arī publicē reklāmu un sludinājumus, atņemot jau tā niecīgās ienākumu iespējas reģionu laikrakstiem.
Konkurences padome ir vienīgā valsts iestāde, kas iestājusies pret šo praksi. Tā vadlīnijās pašvaldībām aicina neizdot savus laikrakstus ar reklāmām, jo iedzīvotāju nauda nav jātērē pakalpojumiem, kas tirgū jau ir pieejami.
Tikmēr par pašvaldībām atbildīgais ministrs Kaspars Gerhards nāk klajā ar absurdiem apgalvojumiem, ka pašvaldības ar savām avīzēm nejaucoties tirgū, jo izdevumus, redz, dala bez maksas un tie peļņu negūst.
Kolēģi “Bauskas Dzīvē” precīzi aprēķinājuši, ka pašvaldības izdevums “Iecavas Ziņas” reklāmas laukumu pārdod 2,46 reizes lētāk nekā īsta avīze. “Iedzīvotāju informēšanai” tas stāsta par Iecavā ražotiem baseiniem, jaunu puķu veikalu un ceļojumu uz Ēģipti turpinājumos.
“Bauskas Dzīves” zaudējumi gadā tādēļ ir 11 731 eiro. Šo skaitli sapratīs katrs mazais un vidējais uzņēmējs reģionā. Tāpat kā viņš sapratīs situāciju, kurā šie laikraksti nonākuši. Vienā jaukā dienā jūsu veikalam, zāģētavai vai frizētavai blakus var atvērt pašvaldības uzņēmumu, kas darīs to pašu ko jūs, bet bez rūpēm par izdevumiem un peļņu. Cik ilgi jūs izturēsiet?
Taču avīze nav parasts uzņēmums. Tā palīdz uzraudzīt ievēlētos pārstāvjus un vēsta par svarīgākajām tendencēm. Ja Latgalē kādā dienā parādītos “zaļie cilvēciņi”, neviens pašvaldības izdevums jums par to nepavēstīs. Bet, šādi turpinot, citu vairs nebūs.
