Krūts vēža pacientes stāsts: Sapratu, cik ļoti gribu dzīvot 1
„Es vienmēr esmu gājusi pārbaudīties. Tā kā pati strādāju medicīnā, es arī zinu, kas jādara. Man bija atnākusi Nacionālā veselības dienesta vēstule par krūšu pārbaudēm, tādēļ aizgāju uz mamogrāfiju, un ārsts saka: „Tev bumbulis krūtī”. Kad es izgāju no onkologa kabineta, es biju neaptveramā šokā, skaļā balsī bļāvu un raudāju vēl visu vakaru līdz nebija vairs nevienas asaras. Ak kungs, cik tas bija briesmīgi! Kaut kam tādam nav iespējams sagatavoties. Man taču ir vēl tik daudz plānu un darbu, man vēl tik daudz jāceļo, tik daudz jāizdara. Es jutos pilnīgi norakstīta. Tajā brīdī tas bija mans gals,” krūts veselības informatīvās kampaņas „Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!” ietvaros savā pieredzē dalās Vineta, 62 gadi.
Vineta, kā pati sevi dēvē, ir īstens velna pulveris. Dzīves līkloči viņu nekad nav pārāk lutinājuši, bet ar katru jaunu pavērsienu, Vineta no jauna visiem ir pierādījusi, ka viņai pa spēkam ir pilnīgi viss. Ir pagājuši jau vairāk kā divi gadi, kopš Vineta savā dzīvē atzīmē otro dzimšanas dienu.
Ticība, ka dzīve vēl nav galā
Uzzinot diagnozi, Vineta izkārtoja sev operāciju Rīgā pāris dienas pēc diagnozes noteikšanas, un tikai tad atguva ticību tam, ka dzīve vēl nav galā. „Dr. Eglītis, ko es patiešām dēvēju par ārstu ar lielo burtu, man prasa: „Bet kas tad ir noticis? Izoperēsim, nebūs pat krūts jāņem nost.” Tajā brīdī es nomierinājos. Atbalsts un pozitīva nostāja ir ļoti svarīga. Nevis žēlošana, bet uzmundrinājumi – viss ir ārstējams!” stāsta Vineta.
Sievietes sākotnējā doma bija nevienam neteikt par slimību. Viņa negribēja izlikties vāja un domāja, ka ar visu tiks galā pati. Vēlāk saprata, ka radu atbalsts ir ļoti svarīgs un tas arī palīdzējis ārstēšanās procesā. „Radi nāca pie manis uz slimnīcu, nesa ciemakukuļus, rūpējās par mani, bet visi kā viens ticēja, ka ar mani pilnīgi viss būs kārtībā.”
Slimību izraisījis stress
Vineta uzskata, ka audzējs viņai radies no milzīgajiem stresiem, kas dzīvē piedzīvoti. Vineta vienmēr ir ļoti daudz strādājusi, ir bijušas reizes, kas viņa nav bijusi mājās pat trīs diennaktis, strādājot maiņas darbus slimnīcā. Lielākais trieciens bija reorganizācija, kuras rezultātā Vineta tika pazemināta amatā. „Man vienmēr ļoti patika mans darbs, mani kolēģi, bet pēdējā laikā vairs nebija absolūti nekāda prieka no strādāšanas. Es gribēju laiku veltīt tikai sev, atnākt no darba un neko nedomāt, neko nedarīt. Biju zaudējusi interesi dzīvot.”
Dzīvesveida maiņa
Slimība Vinetai pierādīja, ka viņa tomēr grib dzīvot. Ārstēšanās laikā viņa pieņēma lēmumu veltīt gadu sev. „Terapijas laiks galīgi nav vienkāršs, bija daudzi noguruma periodi, kad nevar izdarīt pilnīgi neko, un, īstenībā, arī negribas. Tagad es jūtos kā uzvarētāja, esmu ieguvusi otro dzīvi, bet brīžiem pa vidu tomēr bija arī sajūta, ka nav vairs spēka.”
Vineta atzīst, ka viņas profesija bija priekšrocība, tā kā viņa teorētiski zināja, kā noritēs ārstēšanas gaita. Lai ātrāk izveseļotos, Vineta sāka dzīvot veselīgāk.
„Biju pie makrobiotikas speciālista, kādu laiku arī vairs neēdu gaļu. Gāju pie Ziņģītes un praktizēju rīvēšanos. Pildu pareizas elpošanas vingrinājumus. Vissvarīgāk man liekas ieklausīties sevī un darīt, ko gribas. Pirmo gadu es ļoti strikti ievēroju visus ārsta norādījumus, bet tagad es gan saulītē pasēžu, gan apēdu kaut ko, ko man it kā nedrīkst..”
Šobrīd Vineta saka, ka emocijas par slimību ir dalītas. Viņa jūtas pilnīgi vesels cilvēks, kas var baudīt savu dzīvi, bet tomēr slimība viņai ir bijusi, pastāv risks par tās atgriešanos, un ir jābūt daudz piesardzīgākam. „Kad es kārtoju invaliditāti, man atbildīgā daktere saka, ka citi cilvēki ar šādu slimību ejot uz darbu. Tas bija liels aizvainojums, jo es esmu visu mūžu strādājusi, maksājusi nodokļus, tagad izcietusi vēzi, pārgurusi no ārstēšanās, un man liekas, ka es esmu pelnījusi to invaliditāti. Šķiet, daudzas sievietes nemaz nezina, ka piecus gadus pienākas invaliditāte un ka to var izņemt jau kopā ar slimības lapu. Mēs tomēr esam izgājušas cauri kaut kam briesmīgam, mēs esam pelnījušas arī atpūtu.”
Vineta ir ļoti optimistiska un pozitīva, tomēr arī viņai savs smagums ik pa laikam ir kaut kur jāatstāj. „Es esmu ierīkojusi sev kladīti, kurā rakstu, ko es ēdu, darīju šajā dienā un, kad ir emocionāli grūti, tad es to aprakstu, paraudu. Tas jautājums, kādēļ tas notika ar mani, nav atbildams, un dažreiz ir grūti. Bet svarīgākais ir nenokārt galvu!”
Atbalsts, sapratne, cerība
Ir pagājuši jau vairāk kā divi gadi, kopš Vineta ir vesela. Pēc terapijas Vinetas kādreiz taisnie mati ir atauguši viegli lokaini, un izskatās ļoti simpātiski. Viņa regulāri brauc uz Rīgu tikties ar savām draudzenēm, kuras arī ir izārstējušas vēzi. Svarīgi ir parunāt ar cilvēkiem, kas saprot, kam esi gājis cauri, bet vēl svarīgāka ir sajūta, kas viņas vieno – viņas ir uzvarējušas!
Pārbaudi savu krūts veselību!
Sievietēm līdz 50 gadu vecumam krūtis ir jāpārbauda ar ultrasonogrāfijas metodi, vēlams reizi gada (menstruāla cikla pirmajā puse), to var kombinēt ari ar mamogrāfiju reizi 2-3 gados. Ultrasonogrāfija ir krūts dziedzeru izmeklēšana ar augstas frekvences skaņu 7,5–13–15 MHz. Izmeklējums ir nesāpīgs un pilnīgi nekaitīgs, to var veikt ari grūtniecēm. Ja esi jaunāka par 50 gadiem, jautā savam ģimenes ārstam norīkojumu un pieraksties uz krūšu ultrasonogrāfiju vai mamogrāfiju!
Sievietēm pēc 70 gadu vecuma krūšu mamogrāfija ir jāveic reizi divos gados. Mamogrāfijas izmeklējumu ir iespējams veikt ar ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījumu, maksājot pacienta iemaksu 2,85 eiro.
