“Izbrīna tas, ka pārstrādātāji un zemnieki nav uz viena viļņa.” Intervija ar LPTA vadītāju Nori Krūzīti 57
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā piena krīzē augsto uzcenojumu dēļ zemnieki ir gatavi boikotēt tirgotāju noliktavas. Vai velns ir tik melns, kā viņu mālē, proti, vai tiešām pie visa vainojama tirgotāju uzcenojumu politika un kā tirgotāji vērtē ierosinājumu samazināt lielveikalu darba laiku “Latvijas Bizness” jautā Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektoram Norim Krūzītim.
Zemnieki ceļ trauksmi par piena produktu augstajiem piecenojumiem veikalos, kas vidēji sasniedzot 50%, bet atsevišķos gadījumos – pat 160%. Kāpēc tie ir tik lieli?
N. Krūzītis: Pārrunājot šos apgalvojumus ar tirgotājiem, varu teikt ka 160% un pat 100% uzcenojums piena produktiem ir mīts. Apgalvojums par vidējo uzcenojumu 50% apmērā arī nebūs gluži patiess. Piena produktu uzcenojums ir no 10 līdz 60%. Tradicionāli viszemākais uzcenojums ir pienam, kefīram, biezpienam, savukārt augstākās klases produktiem uzcenojums ir lielāks. Precīzākus datus var sniegt tikai katrs uzņēmums individuāli.
Vai tirgotāji gatavi mainīt produktu piecenojuma politiku?
Piecenojums nekad nav statisks. Atkarībā no daudziem faktoriem uzcenojums, kā arī uzcenojuma politika mainās. Jāpiebilst, mūsu asociācijas biedri ir arī publiski pauduši, ka uzcenojumu politika attiecībā pret Latvijas piegādātājiem nereti ir labvēlīgāka nekā ārvalstu analogiem.
Tāpat pamata produktiem tie ir zemāki nekā augstākajai klasei. Daudziem piena produktiem mazāki uzcenojumi objektīvi nemaz nav iespējami, jo tad tie nenosegtu ar tirdzniecību saistītās izmaksas – galu galā veikali ir jāuztur, vitrīnām elektrība jānodrošina, kasierim alga jāmaksā. Uzcenojumu veido objektīvas izmaksas, kuras šogad strauji augušas.
Jūs sakāt, ka nav korekti skatīties piecenojumus, bet objektīvi būtu vērtēt veikalu peļņu. Kāpēc?
Piecenojums strukturāli veidojas no tirgotāja izdevumu segšanas, PVN nomaksas un vēlamās tirgotāja peļņas. Tirgotāja izdevumi ir mainīgi – piena produkti jāuzglabā ledusskapjos, tādēļ šogad uzcenojumu būtiski ietekmējis energoresursu, algu un servisa pakalpojumu kāpums – tieši tāpat kā visiem tirgus dalībniekiem.
Tirgotāju apgrozījums, ieņēmumi un izdevumi tiek reģistrēti, izmantojot kasi, bet norēķini ir bezskaidras naudas norēķini, izmantojot banku. Publiski pieejams ir apgrozījums un uzņēmuma peļņa, kas objektīvi parāda, kā strādā uzņēmums. Vairumam tirgotāju peļņa ir 3–4%. Šos rādītājus var salīdzināt starpnozaru griezumā un arī plašāk – piemēram, salīdzinot ar vidējo Eiropas tirgotāju rentabilitāti. Abos gadījumos būtu redzams, ka mūsu tirgotāju rentabilitāte ir diezgan zema.
Negodīgas mazumtirdzniecības aizlieguma likumā teikts, ka tirgotājiem aizliegts pieprasīt tirdzniecības veicināšanas maksu, loģistikas maksu un citas. Kāpēc tas netiek ievērots?
Runāt par masveida pārkāpumiem nav pamata. Tirgotāji strādā saskaņā ar likuma prasībām un kopš 2016. gada, kad likums stājās spēkā, ir tikuši uzraudzīti un pārbaudīti. Negodīgas tirdzniecības prakses likums aizliedz tirdzniecības maksu, loģistikas maksu pieprasīšanu no piegādātāja, izņemot, ja ir noslēgta vienošanās. Ja tirgotāju un piegādātāju sadarbībā minētās maksas piemēro, tad secināms, ka abpusēja vienošanās ir noslēgta un pakalpojums tiek sniegts atbilstoši likuma prasībām.
Tirgotāji neslēpj, ka turpmākais izaicinājums piena pārstrādei būs nodrošināt konkurētspējīgas cenas. Var noprast – ja vietējie uzņēmumi to nespēs izdarīt, tad veikalos būs lētāks lietuviešu un igauņu piens. Kā varat komentēt šo?
Šobrīd tiešām ir liels pircēju spiediens uz produkta gala cenu, cilvēkiem ir lieli tēriņi, daudzi meklē katru iespēju ietaupīt. Konkurence tirgotāju starpā ir milzīga, katra tirdzniecības tīkla uzdevums ir sagādāt lētākus produktus, lai nodrošinātu pircēju interesi. Tas arī tiek darīts. Ne vienmēr to šobrīd var nodrošināt vietējie pārstrādātāji. Tie gan ir ļoti aktīvi un efektīvi izmanto akcijas.
Taču, ja viena pārstrādātāja produktam ir akcija, cita pārstrādātāja produkti ar pamata cenu tiek pirkti mazāk. Lietuvas un Igaunijas pārstrādātāji ir elastīgāki, mērķtiecīgi cīnās par Baltijas tirgu, viņu rūpnīcas ir jaudīgākas, ražošanas akcentu liekot uz ikdienas patēriņa produktiem, ražojot tos vairumā.
Jāatgādina, ka viens no lielākajiem zemnieku neapmierinātības iemesliem ir tieši importa piena produktu klātbūtne veikalos. Tieši no šī fakta dzimst aicinājumi boikotēt tirdzniecības tīklus un bloķēt noliktavas…
Pirmkārt, ir liela atšķirība starp dažādām veikalu ķēdēm. Ir tādas, kurās importa piena īpatsvars būs pāris procentu, un ir tādas, kur Latvijas produktus atrast būs grūti. Tāpēc vispārinājumi nav vietā. Jāatzīst arī, ka starp lētākajiem un visvairāk pirktajiem ir arī importa produkti, tomēr pamata apgrozījumu tiem veikaliem, kas tirgo Latvijas produktus, veido vietējie produkti.
Man nav visas informācijas par visiem tīkliem, bet, piemēram, “Rimi” publiskotā informācija liecina, ka Latvijā ražotie produkti dominē visās produktu kategorijās un ir pircēju iecienīti. Piena produktu kategorijā – tajā skaitā piens un piena dzērieni, krējums, majonēze, biezpiens, skābpiena produkti, arī dažādu veidu piens ar garšām, kondensētais pieni, UHT piens, kas vispār Latvijā netiek ražots, – vietējie ražotāji veido 66% no sortimenta šajās produktu grupās.
Piemēram, skābajam krējumam Latvijā ražotās produkcijas īpatsvars ir 98% no “Rimi” sortimenta, skābpiena produktiem – 80%, nefermentētiem sieriem – 95%, kausētiem sieriem – teju 70% no sortimenta ir vietējie ražotāji.
Tātad vietējās produkcijas īpatsvars tirdzniecības ķēdēs ir augsts, turklāt tirgotāji ir publiski pauduši, ka visus vietējo piena pārstrādātāju piedāvātos cenu samazinājumus ir atspoguļojuši plaukta cenās. Zemniekiem pašiem juridisku attiecību ar tirgotājiem praktiski nav. Tas liek domāt, ka problēmas risinājums ir meklējams zemnieku – pārstrādātāju ķēdes posmā.
Pārstrādātājiem būtu jāapņemas zemniekiem maksāt vismaz pašizmaksa par saražoto pienu. Tas ir vienīgais, kas patiešām var uzlabot zemnieku situāciju. Papildu aspekts, protams, vēl it tāds, ka daļa Latvijas zemnieku taču tirgo savu produkciju Lietuvas un Igaunijas pārstrādātājiem. Tas vēl vairāk sarežģī situāciju.
Jūs vedināt domāt, ka piena pārstrāde nav efektīva. Kas liecina, ka pārstrāde nav efektīva? Kur ir problēma?
Principā nav neviena iemesla, kāpēc piena pamatproduktu kategorijās veikalos pilnībā nedominētu Latvijas piena produkti. Lai tas notiktu, pārstrādātājiem Latvijas tirgū jāpiedāvā labāka cena nekā lietuviešiem un igauņiem. Tas nozīmē, ka jāražo produkti ar pārliecinošu eksporta potenciālu.
Un te saduramies ar problēmu – maz esmu dzirdējis no ražotāju puses, ka kādam būtu ambīcijas iekarot Baltijas piena produktu tirgu, kā tas ir mūsu kaimiņiem lietuviešiem. Tā vietā no pārstrādātājiem dzirdam, ka vajadzētu piespiest tirgotājus, lai Latvijā netiktu tirgoti Lietuvas un Igaunijas piena produkti.
Taču tas nerisina pārstrādātāju konkurētspējas problēmu un nepietiekamo maksu zemniekiem par pienu. Turklāt no visa šī interešu stāsta ir pazudis pircējs. Pircēju vajadzības taču nosaka, kas un kāpēc vispār būtu jāražo, nevis otrādi. Pircējs ir tas, kurš pieiet pie plaukta un lemj, ko viņš vēlas iegādāties, un viņa intereses būtu jāliek visas šīs diskusijas centrā.
Godīgi sakot, izbrīna arī šī brīža situācija ar zemniekiem, tas, ka pārstrādātāji un zemnieki nav uz viena viļņa, ka pārstrādātāji nestrādā kā zemnieku partneri, jo tieši viņu interesēs ir, lai piena ražošana kā nozare Latvijā saglabātos. Tieši tāpat – pārstrādātāju rokās ir instrumenti, lai to nodrošinātu. Tirgotāji pa tiešo nepērk pienu no zemniekiem un nevar tieši ietekmēt, cik naudas nonāk zemnieku maciņos.
Izskan, ka, mazinot piena pārdošanas cenas gala patērētājam un šādi nodrošinot, ka pircēji izvēlas vietējo pienu, zemniekiem netiek samaksāta pat piena pašizmaksa. Tas ir tiešā pārstrādātāju atbildībā, un varētu uzdot jautājumu, vai tiešām pārstrādātājiem nebūtu jārīkojas tā, lai zemniekiem nebūtu jāizkauj govis savās saimniecībās.
Ko sakāt par zemkopības ministra pausto, ka varētu samazināt PVN pārtikai, bet tikai tad, ja tirgotāji iesaldēs piecenojumus?
Produktu cena noteikti samazinātos, ja tiktu samazināta PVN daļa. Tirgotāji spēj godprātīgi nodrošināt, ka par tik, par cik samazināsies PVN, samazināsies arī produkta gala cena. Tirgotāji godprātīgu attieksmi ir jau apliecinājuši eiro ieviešanas procesā un samazinot PVN augļiem un dārzeņiem.
Zemkopības ministrs izteicies, ka varētu samazināt arī lielveikalu darba laiku. Kā šo ieceri vērtējat?
Ik pa brīdim ir bijuši šādi priekšlikumi. Ja būs Tāda diskusija, jāizvērtē visi plusi un mīnusi, un esmu pārliecināts, ka mīnusu šai idejai ir vairāk nekā plusu. Nerunājot par neērtībām iedzīvotājiem, tas ietekmēs gan piegādātājus, vietējos ražotājus, nodokļu ieņēmumus valstij, gan arī ienākošo tūrismu. Īpaši svarīgi, ka šādi ierobežojumi nav spēkā nevienā no Baltijas valstīm, nav arī Skandināvijas valstīs, tātad šāds priekšlikums tikai vairotu Latvijas iedzīvotāju vēlmi iepirkties kaimiņvalstīs. No pēdējo gadu pieredzes zinām, ka pārrobežu pircēju plūsma var radīt lielus zaudējumus. Turklāt nav tā, ka vairumā ES valstu ir noteikti veikalu darba laika ierobežojumi. Ir dažādi iemesli, kāpēc tas ir darīts, tāpat ir gadījumi, kad šādi ierobežojumi pēdējā laikā tikuši atcelti, kā tas noticis, piemēram, Somijā.
Kur redzat izeju no piena krīzes?
Līdzīgi kā no visām krīzēm – sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm. Šobrīd starp iesaistītajiem valda neuzticības un tāda kā ierobežošanas gaisotne. Ierobežosim tirgotājus, aizliegsim produktu ienākšanu no blakus valstīm, apšaubīsim veikala funkcionēšanai nepieciešamos izdevumus, jo kādam tie izskatās par lielu utt. Tā vietā jārisina konkrēti jautājumi, kā varam samaksāt piena ražotājiem situācijā, kad iekšējā tirgū patērējam tikai trešdaļu no saražotā piena, ko šajā situācijā var darīt pārstrādātāji un tirgotāji, uz ko var orientēties piena ražotāji.
Laiks iet uz priekšu, bet šādās sarunās tā arī neesmu piedalījies.
Patiesi žēl, ka izskan piedāvājumi, kas ir pretrunā ar konkurences likumdošanu, piemēram, slēgt vienošanās par kaut kādiem uzcenojuma procentiem vai mākslīgi noteiktu vietējo produktu īpatsvaru sortimentā. Tā ir tukša runāšana, acu aizmālēšana un laika tērēšana tā vietā, lai risinātu jautājumu konstruktīvi un pēc būtības.
Pirmā lieta, lai saglabātu piena ražošanu – jāmaksā zemniekiem, kas strādā iekšējam Latvijas tirgum. Par šo produkciju tiek samaksāts pārstrādātājiem, tālāk ir pārstrādātāja atbildība nodrošināt, ka zemnieki nepaliek bešā. Nedrīkstētu eksporta tirgus neveiksmes risināt uz zemnieku rēķina. Jārēķinās arī, ka īsā laika posmā – pāris mēnešu laikā – iekšējā tirgū būtiski palielināt Latvijā ražotu produktu noietu nebūs reāli.
Nedaudz var palīdzēt cenu samazinājums Latvijā ražotiem produktiem, labs instruments būtu PVN samazinājums. Protams, ir arī mazākās lietas, ko esam runājuši ar ministriju, zemniekiem, ko tirgotāji var un jau dara, pozicionējot produktus, uz cenu zīmēm norādot, kuri ir Latvijas produkti. Atkarībā no katra tirgotāja situācijas tirgotāji pārskata, ko reāli var mainīt produktu plauktā, lai veicinātu Latvijas produktu realizāciju.
Tomēr svarīgi atcerēties, ka tad, kad mēs runājam par vietējo tirgu, mēs runājam tikai par vienu trešo daļu no visa Latvijā saražotā piena noieta. Pārējais tiek eksportēts un saistībā ar šīm divām trešdaļām tirgotāji neko nevar palīdzēt – te ir jautājums pārstrādātājiem un, iespējams, arī valstij.
