Havannas detektīvs 0
Biju devies noskatīties lielgabalu ceremoniju, kas katru vakaru deviņos notiek “Fortaleza de San Carlos de la Cabana” cietoksnī un pulcē ļoti daudz interesentu. Pēc pasākuma bija jānokļūst atpakaļ Havannas centrā, un netālu sastaptais taksists piedāvāja aizvest, prasot 10 CUC. Par cenu gan varētu pakaulēties, jo īpaši tāpēc, ka auto bija nevis kāds Kubā bieži sastopamais retro brīnums, bet prasts padomju žigulītis. Tomēr bija jau vēls, tāpēc piekritu. Pēc brauciena sniedzu prasīto naudu. Apskatījis naudas zīmi, taksists aizrādīja, ka tie nav 10 CUC, bet gan 10 CUP. Apmulsu, taču sameklēju makā citu banknoti. Mēs šķīrāmies, un es sāku prātot, kurš man šajā dienā iesmērējis nevērtīgos peso. Bija vairāki aizdomās turamie.
No rīta biju iepircies kādā pēc skata diezgan pieklājīgā veikalā “Panamericana”. Pārdevēja uniformā ar ikdienišķām kustībām, neizrādot nekādas emocijas, ielika manu pirkumu maisiņā, izsita čeku un izdeva atlikumu. Tā kā viss notika tik oficiāli, pat prātā neienāca apskatīties, kas tiek izdots, un es vienkārši ieliku naudu makā.
Vēl šajā dienā biju maksājis par viesu namu. Izpalīdzīgā un laipnā saimniece bija kārtīgi sarakstījusi uz lapiņas visus izdevumus (istaba, brokastis, dzērieni no ledusskapja), lai es varētu vēlreiz saskaitīt un pārliecināties, ka viss ir godīgi. Atlikumam, šķiet, biju uzmetis paviršu skatienu, taču nu vairs nebiju drošs, ka visas naudas zīmes tiešām bijušas pareizās.
Pirms pašas lielgabalu ceremonijas biju iegriezies netālajā restorānā. Tas gan izrādījās neomulīgi tukšs un cenas šķita augstākas nekā citur Havannā, tomēr citas alternatīvas tuvumā nebija. Ēdiens bija labs, taču viesmīles vairākkārtējiem mudinājumiem pasūtīt vēl kaut ko papildus neatsaucāmies un palūdzām rēķinu. Tajā ierakstītie skaitļi pārsteidza – bija pierēķināta komisijas maksa par apkalpošanu, turklāt vēl kaut kādi citi nesaprotami izdevumi. Pēc īpaša aicinājuma izskaidrot viesmīle norādīja, ka pierakstījusi arī komisiju, ja nu gadījumā mēs vēlamies maksāt citā valūtā, piemēram, ASV dolāros. Vairāk gan tas izskatījās pēc maldināšanas cerībā, ka viesis būs aizmirsis ēdienkartē minētās cenas un neprotestējot samaksās 10 CUC vairāk. Biju diezgan īgns, bet vairs nevarēju atcerēties, vai pārbaudīju saņemto atlikumu.
Kurš bija vainīgais? Aizdomas, protams, krita uz blēdīgo restorānu… Un tad pēkšņi es visu sapratu. Tas bija taksists! Viņš visu bija izdomājis – speciāli atvēris auto aizmugurējās durvis, lai es apsēstos tur, nevis viņam blakus. Viņš bija apturējis auto slikti apgaismotā vietā, kur bija grūti saskatīt, kādas banknotes tiek izvilktas no maka. Viņš uzreiz bija nosaucis pieņemamu cenu, taču tādu, kas labi derēja viņa iecerētajam manevram, jo bija liela iespēja, ka es došu 10 CUC banknoti, ko var ātri noslēpt un vietā parādīt jau iepriekš sagatavotos 10 CUP. Visbeidzot es pēkšņi apjēdzu, ka viņam ir visas “hiniteros” pazīmes – jauns, labi runā angliski, ar mobilo telefonu. Viņš bija dežurējis netālu no cietokšņa kopā ar tādiem pašiem tipiem, kuram kaut ko jautri uzkliedza, kad braucām prom.
Varētu teikt, ka ceļojums uz Kubu ir kā spēle. Bet ļoti aizraujoša. Un, pat ja kāds viltnieks tevi apspēlējis, tas nenozīmē, ka kopumā esi zaudētājs.
