Māris Antonevičs: Kučinskis un viņa “saites” 4
Tas ir interesants fakts, ka Latvijā jau trešo valdību pēc kārtas veido bijušās Tautas partijas pārstāvis. Iepriekšējās divas valdības vadīja kādreizējā TP biedre Laimdota Straujuma, kas pēc Šķēles partijas likvidācijas patvērumu rada pie “Vienotības”. Arī Māris Kučinskis, kurš vakar ar 60 Saeimas deputātu balsīm tika apstiprināts Ministru prezidenta amatā, savulaik bija saņēmis sadarbības piedāvājumu no šīs partijas. Viņš tomēr izšķīrās par labu Zaļo un zemnieku savienībai un no karjeras viedokļa nekļūdījās. “Vienotības” rindās viņam valdības vadīšana varētu rādīties tikai sapņos, kamēr ZZS ir diezgan interesanta struktūra, un tās ietvaros var veidoties dažādas kombinācijas.
Tas, protams, liek uzdot jautājumus arī par ietekmēm jaunajā valdībā. Par agrākajām saitēm ar M. Kučinski var atcerēties “oranžie”, turklāt viņš pats tās nemaz nesmādē, par ko liecina, piemēram, premjera biroja vadītāja izvēle (šim amatam izvēlēts bijušais tautpartijietis Māris Krastiņš). Protams, vēl lielākas aizdomas ir par Aivara Lemberga milzīgo lomu. Kas interesanti, uz to iepriekšējā dienā pirms valdības apstiprināšanas paguva atsaukties pat Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, runājot par iespēju, ka Latvijas valdība varētu īstenot pāreju uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās. Krievija, protams, tam pretojas, un vēstnieks A. Lembergu nosauca par “saprātīgu politiķi”, kurš acīmredzot šo reformu nepieļaušot. Taču diez vai Lemberga ietekme izpaudīsies kā nepārtraukta čukstēšana valdības vadītājam ausī, kas viņam šajā brīdī jādara vai nav jādara. Drīzāk jau tā varētu līdzināties līdzšinējai formai – Lembergs ierodas kā “krīzes menedžeris” tad, kad viņam (vai tiem, kas cer uz viņu) tas vajadzīgs.
Tādā ziņā jaunajam premjeram ir lielākas iespējas stiprināt patstāvību nekā viņa priekšgājējai, kuru uzmanošā stingrā acs bija turpat aiz muguras. Cita lieta, ka īsti nav skaidrs, ar ko M. Kučinskis gatavojas sevi parādīt, lai sabiedrība vispār pamanītu, ka valstī ir jauna valdība. Ministru nomaiņa tajā ir minimāla, solījumi un iestrādes – lielā mērā pārmantoti. Valdība nav pat izkārusi priekšā kādu spilgtu lozungu, līdzīgi kā savulaik “Vienotības”, Zatlera reformu partijas un Nacionālās apvienības veidotā “tiesiskuma koalīcija”. Ja par pamatu ņem pirmos vārdus jaunās valdības deklarācijā, tad šī ir “ekonomiskās aktivitātes, nodarbinātības un produktivitātes straujākas izaugsmes koalīcija”. Atsevišķi tie ir skaisti vārdi, bet lasot atstāj tādu nedaudz iemidzinošu efektu. Ja valdības vadītājs vēlas iegūt tautas atbalstu, būs vajadzīgi spilgtāki un konkrētāki paziņojumi.
Kad tika apstiprināta L. Straujumas valdība, politiskajās aprindās valdīja noskaņas, ka tas ir kaut kas “pagaidu”. Tagad tas netiek izrādīts. Pēc neveiklā valdības gāšanas un samocītā jaunā premjera meklēšanas procesa diez vai kādam tuvākajā laikā pietiks apņēmības vēlreiz iesaistīties līdzīgā eksperimentā.