Krustziežu dzimtas augi kā starpkultūras 0
Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece
Ilgtspējīgā saimniekošanas sistēmā viens no galvenajiem uzdevumiem ir augsnes auglības saglabāšana un uzlabošana. Augsnes auglība jeb spēja apgādāt augus ar barības vielām, gaisu un ūdeni lielā mērā ir atkarīga no augsnes struktūras un pieejamām barības vielām. Liela nozīme ir organiskās vielas daudzumam augsnē, augu maiņai un arī veģetācijai, jo augi saista barības vielas, neļaujot tām izskaloties. Tāpēc pēdējā laikā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tā sauktajām starpkultūrām.
MK noteikumi par tiešo maksājumu piešķiršanas kārtību lauksaimniekiem šobrīd paredz, ka ekoloģiski nozīmīga platība citu starpā ir arī starpkultūras. Tās ir platības, ko aizņem maisījumā sēti vismaz divi starpkultūru augi: vasaras rapši, viengadīgā airene, baltās sinepes, eļļas rutks, auzas, facēlija, griķi, vasaras vīķi, ziemas vīķi, rudzi, pupas, zirņi vai lopbarības redīsi, kas iesēti ne vēlāk kā līdz kārtējā gada 1. septembrim un kuru sējums saglabāts vismaz līdz kārtējā gada 31. oktobrim.
Kas tad ir starpkultūra?
Tas ir kultūraugs, ko audzē posmā starp viena pamatkultūrauga novākšanu un nākamā sēju. Lai platība būtu uzskatāma par ekoloģiski nozīmīgu, šajā periodā nedrīkst lietot augu aizsardzības līdzekļus un vienotajā iesniegumā par kārtējo gadu un nākamo gadu attiecīgajā laukā deklarētajam galvenajam kultūraugam jābūt atšķirīgas sugas augam. Starpkultūru audzēšanas mērķis ir veidot iespējami lielāku veģetatīvo masu. Tām jābūt ātraudzīgām, lai spētu maksimāli piesaistīt augsnē esošos barības elementus, galvenokārt slāpekli, saglabājot tos pēcaugiem un nepieļaujot izskalošanos vai emisijas.
Starpkultūras parasti sēj pēc pamatkultūrauga novākšanas, bet to var darīt arī pirms ražas novākšanas, sējot pasējā. Starpkultūras darbojas kā uztvērējaugi, kas aug un turpina uzņemt augiem pieejamās barības vielas pēc pamatkultūrauga novākšanas.
Šoreiz aplūkosim noteikumos minētos krustziežu dzimtas augus: vasaras rapšus, baltās sinepes un eļļas rutku. Augot tie veido labi attīstītu mietsakni, irdina augsni, uzlabo ūdenscaurlaidību. Krustziežu priekšrocība ir arī ātraudzība un aukstumizturība, tāpēc tos var sēt vasaras beigās. Labvēlīgos augšanas apstākļos tie paspēs izveidot vērā ņemamu zaļo masu.
Krustziežus var audzēt arī nosusinātās, kaļķotās kūdras augsnēs. Trūkums – nav ieteicams izvietot augsekās, kur kā pamatkultūra tiek audzēti rapši vai citi krustziežu dzimtas augi, jo tas var provocēt slimību un kaitēkļu izplatību. Krustziežu dzimtas augi atšķirībā no tauriņziežiem nespēj saistīt atmosfēras slāpekli. Lai veidotos ražens zelmenis, jābūt pietiekamam slāpekļa un pārējo barības vielu nodrošinājumam.
Rapsis kā starpkultūra
Rapsis (Brassica napus) ir prasīgs augu barības vielu un mitruma ziņā. Priekšroku dod irdenām, labi iekultivētām, auglīgām mālsmilts un smilšmāla augsnēm. Necieš skābas augsnes, optimālā reakcija ir pH KCl 6,5–7,5. Rapsi nevajadzētu audzēt svaigi kaļķotā augsnē. Tas var traucēt bora uzņemšanu, ņemot vērā, ka rapšu sējumā boram ir četras piecas reizes lielāka iznese nekā graudaugiem.
Ražena zelmeņa veidošanai jālieto vidēji lielas N mēslojuma devas (aptuveni 80–100 kg/ha). Tāpat nepieciešams attiecīgs P un K nodrošinājums, jo atšķirībā no daudziem citiem zaļmēslojuma augiem rapsim nepiemīt spēja uzņemt barības elementus no grūti šķīstošiem savienojumiem. Kālijs palielina augu izturību pret slimībām un kaitēkļiem, uzlabo ziemcietību ziemas rapšiem. Fosfors nodrošina spēcīgas sakņu sistēmas veidošanos. Lielu kaitējumu rapsim var nodarīt kaitēkļi, postīgākie ir krustziežu spīdulis un spradzis.
Vasaras rapšus var sēt no agra pavasara līdz pat augusta beigām. Sēklas dīgst jau 5 °C temperatūrā, bet optimālā temperatūra ir 10–15 °C. Rapši var izturēt salnas līdz -4 °C, taču dīgļlapu stadijā tie ir jutīgi pret salu. Ziemas rapšiem optimālais sējas laiks ir no 10. līdz 15. augustam.
Rapšu sēklu iestrādā 2–2,5 cm dziļumā. Parasti izsēj 2–6 kg/ha tīrsējā. Augšanas laiks no sadīgšanas līdz ziedēšanas sākumam vidēji 50–60 dienas. Jārēķinās, ka vasaras beigās sētie rapši attīstīsies lēnāk, ņemot vērā pazemināto gaisa temperatūru. Turklāt dīgšanu un attīstību var aizkavēt nepietiekamais mitrums. Labos augšanas apstākļos veido augstas zaļmasas ražas, kas var sasniegt 15–20 t/ha.
Ļoti līdzīgs kultūraugs rapsim gan īpašību, gan kultivēšanas ziņā ir ripsis. Tie ir pieticīgāki, arī mazražīgāki. Tos var audzēt vietās, kur rapši īsti nepadodas. Piemēram, Igaunijā samērā lielās platībās atšķirīgiem mērķiem tiek kultivēta vietējā igauņu ripšu šķirne.
Eļļas rutks
Eļļas rutks (Raphanus sativus) ir pieticīgs un adaptēties spējīgs augs. Priekšrocības: sekmīgi var kultivēt atšķirīgos augsnes un klimatiskajos apstākļos, piemērotas arī skābākas (pH KCl > 5,5) un smilšainākas augsnes, var audzēt kūdrājos. Ir salīdzinoši mazprasīgs apgaismojuma intensitātes ziņā, bet ir mitrumprasīgs, slikti pacieš ilgstošus sausuma periodus.
Eļļas rutks ir vērtīga starpkultūra, jo tas labi piesaista augsnes slāpekli, palielina organiskās vielas daudzumu un augsnes bioloģisko aktivitāti. Eļļas rutks veido spēcīgu, līdz 80 cm dziļu mietsakni, kas irdina augsnes dziļākos slāņus, uzlabojot augsnes struktūru un mitruma režīmu. Tā saknes izdala fitoncīdus, kas veic fitosanitāro funkciju augsnē. Ir izturīgs pret nematodēm un mazāk uzņēmīgs pret krustziežu sakņu augoņiem, tomēr drošāk to nesēt rapšu augsekās.
Tāpat kā citi krustziežu dzimtas augi eļļas rutks ir ļoti atsaucīgs pret N mēslojumu, kas noteikti jānodrošina, ja vēlas iegūt augstas zaļmasas ražas.
Eļļas rutks ir aukstumizturīgs augs, tā sadīgšanai un masas veidošanai nav nepieciešams liels siltums. Sēklas dīgst jau 2–4 oC temperatūrā, optimālā dīgšanas temperatūra 7–9 oC. Pavasara salnās var izturēt līdz -6 oC temperatūru.
Eļļas rutki izceļas ar ātraudzību, kaut gan sākotnēji, apmēram divas nedēļas pēc sadīgšanas, tas aug lēnām. Veido 80–120 cm garu spēcīgi zarotu, labi aplapotu stublāju. Ziedi balti ar dažādām nokrāsām. Ziedēšanas sākumā var appļaut 20–30 cm augstumā, tas veicinās zaļās masas ataugšanu. Optimālos apstākļos ražas maksimumu (25–30 t/ha zaļmasas) sasniedz vidēji 40 dienās pēc sadīgšanas. Augstākā produktivitāte ir pāksteņu veidošanās fāzē, kad sēklas vēl tikai tiek briedinātas. Tad arī vēlams iestrādāt augsnē, nepieļaujot sēklu nobriešanu un izbiršanu.
Sējas laiks – no agra pavasara līdz augusta vidum. Kā starpkultūru parasti sēj vasarā pirms ziemāju sējas vai vasaras beigās pēc priekšauga novākšanas. Izsējas norma zaļmēslojumam ir 25–30 kg/ha. Sējumiem postījumus var nodarīt krustziežu kaitēkļi.
Ir iespējams iegādāties arī sakņu tipa eļļas rutku (Deep Till), kas veido resnu un dziļu mietsakni, vidējais saknes svars 120 g. Īpaši piemērots sablīvētām augsnēm, to uzirdināšanai, struktūras uzlabošanai un augsnes bagātināšanai ar organisko vielu. Sējas laiks – no aprīļa līdz augustam, var sēt kā starpkultūru rudenī pēc ziemas kviešiem pirms vasarāju sējas. Izsējas norma šāda tipa eļļas rutkam ir 6–8 kg/ha.
Baltās sinepes
Baltās sinepes (Sinapis alba) ir aukstumizturīgas, sēklas sāk dīgt 1–3 oC temperatūrā. Piemērotas audzēšanai visās augsnēs, sliktāk aug blīvās, smagās, mitrās māla augsnēs. Necieš ļoti skābas (zem pH KCl 5,5) augsnes. Ir mitrumprasīgas, sevišķi dīgšanas laikā.
Saknes sniedzas 60–80 cm dziļumā, labi irdina augsni. Augstas ražas veidošanai nepieciešams bagātīgs slāpekļa un citu barības vielu nodrošinājums.
Audzē augsekās starp labībām kā starpkultūru, jo sinepes mazina labību monokultūru negatīvo ietekmi, atpūtina un atveseļo augsni, bagātina to ar organiskajām vielām. Sekmīgi var audzēt pēc augustā novāktiem kultūraugiem, jo var sēt līdz septembra sākumam, kad eļļas rutka sēja jau ir nedaudz nokavēta.
Baltās sinepes cieš no krustziežu sakņu augoņiem, tādēļ tās neizvieto augsekās, kur tiek audzēti citi krustziežu dzimtas augi.
Baltās sinepes ir ātraudzīgas, 40–50 dienas pēc sadīgšanas no tām var iegūt 15–25 t/ha zaļmasas. Izsējas norma 20–25 kg/ha, sēklas iestrādes dziļums 2–4 cm.
Starpkultūru izmēģinājumi
Zemkopības institūtā Skrīveros 2018. gadā demonstrējuma projekta ietvaros tika iekārtoti starpkultūru izmēģinājumi vasaras kviešu laukā. Mūsu mērķis bija salīdzināt dažādu starpkultūru maisījumus un vērtēt atšķirīgos termiņos sēto starpkultūru zaļmasas apjomu uz 1. novembri. Maisījumu sastāvā atšķirīgās kombinācijās un proporcijās bija: eļļas rutks, baltās sinepes, facēlija, vīķi, zirņi, griķi, viengadīgā airene. Starpkultūru maisījumi tika sēti trīs termiņos: jūnija vidū kviešu cerošanas laikā; augusta vidū – dažas dienas pirms un dažas dienas pēc kviešu kulšanas.
Sēklas izkliedēja uz augsnes virskārtas. Izmēģinājumu iekārtoja divās vietās – Skrīveros un ZS Adzelvieši Burtnieku novadā. Diemžēl veģetācijas periods izvērtās ļoti netipisks, bet pirmos secinājumus varam izdarīt.
Aizvadītās vasaras ilgstošais sausums un karstums, kā arī lokālie nokrišņi stipri ietekmēja starpkultūru dīgšanu un zelmeņa veidošanos. Skrīveros jūnijā nokrišņi bija minimāli, tāpēc pirmajā termiņā sētie maisījumi faktiski nesadīga un 1. novembrī tur varēja saskatīt tikai pa retam augam. Otrajā un trešajā termiņā sētās starpkultūras novembra sākumā abos variantos izskatījās ļoti līdzīgi – apmēram vienai nedēļai starp sēšanas laikiem šajā gadījumā nebija liela loma. Tā kā arī augustā un septembrī trūka mitruma, augustā sētie augi dīga un attīstījās lēnām. Masa nebija liela, bet atšķirībā no kontroles un jūnijā sētajiem variantiem šeit oktobrī augsnes virsmu sedza starpkultūru zelmenis. Dominēja krustziežu dzimtas augi – eļļas rutks un baltās sinepes.
Atšķirīga situācija veidojās Burtnieku novadā ZS Adzelvieši laukā. Tur jūnijā mitruma bija vairāk, pasētie maisījumi sadīga un lēnām attīstījās. Tāpēc pirmajā termiņā sētās starpkultūras šeit veidoja vislielāko masu, kā tas sākotnēji arī tika prognozēts.
Ņemot vērā dažādus faktorus – gan kaitēkļu postījumus atsevišķiem kultūraugiem, gan atšķirīgās mitruma un siltuma prasības, tāpat augsnes apstākļu neviendabību u. c., kā starpkultūru vēlams sēt dažādu kultūraugu maisījumus. Tas ir paredzēts arī noteikumos atbalsta saņemšanai, jo maisījums nodrošina stabilākas un lielākas masas veidošanos, tādējādi arī efektīvāku augsnē esošo barības vielu piesaisti.
Katrs gads ir atšķirīgs, bet lauku saimniekam jābūt gatavam uz visu. Tāpēc izmēģinājumus turpināsim un skatīsimies, kāda situācija veidosies nākamajā gadā un kādiem risinājumiem konkrētos apstākļos būs vislielākā atdeve.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
