Jau nākamgad janvārī katrs jutīšot, ka dzīve kļūst labāka. Intervija ar Māri Kučinski 53
Par zemo uzticības līmeni Saeimai un valdībai, ko atkal uzrādījusi jaunākā iedzīvotāju aptauja, premjers Māris Kučinskis neraizējas. Tieši otrādi – izskatās smaidīgāks kā vēl nekad. Dzīve būs labāka, viņš saka. Kas Kučinskim ļauj tā domāt?
Premjera kabinetā puķu pilnas vāzes. Tikko nosvinēta 56 gadu jubileja, tiesa, lielākā dzimšanas dienas daļa pagājusi gaisā, lidmašīnā, atgriežoties no 16 valstu vadītāju samita Budapeštā. Toties vakars noritējis ģimenes lokā – ar sievu un dēlu. Šādus brīžus varot novērtēt daudz labāk, gandrīz divus gadus esot Ministru prezidenta amatā.
Katrs pats sev esot lielākais kritiķis – kā jūs sevi vērtētu premjera darbā?
Šorīt pēc intervijas atkal saņēmu īsziņu no viena man pazīstama cilvēka – meita viņam prasījusi, kāpēc premjers nekad nesmaida. Zināmā mērā tas ir kaut kāds trūkums.
Manī droši vien ir gan iekšējā, gan ārējā stabilitāte, un tā arī mēģinu vadīt valsti – lai būtu zināma stabilitāte, bez pārsteidzīgiem lēmumiem un lēkāšanas no viena grāvja otrā. Bieži vien jāaizstāv nepopulāri lēmumi, bet zinu, ka tas ir nepieciešams, un nevaru iet pa spalvai. Jautājums, kurš valdībā nosaka darbakārtību – vai tu pats vai tā tiek uzspiesta no visām pusēm, un tu lokies vējam līdzi. Es to nedaru.
Tad jau startēsit kā Ministru prezidenta kandidāts uz 13. Saeimas vēlēšanām, un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) premjera pretendents beidzot nebūs smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs?
Es jau esmu ZZS premjers, un jautājums, ko jūs uzdodat, īsti apspriests netiek, domājot, ka mani varētu nolikt vietiņā un atkal parādīsies kāds cits pretendents. Esam zināmā mērā pierādījuši: tas bija tikai mīts, ka ZZS nav varas partija un spēj tikai piespēlēt citiem. Mēs varam vadīt valsti un esam gatavi to darīt.
Vai arī sadarbībā ar “Saskaņu”?
Esam apmierināti ar pastāvošo koalīciju. Protams, ik pa brīdim rodas bažas, vai visi no partneriem vēlēšanās spēs pārvarēt piecu procentu barjeru un kas nāks viņu vietā. Riski ir, taču jautājums par “Saskaņu” netiek izskatīts. Joprojām esmu optimistisks un domāju, ka mēs varētu saņemt lielāku atbalstu un pietiks ar vienu partneri.
Kas jums dod tādas cerības?
Es to jūtu. Pirmais gads pagāja ārkārtīgi grūti – nodokļu reformas jautājums bija pirmā valdības krīze, kas bieži vien atgādināja drāmu, un likās, ka mēs tūlīt varam beigties, jo uz spēles tika likts faktiski viss. Un tomēr redzam, ka pakāpeniski parādās rezultāti un vairs nav jārunā solījumu līmenī. Zinu lietas, kas jāizdara nākamgad, – tā ir visa pārvaldība, tajā skaitā naudas plūsma veselības aprūpes sistēmā, kā arī vairāki citi ar ekonomiku saistīti jautājumi. Pats galvenais – nevis nodarboties ar populismu, bet sekot savam rīcības plānam, izveidojot rīcībspējīgu komandu, kur katrs zina, ka viņam jādara savi darbi, nevis jāzīmējas ekrānos. Nākamgad prognozēju labus ekonomiskās izaugsmes rādītājus – esmu pārliecināts, ka no janvāra to sajutīs katrs cilvēks, runājot gan par pensiju pieaugumu, gan rindu samazināšanos pie ārstiem, gan lielākām iespējām nopelnīt labākas algas.
Dzīve būs labāka?
Dzīve būs labāka, jo esam ļoti smagi sējuši un mainījuši daudzus stereotipus un sistēmas, kuras brīdī, kad sākām darbu, atradās krīzes situācijā – KNAB, VID, veselības aprūpe, kas bija tuvu pie finiša kā valsts aprūpe, maksātnespējas process, par ko bļāva pilnīgi visi uzņēmēji. Šobrīd uzņēmēju lielākā daļa ir sākuši mums noticēt, ka mēs kaut ko varam izdarīt.
Un tad nāk skandāls ar obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atļaujām elektroenerģijas ražošanā, ar kurām, iespējams, izkrāpti milzu līdzekļi.
Šajā skandālā vairāk saskatu pozitīvo nekā negatīvo un esmu pateicīgs žurnālistiem – izteicu komplimentus raidījuma veidotājiem, jo tā patiešām ir analītika, nevis tikai ziņu virsraksti. Reizē ar to novēršam negācijas un veidojam sistēmu, lai nākotnē tas nebūtu iespējams. Pieņemu, ka vainīgie tiks sodīti, procesu neviens nekavē, tieši otrādi – katru reizi ekonomikas ministram pavaicāju, kā veicas izmeklēšana, kas jau notiek tiesībsargājošajā sistēmā. Ceru, ka samazināsim OIK dabiski, un vienam otram, kas to ir saņēmis, varēs arī noņemt. Tā ir bijusi ļoti liela bezatbildība zem lozunga – tikai ne uz Krievijas gāzes adatas, dzīvosim zaļi, tikai ar savējo enerģiju, bet ekonomiskā puse palikusi otrā plāksnē. Prasīju uzņēmējiem, kāpēc brīdī, kad bezatbildīgi tika dalītas zaļās enerģijas kvotas, neteica savu vārdu. Redzējām taču, cik efektīgi viņi darbojās apspriešanā par nodokļu sistēmu, mikrouzņēmumiem – Saeimas pagalms bija pilns.
Kāpēc tad viņi neprotestēja?
Esot protestējuši, bet viņus nav sadzirdējuši.
Tāpat kā ilgus gadus – mediķus un skolotājus… Veselības aprūpe saņēmusi krietnu finanšu pieaugumu, taču joprojām tas ir nav pietiekams.
Modernizējot nozari, iekārtām kļūstot dārgākām, līdzekļus vajadzēs vēl vairāk. Arī tādās valstīs, kuru veselības aprūpes naudas apjoms ir nesalīdzināmi lielāks par mūsējo – Vācijā katrs cilvēks par to iemaksā 330 eiro mēnesī – pacientiem nākas gaidīt rindās. Manam vecākajam dēlam, kurš Vācijā strādā fizikas institūtā, lai no ģimenes ārsta nokļūtu pie speciālista, bija jāgaida divas nedēļas. Viņš izlēma lidot uz Rīgu, kur tūlīt bija pieejama izmeklēšana privātā medicīnas iestādē par samērīgu samaksu.
Mūsu uzdevums, lai nākamgad veselības aprūpei piešķirtais naudas daudzums tiktu saprātīgi un efektīvi izmantots, tāpēc ar Nacionālo veselības dienestu tiks izveidota finanšu pārvaldība ar uzraudzības padomi, kas kontrolēs, kā tiek slēgti līgumi un norit procesi. Pieaugumu rēķinām līdz četriem procentiem no IKP 2020. gadā – ja Saeima to ieraksta likumā, tad visa darbība jāveic tā, lai tas notiktu. Galvenais, lai aug ekonomika.
Zemo algu dēļ medicīnā daudzi speciālisti devušies uz ārzemēm.
Veselības aprūpē situācija ar speciālistiem ir diezgan traģiska. Rīgā dakterus vēl var noturēt, jo viņi var strādāt vairākos paralēlos darbos, taču reģionos, kur šādu iespēju nav, šobrīd tas ir gandrīz vai galvenais jautājums. Samērā efektīvi strādā lielās pašvaldības, kuras saviem ārstiem speciālistiem piedāvā dienesta dzīvokļus.
Daļa no veselības aprūpes budžeta naudas aiziet algu pieaugumam. Ja iedzīvotāju kļūst mazāk, jābūt efektīvai saimniecībai, citādi algu pieaugums nevar būt pietiekams.
Vairāk būtu jāpopularizē veselīga dzīvošana, kas palīdzētu cilvēkiem nenonākt līdz slimnīcai. Zināms taču, ka liela daļa iedzīvotāju par daudz ēd, par maz kustas, aizraujas ar atkarībām, kas ne tikai bojā viņu veselību, bet arī valstij izmaksā milzu naudu.
No Eiropas Savienības struktūrfondiem šim mērķim paredzēti ļoti daudzi miljoni, taču man ir aizdomas, ka tie ne sevišķi efektīvi tiek arī novirzīti pašvaldībām. Iespējams, jāpārvērtē, lai ieguldījumi būtu krietni lietderīgāki.
