Rapši, eļļas rutki, baltās sinepes un griķi – lieliski nektāraugi 0
Sarmīte Rancāne Biruta Jansone, Dr agr.
Krustzieži ir izcili medotāji, kas piesaista bites ar košo ziedu krāsu un spēcīgo aromātu. Kombinējot atšķirīgus šīs dzimtas kultūraugu sējas laikus, var nodrošināt vairākus ieguvumus, tostarp bišu ganības visas sezonas garumā, sākot no agra pavasara līdz pat rudenim. Arī griķis ir iecienīts nektāraugs, kam piemīt vēl daudzas citas izcilas īpašības.
Rapši (Brassica napus L.)
Rapši pamatā tiek audzēti eļļas ieguvei, bet koši ziedošie citrondzeltenie sējumi pievilina bites pat no paliela attāluma. Tāpēc bišu stropus vēlams pievest pie lauka, tādējādi taupot darbīgo kukaiņu spēkus un nodrošinot lielāku nektāra ievākumu. Uz viena hektāra ieteicams izvietot vidēji divus trīs stropus. Bites rapšu sējumos aktīvi darbojas visas dienas garumā, vācot gan nektāru, gan putekšņus.
Rapši zied ilgi, ziedēšana sākas uz galvenā stiebra no apakšas un pakāpeniski pāriet līdz pat galotnei. Pamazām attīstās sānu zari un sāk ziedēt arī tie. Viens ziediņš zied divas dienas. Nektārs ziedos izdalās nepārtraukti, tāpēc bites vienu ziedu apmeklē atkārtoti.
Rapši ir samērā prasīgi augu barības vielu un mitruma ziņā, tos vēlams izvietot auglīgās mālsmilts un smilšmāla augsnēs. Necieš skābas augsnes. Atkarībā no formas izšķir vasaras un ziemas rapšus. Gan vasaras, gan ziemas rapši ir izteikti garās dienas augi, tāpēc sēju ieteicams veikt pēc iespējas agrāk. Vasaras rapšus parasti sēj no aprīļa vidus līdz maija sākumam. Ziemas rapšus sēj vasaras beigās, klasiskie sējas termiņi ir 15. augusts Latvijas centrālajā un austrumu daļā un 20. augusts Zemgalē un Kurzemes pusē. Minētie termiņi var novirzīties uz vienu vai otru pusi atkarībā no lietotās agrotehnikas un meteoroloģiskajiem apstākļiem konkrētajā sezonā.
Pēc ziemošanas rapši strauji aug un attīstās, ziedēt parasti sāk maija vidū vai pat agrāk. Ziemas rapši ir viens no pavasarī agrāk ziedošajiem kultivējamiem nektāraugiem. Visa auga ziedēšana vidēji turpinās gandrīz mēnesi (25–30 dienas). Ziedošie rapšu lauki sekmē agrīnu bišu saimju attīstību un enerģisku darbību visas sezonas garumā.
Rapšus ieteicams sēt vietās, kur nav pieejams citu augu agrs ienesums. No 1 ha rapšu sējuma bites var ievākt vairāk nekā 50 kg nektāra. Vienā saulainā dienā spēcīga bišu saime var papildināt savus krājumus ar 4–5 kg nektāra. Medum ir rapšu ziedu aromāts un ļoti salda garša. Medus ir balti dzeltenā krāsā, ļoti ātri kristalizējas, tāpēc nevajadzētu to atstāt stropā uz ziemu.
Vasaras rapši ir mazprasīgāki augsnes un klimata ziņā. Mūsu nestabilajos klimatiskajos apstākļos tos ir drošāk audzēt, bet sēklu ražas ir mazākas. Vasaras rapšus sēj iespējami agri pavasarī. Sēklas sāk dīgt zemā temperatūrā – jau 5 oC – un iztur salnas līdz mīnus 4–6 oC, bet rapši var ciest no sala dīgļlapu stadijā. Optimālā temperatūra ir 10–15 °C. Agri iesētie vasaras rapšu sējumi veido spēcīgu sakņu sistēmu, ir noturīgāki nelabvēlīgos laika apstākļos, tāpēc labāk attīstās, bagātīgāk zied un nodrošina lielāku nektāra ievākumu un sēklu ražu. No sadīgšanas līdz ziedēšanai paiet apmēram 40–60 dienas, ziedēšanas ilgums labvēlīgos laika apstākļos ir divas trīs nedēļas. Parasti vasaras rapši zied jūlijā un tiem ir liela nozīme vēlākā ienesumā. Vasaras rapšiem nektāra ir mazāk nekā ziemas rapšiem, bet tas ir bagātīgs putekšņu avots.
Biteniekiem jāatceras, ka ražojošie rapšu sējumi konvenciālajos laukos kaitēkļu ierobežošanai tiek smidzināti ar insekticīdiem. Tāpēc jābūt uzmanīgiem, jāinformē sējumu īpašnieki par lauka tuvumā izvietotajām bišu saimēm un jālūdz ziņot par plānotajiem smidzinājumiem. Lai nekaitētu bitēm, ziedošu augu smidzināšanu drīkst veikt tikai pēc saules rieta.
Ripši (Brassica campestris L.)
Ripši gan īpašību, gan agrotehnikas ziņā ir ļoti līdzīgi rapšiem. Tos var dēvēt par rapšu pieticīgo radinieku, kuru var audzēt vietās, kur rapši īsti nepadodas. Ripšiem tāpat kā rapšiem izšķir vasaras un ziemas formu. Ripsis ir salīdzinoši mazāks augumā un arī mazražīgāks. Atšķirībā no rapšiem, kam ir tumši zaļas lapas, pārklātas ar vaska kārtiņu, ripšu lapas ir gaišākas un bez vaska kārtiņas. Ripši labāk zarojas, viens augs veido 8–10 zarus, kas līdzvērtīgi centrālajam dzinumam. Ripsis ir svešapputes augs, kas apputeksnējas galvenokārt ar vēja palīdzību.
Ziemas ripši ir ziemcietīgāki un pavasarī attīstās vēl straujāk nekā rapši, ziedēt sāk apmēram vienu divas nedēļas agrāk. Ziedēšana turpinās apmēram 40 dienas. Ļoti ātraudzīgi, veģetācijas periods par 10–15 dienām īsāks nekā rapšiem. Straujā augšana ļauj labi konkurēt ar nezālēm, taču ripši ir ieņēmīgāki pret slimībām, bet mazāk cieš no kaitēkļiem.
Vasaras ripšu veģetācijas periods no sadīgšanas līdz ziedēšanai ir 30–40 dienas. Ziedi ir tumši dzeltenā krāsā, mazāki nekā rapšiem un ziedkopā izkārtoti kompaktāk. Bites vāc ripšu nektāru un ziedputekšņus. No 1 ha var ievākt ap 50 kg ripšu medus, taču tas ātri kristalizējas, tāpēc nav izmantojams bišu ziemas barībai.
Eļļas rutks (Raphanus sativus L.)
Eļļas rutks ir viengadīgs svešapputes augs, ko ziedēšanas laikā labprāt apmeklē bites un citi kukaiņi. Ziedi balti ar dažādām nokrāsām, sakopoti izstieptā ķekarā. Stublājs ir stāvs, līdz 130 cm garš. Piemērots audzēšanai dažādos klimatiskajos un augsnes apstākļos, arī skābākās, smilšainākās augsnēs un kūdrājos. Dīgt sāk jau 2 oC temperatūrā, iztur salnas līdz mīnus 5 oC. Izceļas ar ātraudzību, tāpēc ir iecienīts kā zaļmasas un zaļmēslojuma augs. Jāņem gan vērā, ka sākumā, divas trīs nedēļas pēc sadīgšanas, eļļas rutks aug lēnām, to var nomākt nezāles, tāpēc tas jāsēj no nezālēm attīrītā augsnē.
Var sēt dažādos termiņos līdz augusta vidum, tādējādi nodrošinot nektāra ievākumu periodos, kad mazāk citu ziedošo augu. Eļļas rutks sāk ziedēt 25–30 dienas pēc sadīgšanas, un augi zied vidēji 20–25 dienas, bet katrs atsevišķais ziediņš – divas trīs dienas. Arī eļļas rutka medus ātri kristalizējas un nav izmantojams bišu ziemas barībai. Medus raža vidēji 50 kg/ha.
Baltās sinepes (Sinapis alba L.)
Baltās sinepes ir viengadīgs krustziežu dzimtas svešapputes augs, kas tiek audzēts eļļas un zaļmasas ieguvei, kā arī labs nektāraugs. Sinepes sasniedz 80–100 cm lielu augumu, veido zarainu stumbru un dziļu sakņu sistēmu. Stumbru un lapas klāj sīki matiņi. Ziedi spilgti citrondzelteni, izvietoti zaru galos uz pagariem kātiņiem. No sinepju sēklām iegūst eļļu, ko lieto gan pārtikā, gan medicīnā. Savukārt no raušiem tiek izgatavoti sinepju milti, ko izmanto galda sinepju pagatavošanai. Ziedēšanas laikā tās aktīvi apmeklē bites, iegūtā medus raža no 1 ha svārstās no 40 līdz 100 kg.
Augsnes ziņā sinepes nav izvēlīgas, bet priekšroku dod vidēji smagām augsnēm, kas nav pārlieku skābas. Sēju var veikt ļoti agri, jo sinepes dīgst jau 1–3 oC temperatūrā un pacieš naktssalnas līdz mīnus 5–6 oC.
Sinepes ir ātraudzīgas, jau 40–50 dienas pēc sadīgšanas tās sāk ziedēt, un ziedēšana turpinās 20–30 dienas. Sinepju ziediņi sāk atvērties jau pulksten 6–7 no rīta, bites tos apmeklē no plkst. 9 līdz 15, visaktīvāk dienas vidū ap plkst. 12. Baltās sinepes var sēt arī vēlākam ienesumam – jūnija beigās līdz pat jūlija vidum. Rudens pusē tās aktīvi aug un bagātīgi zied, nodrošinot labas bišu ganības.
Sinepes var sēt arī kopā ar zirņiem, tādējādi iegūstot divus labumus – sinepes kalpo kā balstaugs zirņiem un sējums ir labs ienesuma avots bitēm. Kaut arī zirņi ir pašapputes augs, karstās, sausās vasarās novērojama svešappute – bites apmeklē zirņu ziedus un vāc nektāru un putekšņus.
Sinepju medus ir gaiši dzeltenā krāsā ar īpatnēju, pikantu garšu un patīkamu smaržu. Arī sinepju medus samērā ātri kristalizējas, iegūstot krēmīgu nokrāsu.
Griķi (Fagopyrum esculentum Moench)
Griķi ir viengadīgi sūreņu dzimtas augi, kas nav radniecīgi daudziem mūsu laukos audzētajiem tradicionālajiem kultūraugiem. Tie nodrošina labāku augsnē esošo barības vielu izmantošanu, jo griķu saknes izdala dažādas skābes, kas ļauj tiem uzņemt augu barības vielas no grūtāk šķīstošiem savienojumiem. Sevišķi labi griķi izmanto grūti uzņemamos fosforskābes savienojumus, tāpēc augsnēs ar fosforskābes krājumiem fosfora mēslojumu griķiem var nelietot. Griķi parasti necieš no specifiskām slimībām un kaitēkļiem, tāpēc tos uzskata par videi draudzīgiem kultūraugiem, ko sekmīgi var kultivēt arī bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā. Tā kā griķi darbojas kā sanitārkultūra – neizplata slimības un ierobežo to izplatību –, tie ir vērtīgi priekšaugi un pēcaugi daudziem kultūraugiem.
Saimniecisko īpašību ziņā griķi tiek klasificēti kā graudaugi, bet bioloģiski tie ir tuvāki skābenēm. Griķu ziediņi, kas parasti ir sārti baltā krāsā, sakopoti ķekarā. Katrs griķu ziediņš zied tikai vienu dienu. Griķi izdala spēcīgu specifisku aromātu, kas pievilina bites.
Griķu kultivēšana graudu jeb riekstiņu ražas ieguvei ir cieši saistīta ar biškopību. Griķi ir svešapputes augi, ko apputeksnē kukaiņi, un ir novērots, ka gandrīz 90% no tiem ir bites. Bites vāc griķu nektāru un putekšņus, kas ir tumši dzeltenā krāsā. Griķu zieda uzbūve ir ļoti īpatnēja, tā auglenīcas un putekšnīca nenogatavojas vienā laikā, tāpēc pašappute faktiski nav iespējama. Turklāt griķiem ir dimorfi ziedi, un vēlams, lai garo putekšnīcu putekšņi nokļūst uz garirbuļa ziedu drīksnām, bet īso putekšnīcu putekšņi – uz īsirbuļa īsajām ziedu drīksnām. Un to var panākt tikai ar kukaiņu palīdzību – putekšņi tiem pielīp pie ķermeņa, un, pārvietojoties no viena zieda uz nākamo, ziediņi tiek apputeksnēti. Pētījumos secināts, ka, pievedot bišu saimes pie griķu lauka, sēklu aizmešanās ir līdz pat 80% lielāka, kamēr bez bišu aktīvas darbošanās sēklu aizmešanās samazinās līdz 25%.
Griķi atšķirībā no rapšiem ir īsās dienas augi. Tie sējami vēlā pavasarī, no maija vidus līdz jūnija sākumam, kad beidzies naktssalnu periods. Nektāra ieguvei griķus var sēt arī vēlāk, tas nodrošinās bitēm vēlo ienesumu. Veģetācijas periods griķiem ir īss – vidēji 65 līdz 80 dienas. Griķiem patīk siltums un mitrums, palielināta mitruma apstākļos pagarinās veģetācijas periods, jo griķi turpina zaroties un ziedēt.
Griķu ziedēšana sākas aptuveni 30 dienas pēc sēklu sadīgšanas un turpinās apmēram mēnesi – griķi stiepjas garumā, pakāpeniski zarojas un zied, vienlaikus apakšējos zaros briedinot sēklas jeb riekstiņus. Visintensīvāk ziedēšana norisinās pirmajās nedēļās, tāpēc, ja ir plānota bišu saimju pievešana pie lauka, tas jādara pāris dienu pirms griķu ziedēšanas sākuma. Uz 1 ha ieteicams izvietot divas trīs saimes. Lai aktivizētu bišu darbošanos griķu sējumos, bitēm var izēdināt ar griķu ziediem aromatizētu sīrupu. Tas veicinās apputeksnēšanu, nodrošinot gan lielāku nektāra ievākumu, gan griķu riekstiņu ražu.
Vairāk nektāra griķu ziedos veidojas siltā mākoņainā laikā, kad gaisa temperatūra svārstās ap 15–18 oC. Tad bitēm ir lielākais ienesums no griķu lauka – viena saime šādā laikā var savākt ap 4–6 kg nektāra dienā. Savukārt karstā saulē nektāra veidošanās apsīkst, nektārs nedaudz izdalās tikai pirmajās stundās pēc ziedu atvēršanās ap plkst. 6–7 no rīta, dienas vidū ziedi apvīst un pilnībā izbeidzas nektāra izdalīšanās. Turklāt sausā un vējainā laikā ziedos esošais nektāra mazumiņš iztvaiko un bites paliek tukšā. Tāpēc griķu nektāru un putekšņus bites ievāc no rīta. Labvēlīgos laika apstākļos, laikus pievedot griķu laukiem bišu saimes, no 1 ha var iegūt vidēji 60–70 kg medus, bet atkarībā no augšanas apstākļiem ienesums var stipri mainīties.
Griķu medus ir tumšā krāsā ar specifisku garšu un smaržu. Vieniem tā ļoti patīk, citiem šķiet pārāk specifiska. Tomēr griķu medus ir ļoti augstvērtīgs un veselīgs, tas ir bagāts ar trīsvērtīgo dzelzi, tāpēc īpaši ieteicams veģetāriešiem un tiem, kam ar uzturu nepieciešams papildus uzņemt dzelzi. Arī ziedputekšņiem ir augsta uzturvielu un ārstnieciskā vērtība.
Vairāk par citiem nektāraugiem lasiet šeit
