Krustvārdu mīklu aizkulisēs 0
Pārvietoties purvainā apvidū, atbilde – “četrrāpus”, garšviela – “spirts”, laimēt loterijā – “nevāja cūcene”… Šīs ir anekdotiskas “krustvārdu mīklas” atbildes, taču nopietno, klasisko krustvārdu mīklu veidošana nav joka lieta.
Jebkurš sevi cienošs laikraksts atvēl vietu krustvārdu mīklai, jo tā lasītāju dara zinīgāku, atbilžu meklēšana bagātina dienas režīmu. Viens no četrpadsmit “Latvijas Avīzes” krustvārdu sastādītājiem rīdzinieks Ivars Mauriņš (1944), kam ir jau 54 gadu stāžs mīklu veidošanā, atzīst: “Mīklu sastādīšana zināmā mērā ir daiļrade. Vajadzīgas gan plašas zināšanas daudzās jomās, gan vizuālā iztēle. Mīklas sāku sastādīt jau 7. klasē – no četrpadsmit gadu vecuma. Toreiz zīmēju uz rūtiņu lapas, tagad – datorā. Tajā veidoju arī savu vārdnīcu. Ja kur pamanu interesantu vārdu, tā rakstību pārbaudu enciklopēdijās un piefiksēju savos rakstos.” Viņš lēš, ka Latvijā ir apmēram desmit profesionāli krustvārdu veidotāji, ik pa brīdim parādās arī haltūristi, kas mīklas ražo kā uz konveijera lentes. Viņi ne vienmēr pārbauda vārda rakstību jaunāka izdevuma uzziņas grāmatās. Kā sadzīvē dzird, tā arī raksta. “Iesācēji autori daudz grēko gan nepārbaudītu formulējumu, gan arī zīmējumu dēļ. Ir zināmi noteikumi, kas jāievēro, lai izveidotu kvalitatīvu mīklas režģi: cik reizes vārdiem jākrustojas, cik lielam laukumam jābūt aizpildītam ar vārdiņiem un cik liels laukums (t. s. melnās rūtiņas) drīkst palikt neaizpildīts,” teic I. Mauriņš un piebilst, ka ir divu veidu mīklu minētāji: sabiedriskā transporta pasažieri, kas mīklas min neregulāri, vien aizpildot laiku ceļā, un mīklu minētāji – “urbēji” jeb erudīti.
Tie ir nemiera gari, kas cenšas risināt grūtākās mīklas un to dara līdz pēdējam vārdiņam. “Latvijas erudīts Nr. 1 bija Ivars Turovskis. Miers viņa pīšļiem, bija izcils prāta un inteliģences cilvēks! Viņš man ir zvanījis vēlu vakarā, jo palikuši viens divi vārdiņi, kuru atrisinājums pirms gulētiešanas noteikti jāzina. Citādi neaizmigšot…” atminas I. Mauriņš.
Otrs čaklākais “Latvijas Avīzes” mīklu veidotājs, kurš arī pats risina citu autoru sastādītās mīklas, ir Jorēns Raitums (1937) no Durbes novada. Viņš mīklas sācis veidot deviņdesmitajos gados, sākotnēji sūtījis Liepājas rajona laikrakstam “Kursas Laiks”, tagad ar tām apgādā vairāk nekā desmit preses izdevumus, dažādus prāta izklaides konkursus. Jorēns ik pirmdienu piezvana uz redakciju, lai pateiktu, kādu kļūdu vai neprecizitāti kurš autors pieļāvis. “Esmu ievērojis, ka daži sastādītāji ir pavirši, izlaiž formulējumus vai rūtiņas… Pārrakstot citu autoru aplamos formulējumus vai atbildes, vairo kļūdas. Tas īpaši attiecināms uz svešvārdu rakstību. Piemēram, ģeogrāfiskiem nosaukumiem, ja mainījušies valstu, galvaspilsētu nosaukumi. Tāpēc ir jāseko līdzi jaunākajām enciklopēdijām, vārdnīcām, atlantiem. Nav noziegums piesavināties kāda autora mīklas gatavo rāmi, taču tā saturu gan vajag savējo.”
Arī ventspilniecei Andai Straumei (1967) mīklu sastādīšana no vaļasprieka kļuvusi par nopietnu darbu: “Risināju “Labirinta” mīklas, līdz uzdrošinājos izveidot savu. Mani mīklu sastādīšanā “izdresēja” zinīgais Guntis Kalns, par to viņam paldies!”
uzziņa
Daži ieteikumi, kā sastādīt krustvārdu mīklas:
Katram vārdam jākrustojas ar citiem vārdiem vismaz divās vietās, bet vārdiem, kas garāki par sešiem burtiem, – vismaz 3 – 4 vietās.
Neaizrauties ar “minivārdiem”.
Jautājumiem jābūt precīziem un lakoniskiem, nedot vārdus no kādas vārdu grupas tikai ar vispārēju skaidrojumu, piemēram, mailīte – zivs… Dažkārt var rasties pat pārpratumi, piemēram, formulējot jautājumu “viras nosaukums (novec.)”, var domāt, ka tā ir zupa, taču autors gribējis atbildi – “eņģe”. Tātad vajadzēja jautāt – durvju vira.
