Ksenija Andrijanova: Pēc bērnības pieredzes par Dobeles traģēdiju 64
Man ir piecas lietas, ko vēlos pateikt par traģēdiju Dobelē. Nē, šī nebūs nekāda zinātniski pierādīta informācija. Nebūs arī viedoklis ar pretenzijām uz absolūto taisnību. Šī būs pieredze: savu bērnību es pavadīju kopmītņu tipa sociālajā mājā Bolderājā, kur teju katra diena bija “Degpunktā” sižeta vērta. Es dzīvoju kopā ar alkoholiķiem, narkomāniem, noziedzniekiem, augu kopā ar viņu bērniem un ar panaivu bērna attieksmi uzsūcu sevī to dzīves pieredzi, kas ļauj dzīvot šādā vidē un saglabāt sevi vienā vesela gabalā.
1.Kāpēc kaimiņi nedzirdēja raudošos bērnus?
Dzīvojot vidē, kur konflikti ir nevis ekskluzīvs pasākums pāris reizes gadā, bet ikdiena, tu absolūti notrulinies pret trokšņiem, lamām un asarām. Mans kaimiņš sita sievu. Sita tā, ka varēja dzirdēt, kā viņa ar savu galvu taranē sienu. Policija brauca, pakratīja ar pirkstu, un viss turpinājās. Un atkal brauca – un atkal viss turpinājās. Ātri vien saprata, ka instances nevar izdarīt neko, ja sieviete pati ir ar mieru to paciest. Policiju vairs neviens nesauca. Es vienkārši pagriezu multenes skaļāk, lai to nedzirdētu. Ar laiku es pārstāju dzirdēt.
Tur neuztraucas par skaņām – tur uztraucās par klusumu. Lūk, kas tiešām var nozīmēt, ka ir noticis kaut kas nelāgs.
2.Kāpēc neviens neiejaucās, vai tiešām visi ir tik vienaldzīgi?
Ja tu iejaucies, tu esi nākamais. Ir viegli būt varonim, sēžot izremontētā dzīvoklīti un mieriņā dzerot kakao ar maršmeloviem. Ir viegli būt varonim, iejaucoties konfliktā uz ielas – tu aiziesi prom un vairs nekad šos cilvēkus neredzēsi. Bet, ja tu pats esi tur iekšā un izsauc sociālo dienestu – tu esi stukačs. Tevi sagaidīs tumšā stūrī, sabojās tavas mantas un ieliks sūdu tavās čībās. Tāpēc tu mimikrē. Esi kā citi, slēpjot to, ka tev ir mazliet vairāk naudas un pavisam normāla ģimene.
Un tad tu notrulinies. Tu ej garām tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tevī vairs nav tās durstošās sajūtas, ka vajag skriet, palīdzēt, saukt un bļaut. Es esmu skatījusies, kā pusaudzi piekauj līdz pusnāvei. Es pagāju garām, galvā cilājot tēva pamācības par to, kur vajag sist, ja vajag atkauties.
3.Kāpēc iestādes neko nedara?
Sociālie dienesti medijos saka, ka šis gadījums ir impulss mums visiem. Labrīt. Ko tik neteiksi, kad jāsaglabā publiskais tēls. Iestādes ir bezspēcīgas, ja cilvēki paši neko nevēlas mainīt.
Iestādes nevar dot svaigu startu cilvēka dzīvei un apziņai. Vienu lietu es gan ieteiktu – iestādes varētu dalīt bezmaksas kontracepciju – lai cieš tikai paši nelabvēlīgā vidē dzīvojošie pieaugušie, nevis viņu bērni. Jo bērnu atražošana tur brīžiem ir kaķu līmenī – tā vienkārši notiek. Dažreiz gan notiek tāpēc, ka vajag pabalstu, ko nodzert. Sarunas vajag, un bezmaksas kontracepciju ar cerību, ka šajā pasaulē nenāks cilvēks, ko šī pasaule sajās.
4.Kur skatās bāriņtiesa?
Es nezinu, kur skatās, bet zinu, ka brīžiem skatās gan. Diemžēl nelabvēlīgas ģimenes brīžiem ir tik labi aktieri, ka Holivuda nobāl. Dienestu vizītēm gatavojas. Sakārto istabu, aizsmērē zilumus ar tonālo, sataisa nedabīgi jauku balss toni un izrādās – skat, mēs nabagi, bet krietni. Vizītēm jābūt biežām, spontānām un totalitārām – nerespektējot privātumu. Tikai tā var atkost, kas patiesībā notiek.
5.Ko darīt?
Man bail, ka izdarīt nevar neko. Tu nevari būt klāt 24/7. Tu nevari piecelt uz kājām tos, kas vēlas gulēt alkohola komā. Pat nauda nelīdzēs – vispirms nolamās, ka par maz iedeva, tad skries tērēt uz tuvāko točku. Nelabvēlīgas ģimenes bija, ir un būs. Un nevajag teikt, ka līdz tam noved nabadzība. Ja ir nauda cigaretēm, alkoholam un narkotikām – tad viņiem IR nauda, kas iztērējas atbilstoši viņu prioritātēm.
Skumji klausīties skaistas runas par to, ka pēc šīs traģēdijas domāsim, darīsim un risināsim. Labāk padaliet prezervatīvus. Tie ir dārgi.
