Kučinska izaicinājumi un “purvs” 4
Šodien – simts dienas, kopš strādā Māra Kučinska vadītais Ministru kabinets. Protams, var jautāt, vai to var uzskatīt par “jaunu”, ja ņem vērā, ka lielākā daļa ministru saglabāja savus amatus un vienīgās “jaunās sejas” ir pats premjers un viņa biedrs – ekonomikas ministrs Arvils Ašerādens no “Vienotības”. Sabiedrības vērtējums, kā rāda socioloģiskās aptaujas, ir diezgan skeptisks, lai gan atzinīgus vārdus M. Kučinskim un viņa komandai veltījis Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Premjera un valdības darbu un tēlu vērtē politologs FILIPS RAJEVSKIS.
– Vai vispār var pamanīt, ka Latvijā jau simts dienas ir jauna valdība?
– Noteikti. Mums ir notikusi ļoti nopietna varas partijas maiņa. To ir pamanījusi arī sabiedrība, un tas atspoguļojas partiju reitingos.
– Partiju spēka samēri mainījušies, bet vai pati valdība ar kaut ko īpaši izcēlusies?
– Kučinskis izvirzīja mērķi, ka Ministru kabineta deklarācijai jābūt vieglai un saprotamai, tomēr nevarētu teikt, ka šajā ziņā tā īpaši atšķīrās no iepriekšējām valdībām. Taču atšķirība bija jūtama valdības darba plāna ģenerēšanā, kur premjers pa vienam sauca pie sevis ministrus un izdarīja spiedienu, lai darbi būtu konkrēti un ar termiņiem, nevis tādā sapņu līmenī. Kad darba plāns ar otro piegājienu tika apstiprināts, Kučinskis īpaši uzsvēra valdības vadītāja atbildību. Tātad tie nav ministriju plāni, bet kopīgie valdības plāni. Un to varēs pārbaudīt – piemēram, vai 2018. gadā būs piecu procentu izaugsme, kā ticis solīts. Divām Laimdotas Straujumas vadītajām valdībām lielā mērā bija pagaidu raksturs – pirmā gaidīja Saeimas vēlēšanas, otrā mēģināja pārdzīvot Eiropas Savienības prezidentūru.
– Kučinska valdība noskaņota ilgam darbam?
– Protams, valdības vadītājam ir mērķis strādāt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, un pagaidām neviens simptoms neliecina, ka tas varētu mainīties. Lielākais izaicinājums noteikti ir Valsts ieņēmumu dienests ar visām tā problēmām, ko Kučinskis saņēmis mantojumā no “Vienotības” (atcerēsimies, ka ilgus gadus tieši šīs partijas pārziņā bija ne vien premjera amats, bet arī Finanšu ministrija). Un tur ir vismaz divas dimensijas – pirmkārt, problēmas ar nodokļu iekāsēšanu, kas atstāj iespaidu uz valsts budžetu, otrkārt, totālais uzticības trūkums iestādei, skandāli, šokējoši žurnālistu atklājumi par VID darbinieku slepenajiem darījumiem… Tāpat lielais izaicinājums ir izglītības reforma – iepriekšējās valdības par to tikai runājušas. Interesanti ir tas, ka “Vienotība”, kas tik ļoti bēga no šīs ministrijas, meklējot nepolitiskus ministra kandidātus, tagad būs spiesta demonstrēt savas spējas tieši šajā jomā. Tas var būt pārbaudījums pat visas partijas nākotnei. Un, protams, veselības nozare – tas nu ir purvu purvs, kur savijušās dažādas intereses, bet neviens tā īsti nesaprot, ko grābt un ķert. Tas savukārt var atspēlēties ZZS.
– Kad Dana Reizniece-Ozola iepriekšējā valdībā kļuva par ekonomikas ministri, viens no viņas pirmajiem lēmumiem bija atcelt Latvijas līdzdalību “Expo” izstādē Milānā, kad noskaidrojās, cik liela izšķērdība aiz tā stāv. Sabiedrības vairākumam šis lēmums neapšaubāmi patika, un arī Reizniece-Ozola bija sevi izrādījusi kā izlēmīgu ministri. Tagad, kļūstot par finanšu ministri, viņa it kā apņēmīgi ķērusies klāt VID. Bet vai tas lielā mērā nav tēla veidošanas pasākums?
– Māka sevi apsniegt ietilpst politikas mākslā. Reizniece-Ozola šajā ziņā pozitīvi izceļas. Tomēr “Expo” atcelšana bija vienkāršāks lēmums ar samērā ātru rezultātu, bet VID ar izsludināto darbinieku rotāciju vien nepietiks, un uz to skatīsies līdz pat vēlēšanām.
– Un kā ar citiem Kučinska valdības ministriem? Kā viņi izskatās?
– Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ir parādījis, ka viņam ir ministram nepieciešamais tvēriens. Atšķirībā no cita “Vienotības” kolēģa – ekonomikas ministra Arvila Ašerādena, no kura es gaidīju vairāk, atceroties, ka viņš ir arī vicepremjers. Tas it kā ir īpašs statuss, bet kā tas izpaudies? Vicepremjeram vajadzētu būt virs pārējiem ministriem, jābūt pirmajam aiz valdības vadītāja, bet mēs to nejūtam. Nevarētu teikt, ka “Vienotībai” kā partijai tas būtu veiksmīgs solis, cerot saglabāt seju.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”) var uzsist sev pa plecu, jo Latvija nupat uzņemta Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā – arī valdība kopumā to var atzīmēt kā savu panākumu un ievilkt ķeksīti padarīto darbu sarakstā, lai gan, protams, nopelni ir iepriekšējām valdībām.
Kultūras ministre Dace Melbārde darbojas klusi, radot iespaidu, ka viņai nav aktuāli Nacionālās apvienībai “degošie” jautājumi. Pretēji – Dzintars Rasnačs ir bijis uzmanības centrā, un īpaši pēdējā laikā ar savu cīņu pret Stambulas konvenciju. To var dažādi vērtēt, tomēr ministram ir sava pozīcija, un politiķim tas ir svarīgi. Vissliktāk, ja politiķis ir pelēcīgs.
Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) ir kluss. Vai kāds ir redzējis labklājības ministru?
– Viņš nupat parakstīja Stambulas konvenciju…
– Jā, labklājības pakalpojumu saņēmēji to “novērtēs”. Domāju, ka no Reira tomēr tiek gaidītas citas aktivitātes. Vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), tāpat kā zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) turpina darboties bez izrāvieniem, tomēr šķiet, ka nozares pārstāvjus šis darbs tīri labi apmierina, jo nekādas protesta iezīmes nav manāmas. Satiksmes ministrs Uldis Augulis kā simts dienās pabeigtu darbu var atzīmēt nokārtoto darījumu ar “Air Baltic” investoru un jaunā “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja iecelšanu. Tiesa, tas viss noticis diezgan klusi, un tā laikam ir Auguļa politiskā māka, ko viņš jau iepriekš izkopa Labklājības ministrijā.
– Tomēr valdības pirmajās simts darba dienās jau ir izskanējuši divi nosacīti demisijas pieprasījumi, kas gan nav nākuši no partijām, bet no organizācijām. Pirmais ir mediķu arodbiedrības prasītā premjera Kučinska demisija, otra – “Mozaīkas” un atsevišķu citu organizāciju prasītā tieslietu ministra Rasnača demisija. Reāli jau līdz balsojumam Saeimā nenonāks ne viens, ne otrs gadījums, bet vai būs kāda ietekme uz valdības darbu?
– Runājot par mediķu arodbiedrības prasību, jāteic, ka neviens nenoliedz – problēmas ir smagas un ir jāizdara spiediens uz valdību, lai notiktu reformas. Taču man ir sajūta, ka arodbiedrības vadītājs Valdis Keris ir aizspēlējies ar politiku un aizgājis no savām pamatfunkcijām. Brīžiem šķiet, ka arodbiedrības vadība aizmirst, ka bez ārstiem un medmāsām valstī ir arī pacienti. Šķiet, arodbiedrībai ir izveidojies pārāk ciešs kontakts ar vienu partiju – “Saskaņu”. Tas īpaši skumji izpaudās 1. maija piketā Doma laukumā, kur vairākumu veidoja apmaksātās “Saskaņas” kabatarodbiedrības biedri, kuri paši īsti nesaprata, ko tur dara. Pēc būtības Kučinska demisiju prasa nevis mediķu arodbiedrība, bet “Saskaņa”, un arodbiedrība ar to pati sev zāģē kājā, jo valdošajām partijām ir iespēja pasniegt to visu kā cīņu par politisko ietekmi.
Ja runā par Rasnača demisiju, jāteic, ka iebildumi pret Stambulas konvenciju tomēr ir sīkums, lai tas kļūtu par iemeslu ministra demisijai, jo vairāk tāpēc, ka lielākajai daļai sabiedrības vispār nav skaidrs, par ko tur iet vaļā vārdu cīņa. Cita lieta, kādu ietekmi tas atstās uz Rasnača statusu. Viņš ir ieguvis pretiniekus, kas turpmāk centīsies diskreditēt viņu pie katras izdevības, un tas apgrūtina darbu.
– Valsts prezidents Raimonds Vējonis nupat pauda savu gandarījumu par Kučinska valdības darbu: “Valdībā nav izteiktu līderu – tā strādā kā komanda.”
– Man gan tas neizklausās pēc komplimenta, pat ja prezidents tā domājis. Premjeram būtu jābūt līderim, un arī sabiedrībā pēc spilgtiem līderiem ir pieprasījums. Pie tā Kučinskim būtu jāpiestrādā.
Uzņēmēju viedoklis
Juris Binde, LDDK viceprezidents, LIKTA viceprezidents, LMT prezidents: “Raugoties uz Ministru prezidenta Māra Kučinska darbu pirmajās 100 dienās, gribu atzīmēt dažus būtiskus valdības vadītāja darba principus, ko vērtēju ļoti atzinīgi. Kučinska kungs ir izveidojis spēcīgu komandu, kurā katrs ir atbildīgs par savu darba jomu. Ministru prezidents var koncentrēties uz valstij nozīmīgu stratēģisko lēmumu pieņemšanu, nevis saskaldīt savu laiku ikdienas jautājumu risināšanā.
Valdībai Kučinska kunga vadībā ir izdevies izveidot konkrētu rīcības plānu ar reāliem uzdevumiem, nevis skaistu, bet nereālu gaisa pili. Kādam šis plāns var šķist pārāk piezemēts, bet tas ir reāls un īstenojams. To panāca premjera noteiktā un stingrā pozīcija plāna veidošanas laikā.
Premjerministrs ir skaidri iezīmējis savu skatījumu uz Latvijas nākotni un attiecīgi prioritātes valdības vadītāja pozīcijā, tostarp fokusu uz nodokļu politikas sakārtošanu un tautsaimniecības attīstību, kā arī inovāciju un digitālās ekonomikas lomu tautsaimniecības izaugsmē.
Ņemot vērā viņa līdzšinējo pieredzi politikā, orientāciju uz rezultātu un pragmatisko pieeju jautājumiem, domāju, ka premjers šo 100 dienu laikā ir izveidojis labu pamatu, lai iegūtu darītāja, nevis runātāja reputāciju. Novēlu to gan Kučinska kungam, gan Latvijas valstij un iedzīvotājiem.”
Aigars Rostovskis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents:
“Pirmajās simts dienās Māris Kučinskis pierādījis, ka viņam ir būtiski veidot dialogu ar lielākajām uzņēmēju organizācijām. Tas ir pozitīvi, jo iepriekšējās valdības atbildīgie ministri ne tikai nevēlējās dzirdēt biznesa vidi, bet pat ļoti daudzos virzienos to grāva. To redzam tagad, kad pirmajā ceturksnī neveiksmīgi vadītās tautsaimniecības dēļ Latvijā ir piektais lēnākais ekonomikas pieaugums Eiropas Savienībā, kas ir tiešs iepriekšējās valdības darba rezultāts. Manuprāt, Kučinskim nepieciešams nostrādāt vismaz pusgadu, lai varētu redzēt pirmos rezultātus, kā arī sākt labot iepriekš pieļautās kļūdas, sakārtojot nodokļu sistēmu, sagatavojot pieņemamu nākamā gada valsts budžetu, veicot izmaiņas izglītības un veselības finansēšanas modeļos, kā arī “dzēšot ugunsgrēkus” vēl daudzās jomās, kur tas nepieciešams. Diemžēl Latvijā izveidojusies situācija, ka nevis premjers kā valdības vadītājs izvēlas savu komandu, bet gan koalīcija izvirza savus ministru kandidātus, tāpēc atsevišķi no tiem nav vērtējami viennozīmīgi. Ja Ministru prezidentam būtu iespēja izvēlēties sev tos cilvēkus, ar ko kopā strādāt, domāju, ka rezultāts būtu daudz veiksmīgāks un nevajadzētu nodarboties ar partiju izvirzītu ministru uzvedības jautājumu risināšanu. Premjeram būtu jāveido pilns valdības sastāvs un jāatbild par visu ministru darbu, lai nepieciešamības gadījumā varētu kādu no tiem nomainīt, vienlaikus neizraisot politisko krīzi valstī.”
Ivars Bušmanis
